Diors par Dioru

Kristiāns Diors par Dioru. Tulk. Ineta Strazdiņa, il. Aija Andžāne. R.: J.L.V., 2013. (Christian Dior & moi. 1956.) 280 lpp.

  (Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)
 Gluži nejauši garāmskrienot bibliotēkā no plaukta paķertā grāmata izrādījās interesantāka, nekā es biju gaidījusi. Diora kleitas man saistās ar kaut ko varbūt arī glītu, bet galīgi nevalkājamu un droši vien neērtu, nu, ko var iesākt sieviete, kurai mugurā ir kas šāds(Junon, 1949.)? Skaisti izskatīties, jā, protams, nostāties dramatiskā pozā… bet kā viņa vispār apsēžas? Un 80 metrus auduma arī var iztērēt krietni saprātīgāk, un vienu kleitu izšūt veselu mēnesi… Ar adatu. Bet nu, protams, viņš zīmēja kleitas pavisam citām sievietēm turklāt tajos laikos, kad “kāda tu skaista šodien” esot nozīmējis “tev glīta cepure”. Turklāt es uz vecumu laikam kļūstu iecietīgāka (to jūs man neatgādiniet, ja?!)…
 Lai nu kā, stāsts par to, kā kleitas tapa, bija diezgan aizraujošs ne tikai tāpēc, ka tas notika sen, tagad tā vairs noteikti nav un ir taču interesanti ielūkoties tur, kur citādā veidā tas neizdosies. Man patika tas, ka tekstā, ko, ļoti iespējams, patiesi rakstījis pats Diors, bija caurcaurēm jūtams, ka viņam ļoti patika kas, ko viņš darīja, un cilvēki, ar kuriem kopā viņš strādāja. Pat ja tā bija apzināta tēla veidošana, Diors tomēr spēja saukt vārdā savas šuvējas, piegriezējas, protams, modeļu demonstrētājas, un ieskatīties radošajā procesā arī ar viņu acīm. Un tas man šķiet ļoti svarīgi.
 Grāmatas sākumā man pietrūka izklāsta, kā autors vispār nonāca līdz savam darbam, bet to, kā izrādījās, viņš vienkārši bija pietaupījis beigām, kurās ļoti īsi, tomēr piemin arī divdesmito gadu jauno mākslinieku un mūziķu bohēmu, mākslas galerijas direktora postenī pavadīto laiku un lielo ekonomikas krīzi, kas tāpat tika aizvadīta, līksmi nodzerot pēdējos pāris frankus.
 
Lasu: neko.

Klausos: