Mežs mani adoptēja

Ērlenns Lū “Doplers“. Tulk. Ilze Kačevska. Il. Liene Hapanioneka. Rīga: Nordisk, 2011. (Erlend Loe. Doppler. 2004.) 127 lpp.

    Šķiet, daudziem patīk Ērlenna Lū grāmata “Naivi. Super”, bet es esmu pamanījusies to pat rokās nepaņemt. Toties esmu kārtīgi izšķirstījusi viņa bērnu grāmatu par Kurtu, un tā izskatījās diezgan jautra. Būs kādreiz jāaizņemas. Pirms “Doplera” es izlasīju Ievas Melgalves interviju ar autoru “Latvju Tekstos” (tā internetā nav dabūjama, toties ir Viestarta Gailīša intervija “Kultūras Dienā”) un aptuveni zināju, kas sagaidāms.
    Bet sākums mani nokaitināja. Galvenais varonis, trīsdesmitpiecgadīgs precējies vīrietis, divu bērnu tēvs, nokrīt no velosipēda, spēcīgi sadauza galvu un nolemj pārvākties dzīvot uz mežu. Kad ogu sezona beidzas, viņš nomedī alneni un tad niknojas uz teliņu, kas “mēģina iedarboties uz manu psihi”, skaļi un uzmācīgi mīņājoties pie telts. Turklāt Doplers pats bez piena nevarot izdzīvot, bet jautājums, vai teliņš gadījumā vēl nezīda māti, viņam ne prātā neienāk. Īsts mērglis.
    Vēlāk šis tas man šķita diezgan smieklīgs, un es pret Dopleru atmaigu. Viņš aizmūk no laba darba, mājas labā rajonā, vannasistabas remonta, no iepirkšanās atlaižu klubā, no priekšzīmīgas sievas, no pusaudzes meitas, kas ir īsta paraugskolniece un, kopš pievērsusies “Gredzenu pavēlniekam”, aizvien biežāk sāk runāt elfu mēlē, un no maza dēla, kas nepārtraukti skatās multenes un klausās briesmīgi lipīgas bērnu popdziesmas.   

Rēķinus nekad vairs nemaksāšu. Ne internetā, ne citādi. Dzīvošu no preču apmaiņas un zagšanas, un no meža. Un, kad nomiršu, mežs dzīvos no manis. Tāds ir līgums.

    No tēva lomas Doplers tomēr netiek vaļā. Viņam ir gan alnēns, gan rūpes par to, lai vismaz dēls Grēguss neizaugtu tikpat spīdošs kā vecāki un māsa. Kad Grēguss kādas dienas dabū padzīvot pie tēva, tuvojoties bērnu raidījuma laikam, viņam sāk trīcēt rokas un skatiens kļūst stiklains. Skaidrs, ka tētukam ir bijis pamatots iemesls raizēties par dēla nākotni un aiziet no sabiedrības. Kāds tās loceklis viņus atrod arī mežā, un viņam ir smīns, kas “apliecina milzīgu materiālo nodrošinājumu un gadiem ilgu balsošanu par labējiem”.

Kaut es nešaubos, ka šis labējo partijas pārstāvis un viņa aprindu ļaudis pieder pie krējuma, kas gan raksta, gan īsteno likumus šajā valstī, mani viņš neskar. Es esmu ienācis mežā, un šeit valda citi likumi. Šeit nav ne Oslo, ne Norvēģija, šeit ir mežs. Atsevišķa valsts ar savu vienkāršo loģiku, bet labējo partijas vēlētāji un viņu draugi var lieliski pārvaldīt pārējo valsti un pārdot cits citam mašīnas un laivas, un nekustamos īpašumus, un palīdzēt cits citam ar juridiskām viltībām prāvās pret kaimiņiem, iedot kādam no savējiem savu aļņu medību kvotu, apbalvot cits cita mopšus suņu izstādēs un iekārtot darbā savu draugu bērnus par praktikantiem un priekšnieciņu palīgiem, pēc tam kad tie pabeiguši studijas un pabijuši ārzemēs, taču šeit, mežā, viņiem nav balsstiesību. Viņiem neizdosies atstāt žilbinošu iespaidu uz mežu.

    Lai gan Doplera stāsts izrādās smieklīgs un nebeidzas tik banāli, kā varētu gaidīt, mani tas izklaidēja, bet nepārliecināja. Ko dod mežs, ja viņš tikpat ir atkarīgs no nemīlētās iekārtas, vienalga, sauksim to par labklājības vai patērētāju sabiedrību? Doplers var aiziet mežā, jo viņam ir telts, ekipējums un viss pārējais, jo apkārt dzīvo cilvēki, kuru pagalmus un pagrabus viņš var apciemot, kad vajag cirvi vai šokolādi. Man nešķiet, ka viņš būtu ticis tik tālu, cik iedomājas.

Dārgie tautieši, es kliedzu, es jūs nemīlu. Jums beidzot jāsaņemas. Atveriet acis un pārstājiet būt tik sasodīti priekšzīmīgi. Un jūs, labējie, tieciet vaļā no saviem nolāpītajiem suņiem, izdzēsiet no sejas savus pretīgos, pašapmierinātos smaidiņus un uzsāciet preču apmaiņu. Uz sēdieties uz velosipēdiem. Mums jābrauc ar velosipēdiem un jāmainās precēm, jupis rāvis, tad mums varbūt radīsies cerība, ka viss nesaies grīstē.