Galileja sapnis

Kim Stanley RobinsonGalileo’s Dream“. Vāka foto: Chris White. London: Harper Voyager, 2010 (2009). 584 lpp.

    Kims Stenlijs Robinsons pieder pie tiem autoriem, kuru nepazīšana man šķita kā kauna traips personiskajā lasītājas biogrāfijā. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem mūsdienu fantastikas rakstniekiem, otrkārt, viņš raksta par tēmām, kas mani interesē. Tomēr līdz Marsa triloģijai, kas droši vien būtu loģisks sākums, es tā arī vēl neesmu tikusi, jo mūždien pa ceļam gadās kaut kas cits.
    Pirms pāris gadiem ievēroju vairākas intriģējošas “Galileo’s Dream” recenzijas. Kad grāmatu aprakstīja Nika no “Eve’s Alexandria”, kļuva skaidrs, ka man tūlīt jāiet iepirkties. Tālāk viss bija kā parasti: romāns krietni nostāvējās, es paguvu aizmirst, kas par to bija sarakstīts internetā, un tad kādu dienu mani pārņēma vēlme pēc biezas grāmatas, es to izlasīju un nesapratu, kālab tik ilgi esmu vilcinājusies.
    Jo grāmata ir laba. Patiesībā Nika visu ir pateikusi daudz izsmeļošāk, nekā to spētu es, tāpēc varētu pārsūtīt visus pie viņas un šeit likt punktu, bet to es, protams, nedarīšu.
    Bērnībā uz mani lielu iespaidu atstāja “Ievērojamu cilvēku dzīvē” izlasītais Džordano Bruno dzīvesstāsts. Dziesmiņa par to gadījumu man arī patika. Bet Galilejs, padomājiet tik, tā vietā, lai cēli sadegtu, teica, ka esot maldījies, un tikai pirms nāves esot atļāvies izdvest: “Un tomēr viņa griežas!” Tāds iespaids man bija radies.

    “Bet kāpēc zinātnei būtu vajadzīgs moceklis?”
    Tā jautā pats Galilejs, kad tāltālā nākotnē viņu iepazīstina ar dažādām iespējamām notikumu versijām. Daudzās Galilejs sadeg uz sārta, un īstajam, tobrīd dzīvojošam vīram tas nemaz nepatīk, tāpēc viņš par varītēm mēģina no mocekļa goda izvairīties. Tikai kā lai to izdara, ja vai viss, kas interesē Galileju, baznīcai šķiet ķecerība, kaut arī viņš godprātīgi tic dievam?
    Robinsons brīnišķīgi apraksta Itāliju vēlīnajā renesansē un Galileju — padzīvojušu, kašķīgu vīru, kas tā nodevies saviem pētījumiem, ka viss pārējais, izņemot ēdienu un dzērienu (sieviešu laiks ir pagājis, taču tās viņš bieži atceras), viņam šķistu mazsvarīgs, ja vien allaž netrūktu naudas. Lai kurš būtu Galileja mecenāts, viņš maksāja pārāk maz. Galileja māja ņudzēja no skolniekiem, savas ārlaulības meitas viņš bija nobāzis klosterī, taču arī par viņām vajadzēja parūpēties, jo tur allaž bija par maz ēdiena. Galileja izgudrojumi citiem šķiet par sarežģītu, un tos neviens nepērk, bet viņam vajag līdzekļus, lai iegādātos lēcas topošajam teleskopam. Daudz lēcu, jo tas būs pirmais teleskops un neviens vēl nezina, kā tādu uztaisīt. Neomā būdams, Galilejs svaida pa gaisu traukus, viņš allaž sabojā attiecības ar ietekmīgiem cilvēkiem un naivi domā, ka visu varēs izlīdzināt ar pāris teikumiem. Tomēr viņš ir valdzinošs savas zinātkāres, eksperimentētāja dabas un nerimstošās gatavības mācīties dēļ. Atklājēja prieks ir lipīgs, tajā gribas dalīties, tāpēc grāmatu varētu dot lasīt pusaudžiem profesionālās orientācijas nolūkos. Zinātne fascinē.
    Vēsturiskajā un biogrāfiskajā romānā ir iestarpināta zinātniskā fantastika. Viesi no tālas nākotnes ļauj Galilejam ieskatīties savā teleskopā, kas viņu aiznes uz Jupitera mēnešiem (četrus no tiem Galilejs 1610. gadā pats atklāja), kur tobrīd dzīvo mūsdienu cilvēku pēcteči. Galilejs pārsteigts uzzina, ka ar zinātni var nodarboties arī sievietes, viņu iepazīstina ar zinātnes vēsturi, desmit dimensijām, kaut ko līdzīgu paralēliem visumiem, un tas viss arī izklausās pēc ticamām teorijām un ir ļoti interesants. Taču vispār Galilejs nākotniešiem ir vajadzīgs kā rīks politiskās spēlītēs, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no tām, kurās viņš spiests iesaistīties savās mājās. Nākotnes ainiņas nebija sliktas, bet pagātnes attēlojums bija saistošāks, spilgtāks un dzīvāks.
    No sirds iesaku.

Advertisements

Posted on 09.04.2012, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Izskatās, ka ši ir lasāma grāmata. Cerams, ka tur Galilejam netiek piešķirts teleskopa atklājēja gods, viņš ideju nospēra no holandiešiem. Un cerams, ka te netiek apspēlēta akmeņu mētāšana no torņiem.

    Like

    • Nē, te viņam teleskopa prototipu pienes aizdomīgs svešinieks. 🙂 Torņu arī laikam nebija, tā vietā viņam bija visādas plāksnes, pa kurām ripināt bumbiņas vai kaut kā tā.

      Like

  2. Nu svešinieks, jau viņam nemaz tik svešs nebija, viņš nejauši satika vienu holandiešu optiķi pa ceļam uz Venēciju. Optiķim bija teleskops, Galileja draugs kādu laiku optiķi aizgavēja un Galileja pa to laiku uzbūvēja savu teleskopu. Ideju noprezentēja Venēcijas senātam. Tika pie slavas un naudas. Tad jau vispār diezgan autentiska, ja jau bumbiņas ripinātas. Un kā ar viņa slaveno grāmatu “Dialogo sopra i due massimi sistemi del mondo”, tā savulaik bija dižpārdoklis, ja tā tur tiek apspriesta, tad es noteikti izlasīšu “Galileja sapni”!

    Like

    • “Dialogu” viņš tajā laikā saraksta un ar diezgan lielām grūtībām iegūst publicēšanas atļauju. Grāmatā ir arī citāti, nu, nav brīnums, ka viņam smagi gāja. Lasi!

      Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: