Galileja sapnis

Kim Stanley Robinson “Galileo’s Dream“. Vāka foto: Chris White. London: Harper Voyager, 2010 (2009). 584 lpp.

    Kims Stenlijs Robinsons pieder pie tiem autoriem, kuru nepazīšana man šķita kā kauna traips personiskajā lasītājas biogrāfijā. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem mūsdienu fantastikas rakstniekiem, otrkārt, viņš raksta par tēmām, kas mani interesē. Tomēr līdz Marsa triloģijai, kas droši vien būtu loģisks sākums, es tā arī vēl neesmu tikusi, jo mūždien pa ceļam gadās kaut kas cits.
    Pirms pāris gadiem ievēroju vairākas intriģējošas “Galileo’s Dream” recenzijas. Kad grāmatu aprakstīja Nika no “Eve’s Alexandria”, kļuva skaidrs, ka man tūlīt jāiet iepirkties. Tālāk viss bija kā parasti: romāns krietni nostāvējās, es paguvu aizmirst, kas par to bija sarakstīts internetā, un tad kādu dienu mani pārņēma vēlme pēc biezas grāmatas, es to izlasīju un nesapratu, kālab tik ilgi esmu vilcinājusies.
    Jo grāmata ir laba. Patiesībā Nika visu ir pateikusi daudz izsmeļošāk, nekā to spētu es, tāpēc varētu pārsūtīt visus pie viņas un šeit likt punktu, bet to es, protams, nedarīšu.
    Bērnībā uz mani lielu iespaidu atstāja “Ievērojamu cilvēku dzīvē” izlasītais Džordano Bruno dzīvesstāsts. Dziesmiņa par to gadījumu man arī patika. Bet Galilejs, padomājiet tik, tā vietā, lai cēli sadegtu, teica, ka esot maldījies, un tikai pirms nāves esot atļāvies izdvest: “Un tomēr viņa griežas!” Tāds iespaids man bija radies.

    “Bet kāpēc zinātnei būtu vajadzīgs moceklis?”
    Tā jautā pats Galilejs, kad tāltālā nākotnē viņu iepazīstina ar dažādām iespējamām notikumu versijām. Daudzās Galilejs sadeg uz sārta, un īstajam, tobrīd dzīvojošam vīram tas nemaz nepatīk, tāpēc viņš par varītēm mēģina no mocekļa goda izvairīties. Tikai kā lai to izdara, ja vai viss, kas interesē Galileju, baznīcai šķiet ķecerība, kaut arī viņš godprātīgi tic dievam?
    Robinsons brīnišķīgi apraksta Itāliju vēlīnajā renesansē un Galileju — padzīvojušu, kašķīgu vīru, kas tā nodevies saviem pētījumiem, ka viss pārējais, izņemot ēdienu un dzērienu (sieviešu laiks ir pagājis, taču tās viņš bieži atceras), viņam šķistu mazsvarīgs, ja vien allaž netrūktu naudas. Lai kurš būtu Galileja mecenāts, viņš maksāja pārāk maz. Galileja māja ņudzēja no skolniekiem, savas ārlaulības meitas viņš bija nobāzis klosterī, taču arī par viņām vajadzēja parūpēties, jo tur allaž bija par maz ēdiena. Galileja izgudrojumi citiem šķiet par sarežģītu, un tos neviens nepērk, bet viņam vajag līdzekļus, lai iegādātos lēcas topošajam teleskopam. Daudz lēcu, jo tas būs pirmais teleskops un neviens vēl nezina, kā tādu uztaisīt. Neomā būdams, Galilejs svaida pa gaisu traukus, viņš allaž sabojā attiecības ar ietekmīgiem cilvēkiem un naivi domā, ka visu varēs izlīdzināt ar pāris teikumiem. Tomēr viņš ir valdzinošs savas zinātkāres, eksperimentētāja dabas un nerimstošās gatavības mācīties dēļ. Atklājēja prieks ir lipīgs, tajā gribas dalīties, tāpēc grāmatu varētu dot lasīt pusaudžiem profesionālās orientācijas nolūkos. Zinātne fascinē.
    Vēsturiskajā un biogrāfiskajā romānā ir iestarpināta zinātniskā fantastika. Viesi no tālas nākotnes ļauj Galilejam ieskatīties savā teleskopā, kas viņu aiznes uz Jupitera mēnešiem (četrus no tiem Galilejs 1610. gadā pats atklāja), kur tobrīd dzīvo mūsdienu cilvēku pēcteči. Galilejs pārsteigts uzzina, ka ar zinātni var nodarboties arī sievietes, viņu iepazīstina ar zinātnes vēsturi, desmit dimensijām, kaut ko līdzīgu paralēliem visumiem, un tas viss arī izklausās pēc ticamām teorijām un ir ļoti interesants. Taču vispār Galilejs nākotniešiem ir vajadzīgs kā rīks politiskās spēlītēs, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no tām, kurās viņš spiests iesaistīties savās mājās. Nākotnes ainiņas nebija sliktas, bet pagātnes attēlojums bija saistošāks, spilgtāks un dzīvāks.
    No sirds iesaku.