Bloga arhīvi

Ē… mmm… mazdrusciņ par eņģeļiem…

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Zelta karaļvalstis

Mārgarita Drable. Zelta karaļvalstis. Tulk. Elfrīda Melbārzde, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2008. (Margaret Drabble. Realms of Gold. 1975.) 400 lpp.

  Es dikti sen neko tādu nebiju lasījusi. Frānsisa, romāna galvenā varone, ceļojot “nemēdza lasīt neko sevišķi nopietnu, bet arī ne gluži lubeni”, tātad, teiksim, Airisu Mērdoku vai Virdžīniju Vulfu. Šķiet, viņa būtu varējusi izvēlēties arī Drabli, kas sniegtu vairāk gaišuma nekā abas minētās autores, jo, lai gan romānā mirst gan zīdainis, gan suns, gan vēl daži un Frānsisa vispār ir arheoloģe, kas rakājas pa veciem kapiem un sev līdzi staipa gan dikti vecu pirksta kauliņu (kabatā), gan bijušā mīļākā liekos zobus (uzkārtus kaklā), tomēr grāmatas noskaņa ir ļoti pozitīva (bet nekādā gadījumā ne salda) un beigas – labas.
 Grāmatas apraksta veidotājs izvēlējies to nosaukt par mīlas stāstu, un no vienas puses viņam ir taisnība, jo sižetu kopā satur tas, kā Frānsisa ilgojas pēc Karela un viņš – pēc Frānsisas, bet man tas nešķita galvenais, lai gan man būtu grūti pateikt, kas tad īsti bija svarīgākais. Lielāko daļu teksta lasītāja pavada ne gluži Frānsisas (un bez visa jau minētā viņa ir arī šķirtene, kas audzina četrus bērnus) galvā, bet kaut kur ļoti tuvu tai, un tur ir diezgan interesanti, jo zinātne un izrakumi mijas ar kleitām un vīriešiem, un zobu sāpēm. Pa vidam vēstītāja iepazīstina ar dažiem Fr. radiem, un dažbrīd tas šķiet diezgan nesaistīti ar pārējo tekstu, bet tā nu gluži nav/tāda tā dzīve ir.
 Vārdu sakot, es drīzāk teiktu, ka tas ir stāsts par sievieti, kas prata būt laimīga un nodzīvot piepildītu dzīvi (kaut arī ne visas viņas izvēles man šķita jaukas).
 Tulkojumā jaušama patīkama vecā skola, ko sabojā tikai pāris vietas, kurās gribas iesaukties: “¡Madre mía! Kāds vēl radioaktīvais karbons?”

Gēnu garie pirkstiņi

Richard Dawkins. The Extended Phenotype: The Long Reach of the Gene. Afterword by Daniel Dennett. Oxford, New York: Oxford Unversity Press, 1999 (1982). 313 lpp.

  Ričards Dokinss ir tik pazīstams populāri rakstošs zinātnieks, ka likās dīvaini nebūt lasījušai nevienu viņa grāmatu. Tiesa, saminstinājos jau ievada pirmajās rindkopās, kur viņš atklāja, ka EP zināmā mērā esot turpinājums grāmatai “The Selfish Gene”, kas turklāt ir domāta plašam lasītāju lokam, kamēr šī – kolēģiem biologiem. Tomēr tālāk autors apgalvoja, ka esot centies arī šo darbu uzrakstīt tā, lai to varētu lasīt arī nespeciālisti, un galvenais: “ja lasāt tikai vienu manu grāmatu, lai tā būtu šī”. Nu labi.
  Dokinsa doma, ka visu nosaka gēni, man, protams, nebija gluži sveša, tāpēc satriecošus jaunatklājumus nepiedzīvoju. Tomēr sagrīļojās līdzšinējais priekšstats, ka gēni ir vienīgais, kas viņam rūp, ģenētiskā determinista tēls. (Te drīkst pienākt Sibilla un izlabot terminoloģiju utt.) Dokinss rakstīja, ka būtībā gēnu un vides ietekme neatšķiras viena no otras. Abas var būt vienlīdz grūti vai viegli novēršamas, neviena nav jāuztver kā nolemtība un iemesls neko nedarīt. Kaut arī mūsu izturēšanos nosaka gēni, praksē viss ir tik sarežģīti, ka varam iedomāties – mums piemīt brīvā griba. Godīgi sakot, šī man šķita svarīgākā grāmatas atziņa, ko vēlams atkārtot, kārtējo reizi lasot vai dzirdot ziņu, ka atklāts resnuma, agresijas vai kāds cits gēns. (Vēl Dokinss rakstīja, ka tie paši gēni citos apstākļos varētu izpausties pavisam citādi.)
  Grāmata patiešām ir uzrakstīta pietiekami vienkārši, lai to varētu lasīt arī vienkāršs cilvēks, kas vēl atceras kādu drusciņu no skolā mācītās bioloģijas. Tā kā Dokinss ir etologs, dzīvnieku uzvedības speciālists, tekstā ir daudz piemēru no dzīvnieku pasaules, mazi stāstiņi par lauvu kopošanās paradumiem, to, kā dzeguzes psiholoģiski manipulē ar citiem putniem, skudras paverdzina citu pūžņu darbaļaudis un citi parazīti savus saimniekorganismus aizstumj drošā nāvē, ja tas nepieciešams nākamajai dzīves stadijai. Brr. Parazītu spēja vadīt citu dzīvnieku rīcību Dokinsam kalpo par apliecinājumu, ka gēni nosaka ne tikai sava organisma, bet, kā teikts nosaukumā, paplašinātu fenotipu, ka gēnu ietekme pārsniedz viena organisma robežas. Un gēni, nevis organisms vai kopiena, ir tie, kas evolūcijā cīnās par stiprākā izdzīvošanu.
  Man tas viss, izņemot varbūt dažviet citādi domājošo biologu kritiku, izklausījās diezgan pārliecinoši, tomēr apzinos, ka, visticamāk, tikpat pārliecinoši man varētu šķist arī pavisam pretēji apgalvojumi. Kā lai cilvēks, īpaši kāds no malas, kas pats tur pirkstus nav iebāzis un nevar iebāzt, zina, kura no pašreizējām teorijām ir pareizāka par citām? Baidos, ka būtībā atliek vienīgi noticēt kādam, kas raitāk izsakās, kam ir lielāks atbalstītāju pulks un tā joprojām, un teikt, ka mani ir pārliecinājuši viņa argumenti.
  Vienlaikus es uzskatu, ka ir vēlams reizumis palasīt šādas te līdz galam īsti nesaprotamas grāmatas, turklāt tāpat kā dzeju – neizlaižot pārlieku grūtās vietas un nesatraucoties par tām, meklēt to, kas tevi uzrunā. Piemēram, šādi.

Galileja sapnis

Kim Stanley RobinsonGalileo’s Dream“. Vāka foto: Chris White. London: Harper Voyager, 2010 (2009). 584 lpp.

    Kims Stenlijs Robinsons pieder pie tiem autoriem, kuru nepazīšana man šķita kā kauna traips personiskajā lasītājas biogrāfijā. Pirmkārt, viņš neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem mūsdienu fantastikas rakstniekiem, otrkārt, viņš raksta par tēmām, kas mani interesē. Tomēr līdz Marsa triloģijai, kas droši vien būtu loģisks sākums, es tā arī vēl neesmu tikusi, jo mūždien pa ceļam gadās kaut kas cits.
    Pirms pāris gadiem ievēroju vairākas intriģējošas “Galileo’s Dream” recenzijas. Kad grāmatu aprakstīja Nika no “Eve’s Alexandria”, kļuva skaidrs, ka man tūlīt jāiet iepirkties. Tālāk viss bija kā parasti: romāns krietni nostāvējās, es paguvu aizmirst, kas par to bija sarakstīts internetā, un tad kādu dienu mani pārņēma vēlme pēc biezas grāmatas, es to izlasīju un nesapratu, kālab tik ilgi esmu vilcinājusies.
    Jo grāmata ir laba. Patiesībā Nika visu ir pateikusi daudz izsmeļošāk, nekā to spētu es, tāpēc varētu pārsūtīt visus pie viņas un šeit likt punktu, bet to es, protams, nedarīšu.
    Bērnībā uz mani lielu iespaidu atstāja “Ievērojamu cilvēku dzīvē” izlasītais Džordano Bruno dzīvesstāsts. Dziesmiņa par to gadījumu man arī patika. Bet Galilejs, padomājiet tik, tā vietā, lai cēli sadegtu, teica, ka esot maldījies, un tikai pirms nāves esot atļāvies izdvest: “Un tomēr viņa griežas!” Tāds iespaids man bija radies.

    “Bet kāpēc zinātnei būtu vajadzīgs moceklis?”
    Tā jautā pats Galilejs, kad tāltālā nākotnē viņu iepazīstina ar dažādām iespējamām notikumu versijām. Daudzās Galilejs sadeg uz sārta, un īstajam, tobrīd dzīvojošam vīram tas nemaz nepatīk, tāpēc viņš par varītēm mēģina no mocekļa goda izvairīties. Tikai kā lai to izdara, ja vai viss, kas interesē Galileju, baznīcai šķiet ķecerība, kaut arī viņš godprātīgi tic dievam?
    Robinsons brīnišķīgi apraksta Itāliju vēlīnajā renesansē un Galileju — padzīvojušu, kašķīgu vīru, kas tā nodevies saviem pētījumiem, ka viss pārējais, izņemot ēdienu un dzērienu (sieviešu laiks ir pagājis, taču tās viņš bieži atceras), viņam šķistu mazsvarīgs, ja vien allaž netrūktu naudas. Lai kurš būtu Galileja mecenāts, viņš maksāja pārāk maz. Galileja māja ņudzēja no skolniekiem, savas ārlaulības meitas viņš bija nobāzis klosterī, taču arī par viņām vajadzēja parūpēties, jo tur allaž bija par maz ēdiena. Galileja izgudrojumi citiem šķiet par sarežģītu, un tos neviens nepērk, bet viņam vajag līdzekļus, lai iegādātos lēcas topošajam teleskopam. Daudz lēcu, jo tas būs pirmais teleskops un neviens vēl nezina, kā tādu uztaisīt. Neomā būdams, Galilejs svaida pa gaisu traukus, viņš allaž sabojā attiecības ar ietekmīgiem cilvēkiem un naivi domā, ka visu varēs izlīdzināt ar pāris teikumiem. Tomēr viņš ir valdzinošs savas zinātkāres, eksperimentētāja dabas un nerimstošās gatavības mācīties dēļ. Atklājēja prieks ir lipīgs, tajā gribas dalīties, tāpēc grāmatu varētu dot lasīt pusaudžiem profesionālās orientācijas nolūkos. Zinātne fascinē.
    Vēsturiskajā un biogrāfiskajā romānā ir iestarpināta zinātniskā fantastika. Viesi no tālas nākotnes ļauj Galilejam ieskatīties savā teleskopā, kas viņu aiznes uz Jupitera mēnešiem (četrus no tiem Galilejs 1610. gadā pats atklāja), kur tobrīd dzīvo mūsdienu cilvēku pēcteči. Galilejs pārsteigts uzzina, ka ar zinātni var nodarboties arī sievietes, viņu iepazīstina ar zinātnes vēsturi, desmit dimensijām, kaut ko līdzīgu paralēliem visumiem, un tas viss arī izklausās pēc ticamām teorijām un ir ļoti interesants. Taču vispār Galilejs nākotniešiem ir vajadzīgs kā rīks politiskās spēlītēs, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no tām, kurās viņš spiests iesaistīties savās mājās. Nākotnes ainiņas nebija sliktas, bet pagātnes attēlojums bija saistošāks, spilgtāks un dzīvāks.
    No sirds iesaku.

Dzīvība

Gwyneth JonesLife“. Vāka dizains: Lynne Jensen Lampe, foto: Lea Lichty, dejotājas: Ni Made Nias Yunirika un Ni Nyoman Nias Yonitika. Seattle: Aqueduct Press, 2007 (2004). 370 lpp.

    Reti gadās zinātniskās fantastikas grāmatā lasīt par zinātni. Bieži vien tā ir tikai dekorācija, iespējamu vai mazticamu tehnoloģijas sasniegumu pieminēšana, lai radītu svešādu vidi. Gvinetas Džounsas romāna “Life” galvenā varone Anna ir zinātniece, kas patiešām strādā laboratorijā, un darbs aizņem būtisku viņas dzīves un arī grāmatas daļu. Džounsa par to raksta tik aizrautīgi, ka tā vien gribas iet kaut ko papētīt. Varētu domāt, ka autore pati ir zinātniece, taču viņa ir tikai rūpīgi gatavojusies, lai ticams būtu gan tehnisko detaļu, gan pētnieku emociju atspoguļojums. Rakstā “True Life Science Fiction: Sexual Politics and the Lab Procedural“, kur viņa stāsta, kā tapa “Life”, un mazliet parunā arī par feminisko fantastiku, brīžiem ir jaušama tā pati degsme, kas grāmatā.
    Romāna nosaukumu tiklab var tulkot gan kā “Dzīve”, gan kā “Dzīvība”. Anna ir bioloģe, kas sākotnēji vēlas pabarot pasauli ar ģenētiski modificētiem kartupeļiem, bet vēlāk, apstākļu spiesta, pievēršas cilvēku neauglībai. Grāmatā izsekots Annas dzīvei un karjerai, sākot ar studiju gadiem deviņdesmito gadu beigās un beidzot ar nezināmu laiku ne pārāk tālā nākotnē, kad lēnām izzūd 20. gs. kārtība, saasinās vides problēmas, ekonomiskā un politiskā situācija. Taču tas viss ir tikai fons Annas neatlaidīgajai vēlmei noskaidrot, ko īsti nozīmē viņas atklātās izmaiņas Y hromosomā, pat ja tās apgriezīs kājām gaisā valdošo zinātnes paradigmu, un diskusijai par dzimumu lomu un tās pamatojumu.
    Ar plēsonīgajiem zinātnes pasaules noteikumiem un dzimumu diskrimināciju Anna saskaras jau studiju gados. Viņa ir ļoti apzinīga un čakla meitene, kas ātri vien kļūst par labāko studenti kursā. Ar viņu sacensties var tikai Čārlzs, kas, protams, domā, ka ir daudz talantīgāks par Annu, kura tāda zubrila vien esot. Tad viņiem abiem kopā jāizstrādā studiju darbs, un Čārlzs Annu izmanto, jo viņam taču gaidāma karjera, kamēr Anna apprecēsies, dzemdēs un pievērsīsies ģimenes dzīvei.Gvineta Džounsa
    Tomēr viņas reakcija, pareizāk sakot, tās trūkums, mani pārsteidza. Anna ir attēlota kā meitene, kam piemīt daudz it kā vīrišķīgu rakstura īpašību. Nekādas koķetērijas, nekāda negodīga kaujas krāsojuma vai ietērpa, ja nemeklē seksu. (Sekss ir – biežs, labs un publisks.) Viņa ir apņēmīga, praktiska un salta, viņai nepiemīt empātijas spējas. Neliekas ticami, ka Anna tā vienkārši ļautu sev tik ļoti darīt pāri, īpaši tāpēc, ka jau tolaik zinātne viņai nozīmē tik daudz. Šīs epizodes pamatā esot notikums no Džounsas dzīves, un varbūt vienkārši Annas izturēšanās ir novecojusi, tāda, kāda tā būtu septiņdesmitajos gados.
    Tā nav vienīgā vieta, kas izskatījās neatbilstoša laikam. Pēc studijām Anna vairākus gadus strādā ārzemēs, taisot mēģenes bērnus Nigērijā, Ķīnā, Indijā un Lietuvā. Jaukā sabiedrībā mūsu kaimiņi iekļuvuši. Atvaļinājumus Anna (kopā ar savu maigi mīlošo vīru mājsaimnieku, jo Annas ģimenē tradicionālās dzimumu lomas tiek pavērstas otrādi) lēti pavada Francijā, Nīderlandē, Itālijā, pat uz Šveici aizbrauc. Degviela ir kļuvusi dārgāka, un lēto lidojumu vairs nav, taču šķiet dīvaini, ka viņa nedodas atpūsties Horvātijas virzienā.
    Bet tas bija pēc tam. Pirmajā studiju gadā Anna iepazīstas ar dīvainu hipijiska paskata meiteni, kas studē mūsdienu kultūras vēsturi. Ramona ir pilnīgs Annas pretstats, viņa ir neglīta, acīmredzami traumēta, agresīva, feministe un lesbiete. Vai vismaz izliekas par lesbieti, jo ir pārliecināta, ka gulēt ar vīriešiem ir neiedomājami. Abas kļūst tuvas, pavada daudz laika kopā, un Ramonai ir nozīmīga loma Annas dzīvē arī turpmāk, kad trakā meitene vismaz ārēji vairākas reizes nomaina subkultūru, iesaistās virknē sadomazohistisku grupveida attiecību un terora aktā kādā Indonēzijas okupētā zemē, saraksta laikam jau filosofijas grāmatu un kļūst par feministu mediju zvaigzni. Viegli saprast, kāpēc Ramona, kas lieliski atbilst priekšstatam par ķerto, karojošo vīriešnīdēju, patīk TV šovu producentiem.

  Ramona sniedza parasto atbildi. Ikviena sieviete, kas neienīst sievietes, ir pī… idiote (tas bija tāda tipa raidījums). Es gribu iznīcināt sievietes, noslaucīt viņas no zemes virsmas. Es negribu tikt atbrīvota, es gribu būt briesmone. Viņš to nesaprata. To neviens nekad nesaprata, un Ramona būtu varējusi viņus apgaismot, sacīdama, ka neviens cilvēks nav piedzimis kā sieviete un viņa ienīst to, ka NEVAR IZBĒGT no otršķirīga cilvēka lomas. To nevar neviena sieviete, vienīgais glābiņš bija kļūt par KAUT KO JAUNU, kas nekad agrāk nav pastāvējis.

    Gan Ramona, gan Anna ir gandrīz absurdas un patiesībā nesimpātiskas varones. Viena visā vaino citus, otra – sevi. Par spīti atšķirīgajai pieejai, abas allaž nokļūst strupceļā. Viņas varētu atgrūst lasītāju. Tomēr Džounsai ir izdevies nepārkāpt robežu. Pat dusmojoties uz vienu vai otru sievieti, es gribēju zināt, kas ar viņām notiks tālāk. Annas atklājums ir tik iespējams un notikušais tik pārliecinoši aprakstīts, ka nākas sev atgādināt, ka tā (vēl) nav taisnība. Vispār man gan šķita, ka neko lielu tas nemainīs.
    “Life” ir ieguvusi Filipa Dika balvu (par labāko ASV izdoto oriģinālu mīkstajos vākos, nevis par paranoiskumu). Lai ko es te būtu sarakstījusi, tas noteikti var interesēt ne tikai sievietes un fantastikas fanus. Un tā ir grāmata, ko gribas apspriest.
    Šī ir mana pirmā grāmata no mazās izdevniecības “Aqueduct Press” (es puslīdz regulāri lasu tās emuārus), un esmu priecīga, ka iegādājos papīra, nevis elektronisko versiju. Grāmatas vāks dzīvē izskatās vēl labāk nekā attēlā, to varētu kārt pie sienas gleznas vietā, un tas ir tik labi pielīmēts, ka muguriņa joprojām ir kā jauna.

Trešais policists

Flens O’Braiens “Trešais policists“. Tulk. Ingūna Beķere, il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2002. (Flann O’Brien. The Third Policeman, 1967.)

“Tas ir slepkavības trilleris, ārkārtīgi komiska satīra par tipisku lauku policiju, sirreālistiska mūžības vīzija, stāsts par maigu, īsu, vienpusīgu mīlas romānu starp kādu vīru un viņa divriteni, baisa fabula par bezgalīgu vainu.” Tā rakstīts uz grāmatas vāka, un es nevaru visam piekrist, jo kur gan īsajā, varmācīgi pārrautajā mīlas romānā redzama vienpusība? Turklāt piederības vietniekvārds ir lieks. Tipisku lauku policiju es nepazīstu un ārkārtīgu komismu neredzēju, bet kaut kas patiess šajā aprakstā tomēr ir.
Sižets pamatā ir vienkāršs. Divdesmitgadīgs jaunietis pēc skolas atgriežas mirušo vecāku lauku mājās un krogā, lai atlikušo dzīvi pavadītu, rakstot komentārus vēl senāk miruša dabaszinātņu pētnieka de Selbī darbiem. Pēc kādiem desmit gadiem Džons Divnijs, blēdīgs tips, kas pieskata saimniecību, izdomā nelietīgu plānu, kā iegūt naudu komentāru izdošanai grāmatā. Plāns tiek īstenots, bet naudu stāstītājs tā arī nedabū redzēt un pēc kāda dīvaina atgadījuma nolemj doties pie policistiem, lai tie uzmeklētu pazudušo melno kasti. Tad viss kļūst vēl dīvaināks un piesātināts ar divriteņiem.
Grāmatai pietrūkst priekš- vai pēcvārda. Nonākusi apmēram līdz vidum, es devos internetā meklēt, kā tur īsti ir ar de Selbī. To, ka viņš ir pilnībā autora izdomāts, noskaidroju, bet pie reizes uzzināju arī, kas notiek beigās, un tas nu bija lieki, lai gan nojauta, ka notikumi pagriezīsies tādā gultnē, man jau bija.
De Selbī, kura darbu citātiem un gan apbrīnas pilnu, gan nicinošu komentētāju izteikām veltītas daudzas zemsvītras piezīmes, ir viens no grāmatas saistošākajiem personāžiem un iemesls birkai “pseidointelektuāla figņa” (tā kāds reiz nodēvēja šīs piezīmes, mani gaužām pārsteidzot, jo šī ir tieši otrā grāmata, kam varētu piederēties šāds apzīmējums; bet gan jau reiz nāks arī “pulp is fun“). Savpatis fiziķis, ballistiķis, filozofs un psihologs ir mulsinājis savu darbu pētniekus ar grūti izsekojamiem un izprotamiem spriedumiem, kas viņu noveduši pie tādiem secinājumiem, ka Zemei ir desveida forma, bet tumsa ir melna gaisa sanesas.

Viena no grūtībām ir saistīta tieši ar terminoloģiju. “Tumša vieta” ir tumša tikai tāpēc, ka tā ir vieta, kurā tumsa “izdīgst”, un “vakars” ir mijkrēšļa stadija tikai tāpēc, ka “diena” sairs vulkānisko procesu radīto sārņu iespaidā.

Jāatzīst, vēstītājs, kas tik ļoti pieķēries de Selbī, dabū, ko pelnījis, kad nonāk pie savādajiem policistiem. Viņu domu gaita un pasaules iekārta ķertajam metafiziķim būtu tuva un saprotama. Lūk, tipisks piemērs:

“Atomoloģija ir ļoti sarežģīta teorēma, un to var izprast ar algebras palīdzību, bet tai jāķeras klāt pakāpeniski, citādi var veselu nakti nosēdēt, lai pierādītu kādu gabaliņu no tās ar lineāliem un kosinusiem, un citiem tamlīdzīgiem instrumentiem, un galu galā nemaz neliksies, ka ir izdevies kaut ko pierādīt. Un, ja tā gadītos, tad būtu atkal jāsāk viss no sākuma, līdz var tikt tādā vietā, kur tu vari noticēt faktiem un skaitļiem, kā izriet no Hola un Naita sarakstītās Algebras, un tad atkal sāk no tās konkrētās vietas, līdz var visai tai padarīšanai īsteni noticēt, lai nav tā, ka dažam labam gabalam var noticēt tikai pa pusei, vai arī, ka šaubas tev tik ļoti dursta galvu, kā kad tu būtu pazaudējis gultā krekla apročpogu. [..]
Sekas tad kopumā un visumā ir tādas, ka cilvēkiem, kas lielāko daļu savas dabiskās dzīves pavada, braukājot ar dzelzs divriteņiem pa klinšainajiem pagasta ceļiem, personība pamazām sajaucas ar to mainīgajiem atomiem, un tāpēc jūs brīnītos gan, ja zinātu, cik daudz cilvēku šajā apvidū ir gandrīz pa pusei cilvēki un pa pusei divriteņi.”

Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no šādiem izteikumiem, taču smieklīgie fragmenti veido diezgan drūmu koptēlu. Kā jau sākumā teikts, šis ir stāsts par vainu, stāsts ar morāli, kas neļauj to izlasīt vienkārši kā smalku parodiju par izziņas procesu un akadēmiskām diskusijām, un policiju.
Grāmatas sākums angliski lasāms šeit.

“Viens cilvēks nav nekas. Divi cilvēki ir tauta”

Terry Pratchett “The Nation”, London: Doubleday, 2008.

Nation

„Tauta” ir spēcīga un dusmīga grāmata. To var izlasīt vienkārši kā labi uzrakstītu un spraigu pusaudžu piedzīvojumu grāmatu, kur zēns un meitene uz gandrīz vientuļas okeāna salas atvadās no bērnības un tiek galā ar virkni grūtību, pārspējot pieaugušos un iemīloties viens otrā. Turklāt grāmatā netrūkst humora, ne jau velti apgalvo, ka Prečets ir vissmieklīgāk rakstošākais dzīvais angļu autors. Tomēr to, ka grāmata domāta bērniem, ir viegli iespējams aizmirst, lasot „Tautu” kā pieaugušo literatūru, kas kaismīgi runā par būtiskiem jautājumiem: reliģiju, zinātni, valsti un tās pārvaldi, koloniālismu, sieviešu stāvokli sabiedrībā.

Grāmatas darbība notiek paralēlā visumā, kas ļoti atgādina mūsu Zemi. Galvenais varonis Mau ir pusaudzis, kas no Zēnu salas atgriežas dzimtajā Tautas salā, lai pabeigtu iniciāciju – iegūtu vīrieša statusu un dvēseli. Taču saceļas milzīgs vilnis, kas izposta daļu arhipelāga. Svētku mielasta vietā Mau dabū apbedīt visus salā dzīvojušos cilvēkus un suņus. Pasaules gals (kas noris tūlīt aiz ievadā izklāstītā pasaules radīšanas mīta) ar dažādu sīku detaļu palīdzību ir attēlots tik psiholoģiski iedarbīgi, ka es gandrīz publiski apraudājos un biju spiesta pārtraukt lasīšanu vēl pirms nonākšanas savā pieturā.

Pēc gala nāk jauns sākums. Mau sastop bikšcilvēku meiteni (sauksim viņu par Dafni), kas audzināta par neko praktisku nemākošu galma dāmu, vienīgā palikusi dzīva kuģa avārijā un mēģina ievērot viktoriānisma etiķetes prasības. Pakāpeniski salā ierodas vēl citi izdzīvojušie, un Mau ir ne tikai jāuzveic savas sāpes un nesapratne, bet arī jāuzņemas jaunās tautas vadoņa loma, jāgādā, lai cilvēki būtu paēduši (grāmatā ir padoms, kā izslaukt savvaļas cūku) un pasargāti no pirātiem kanibāliem.

Viņam arī ir jāatjauno dieviem un senču gariem tīkamā lietu kārtība, kas nodrošina Tautas pastāvēšanu. Taču pieredzētā nelaime ir satricinājusi Mau ticību dieviem, kas to pieļāvuši. Viņš noliedz dievu esību, tomēr ir spiests pieņemt faktu, ka viņa tautai tie ir vajadzīgi, nonākot pie Ivana Karamazova cienīga secinājuma: “Lūk, kas ir dievi! Atbilde, ar ko varēs tikt cauri! Jo mums ir jāsaķer ēdamais, jādzemdē bērniņi un jādzīvo dzīve, tā ka lielām, sarežģītām un uztraucošām atbildēm nav laika! Lūdzu, sniedz mums vienkāršu atbildi, lai nebūtu jādomā, jo domājot mēs varētu atrast atbildes, kas neiederas tādā pasaulē, kādu mēs vēlamies.”

Bet dievi un senči turpina iejaukties viņa dzīvē…

Otrs lielais jautājums grāmatā ir koloniālisms. Tās pasaulē okeāna salu iedzimtos uzskata par mežoņiem, kuru zemes pieder tiem baltajiem, kas atnāk pirmie (angļi tām ir piešķīruši tādus nosaukumus kā Mātes dienas un Banku brīvdienas salas), un kuru kultūras mantojuma īstā vieta ir rietumvalstu muzejos. Būtu patīkami domāt, ka šī tēma uz mums īsti neattiecas. Tikai… nemaz nevajag piesaukt šokolādi un kafiju, kuras audzētāji mēnesī nopelna apmēram tikpat, cik maksā šī cietvāku grāmata. (Lai slavēti dievi, ka tā, citādi viņi samācītos visādas zinības un sāktu pasaules tirgū konkurēt ar mūsu programmētājiem. Un nav ko viņiem patērēt globalizēto kultūru, lai iztiek ar to, kas ir pašiem.) Varam ieskatīties liberālajā un nopietnajā “Dienā”, kas pirms dažām dienām nekautrējās publicēt ziņu aģentūru LETA un REUTERS sagatavotu rakstu Pirms Kopenhāgenas klimata konferences ES gatavojas šķiest miljardus” – proti, pildīt saistības un ieguldīt naudu klimata pārmaiņu novēršanā attīstības valstīs. Nu ja, tā noteikti ir izšķērdība, būtu labāk to naudiņu mums iedevuši, esam taču kārtīgi civilizēti baltie cilvēki, kas ēd ar nazi un dakšiņu.

Bet šo Prečeta grāmatu es labprāt iedotu māsasdēlam, lai smeļas idejas. Tā ir gan labāk uzrakstīta, gan oriģinālāka, gan gudrāka par Poteru, ar ko viņš pašlaik cīnās.

„Tauta” ir spēcīga un dusmīga grāmata. To var izlasīt vienkārši kā labi uzrakstītu un spraigu pusaudžu piedzīvojumu grāmatu, kur zēns un meitene uz gandrīz vientuļas okeāna salas atvadās no bērnības un tiek galā ar virkni grūtību, pārspējot pieaugušos un iemīloties viens otrā. Turklāt grāmatā netrūkst humora, ne jau velti apgalvo, ka Prečets ir vissmieklīgāk rakstošākais dzīvais angļu autors. Tomēr to, ka grāmata domāta bērniem, ir viegli iespējams aizmirst, lasot „Tautu” kā pieaugušo literatūru, kas kaismīgi runā par būtiskiem jautājumiem: reliģiju, zinātni, valsti un tās pārvaldi, koloniālismu, sieviešu stāvokli sabiedrībā.

Grāmatas darbība notiek paralēlā visumā, kas ļoti atgādina mūsu Zemi. Galvenais varonis Mau ir pusaudzis, kas no Zēnu salas atgriežas dzimtajā Tautas salā, lai pabeigtu iniciāciju – iegūtu vīrieša statusu un dvēseli. Taču saceļas milzīgs vilnis, kas izposta daļu arhipelāga. Svētku mielasta vietā Mau dabū apbedīt visus salā dzīvojušos cilvēkus un suņus. Pasaules gals (kas notiek tūlīt aiz ievadā izklāstītā pasaules radīšanas mīta) ar dažādu sīku detaļu palīdzību ir attēlots tik psiholoģiski iedarbīgi, ka es gandrīz publiski apraudājos un biju spiesta pārtraukt lasīšanu vēl pirms nonākšanas savā pieturā.

Pēc gala nāk jauns sākums. Mau sastop bikšcilvēku meiteni (sauksim viņu par Dafni), kas audzināta par neko praktisku nemākošu galma dāmu, vienīgā palikusi dzīva kuģa avārijā un mēģina ievērot viktoriānisma etiķetes prasības. Pakāpeniski salā ierodas vēl citi izdzīvojušie, un Mau ir ne tikai jāuzveic savas sāpes un nesapratne, bet arī jāuzņemas jaunās tautas vadoņa loma, jāgādā, lai cilvēki būtu paēduši (grāmatā ir padoms, kā izslaukt savvaļas cūku) un pasargāti no pirātiem kanibāliem.

Viņam arī ir jāatjauno dieviem un senču gariem tīkamā lietu kārtība, kas nodrošina Tautas pastāvēšanu. Taču pieredzētā nelaime ir satricinājusi Mau ticību dieviem, kas to pieļāvuši. Viņš noliedz dievu esību, tomēr ir spiests pieņemt faktu, ka viņa tautai tie ir vajadzīgi, nonākot pie Ivana Karamazova cienīga secinājuma: “Lūk, kas ir dievi! Atbilde, ar ko varēs tikt cauri! Jo mums ir jāsaķer ēdamais, jādzemdē bērniņi un jādzīvo dzīve, tā ka lielām, sarežģītām un uztraucošām atbildēm nav laika! Lūdzu, sniedz mums vienkāršu atbildi, lai nebūtu jādomā, jo domājot mēs varētu atrast atbildes, kas neiederas tādā pasaulē, kādu mēs vēlamies.”

Bet dievi un senči turpina iejaukties viņa dzīvē…

Otrs lielais jautājums grāmatā ir koloniālisms. Tās pasaulē okeāna salu iedzimtos uzskata par mežoņiem, kuru zemes pieder tiem baltajiem, kas atnāk pirmie (angļi tām ir piešķīruši tādus nosaukumus kā Mātes dienas un Banku brīvdienas salas), un kuru kultūras mantojuma īstā vieta ir rietumvalstu muzejos. Būtu patīkami domāt, ka šī tēma uz mums īsti neattiecas. Tikai… nemaz nevajag piesaukt šokolādi un kafiju, kuras audzētāji mēnesī nopelna apmēram tikpat, cik maksā šī cietvāku grāmata. (Lai slavēti dievi, ka tā, citādi viņi samācītos visādas zinības un sāktu pasaules tirgū konkurēt ar mūsu programmētājiem. Un nav ko viņiem patērēt globalizēto kultūru, lai iztiek ar to, kas ir pašiem.) Varam ieskatīties liberālajā un nopietnajā “Dienā”, kas pirms dažām dienām nekautrējās publicēt ziņu aģentūru LETA un REUTERS sagatavotu rakstu Pirms Kopenhāgenas klimata konferences ES gatavojas šķiest miljardushttp://www.diena.lv/lat/politics/hot/pirms-kopenhagenas-klimata-konferences-es-gatavojas-skiest-miljardus – proti, pildīt saistības un ieguldīt naudu klimata pārmaiņu novēršanā attīstības valstīs. Nu ja, tā noteikti ir izšķērdība, būtu labāk to naudiņu mums iedevuši, esam taču kārtīgi civilizēti baltie cilvēki, kas ēd ar nazi un dakšiņu.

Bet šo Prečeta grāmatu es labprāt iedotu māsasdēlam, lai smeļas idejas. Tā ir gan labāk uzrakstīta, gan oriģinālāka, gan gudrāka par Poteru, ar ko viņš pašlaik cīnās.