Ja jau visi par Kingu, tad es ar’

Stephen King and Peter Straub “The Talisman“. New York: Ballantine Books, 2001 (1984). 768 lpp.

    Reiz sensenos laikos vaicāju Asmo, lielam Kinga cienītājam, ar kuru grāmatu labāk sākt, un viņš man ieteica “Zaļo jūdzi”. (Patiesībā es jau biju lasījusi “On Writing”, bet tas neskaitās.) Tā kā manā bibliotēkā oriģinālā bija nevis “Zaļā jūdze”, bet gan “The Talisman”, es tomēr paņēmu to, jo īpaši tālab, ka grāmatiņu biezo romānu Kings sarakstījis kopā ar citu pazīstamu, bet manis nelasītu šausmu žanra meistaru, Pīteru Strobu. Abu autoru zinātāji apgalvo, ka tekstā labi varot redzēt vietas, kur beidzis rakstīt viens autors un sācis otrs, bet es godīgi atzīšos, ka pāreju nepamanīju, tāpēc par stila smalkumiem vai raupjumiem nemaz nemēģināšu izteikties.
    Galvenais varonis ir divpadsmitgadīgs puika Džeks Sojers. Viņa tēvs ir miris un mātei, bijušajai B kategorijas filmu karalienei, ir vēzis kādā no pēdējām stadijām. Viņa ar dēlu ir aizbraukusi uz klusu austrumu piekrastes pilsētiņu, kur reiz jutusies laimīga. (Grāmatas sākuma lappuses lasāmas šeit.) Džeks ar kāda paveca nēģera/melnādainā/afroamerikāņa un neganti spēcīga dzēriena palīdzību nokļūst citā pasaulē, Teritorijās, un atklājas, ka tur viņam reiz ir bijis dubultnieks. Viņa māte, protams, labā karaliene, guļ uz nāves gultas, varu sagrābis nelietīgs sadists Morgans, un tikai Džeks var izglābt pasauli un savas mātes. Lai to izdarītu, viņam jādodas briesmu pilnā un tālā ceļojumā, pāri visām ASV, un jāuzmeklē kristāla lode jeb Talismans.
    Kā redzams, klasisks bērnu fantāzijas romāna sižets. Ja tajā nebūtu tik daudz vardarbības, es teiktu, ka tā ir puiku grāmata. Puiku, jo, lai gan grāmata ir veltīta abu autoru mātēm, sieviešu tēlus tajā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši parādās tikai uz īsu brīdi. Mātes mirst un nav vairs spējīgas pievērst uzmanību dēlam. Kad Džeks paziņo, ka dosies prom uz ilgāku laiku, māte pat nepiesola naudu un neliek paņemt līdzi sviestmaizes, ūdens pudeli vai zobu suku. Ļoti iespējams, ka bērns, kam mirst māte, jūtas pavisam pamests, tomēr es neticu, ka māte neparūpētos par to, kas ar viņu notiks. Džeka drauga, viņa tēva drauga Morgana dēla Ričarda, māte ir mirusi, taču tas tiek tikai pavirši pieminēts pāris teikumos. Džeks domā par savu tēvu, taču Ričardam māte laikam būs bijusi vienaldzīga. Visvairāk vietas grāmatā atvēlēts citai sievietei, kāda bāra īpašnieka draudzenei, kas reizēm pret Džeku izturas pat labi, taču visu laiku pacieš un, iespējams, pat izbauda sava drauga vardarbību.
    Teritorijas, kur gaiss tik salds un augļi tik lieli, zāle tik zaļa un vilkači tik mīļi, Džekam tomēr šķiet bīstamākas par ASV, tāpēc lielāko daļu ceļa uz Kaliforniju viņš veic parastajā pasaulē. Tā kā naudas viņam nav, Džeks visu laiku ir spiests stopot un piepelnīties. (Dīvaini, ka neviens satiktais cilvēks knauķi neaizved uz policiju.) Ceļojums ļoti ievelkas, kas nav prātīgi, ņemot vērā mātes stāvokli. ASV Džeks arī sastopas ar vairumu briesmu. Saskare ar fantāzijas pasauli viņu ir padarījusi ļoti valdzinošu, viņā iemīlas un grib izmīlēt visi apturētie šoferi. Valdzinājums neiedarbojas uz tiem ļaudīm, kam Teritorijās ir ļaunie dubultnieki un kas visiem spēkiem mēģina apturēt Džeku. Te nu autori ir ļāvušies izdomai. Tuneļos Džekam uzglūn gailējošas rijīga kazuvīra acis, pa ceļam trāpās cilvēkēdāji koki, visu pārņem tārpi, augstākminētā bāra saimnieks liek viņam cilāt pilnas alus mucas un mēģina pārņemt parādu verdzībā. Beigās Džeks vēl nokļūst ķerta misionāra vadītā labošanas darbu iestādē, kas ir patiesi pretīga. Viņš sastopas ar vai visu ļaunumu, kas realitātē var piemeklēt amerikāņu puiku, tikai šoreiz visu vēl baisāku padara ļaunuma dubultā pastāvēšana abās teritorijās. Būtībā Džeka pārbaudījumi ir tik smagi, ka visu laiku būtu jāuztraucas par viņa dzīvību, ja vien nebūtu skaidri zināms, ka priekšā vēl ir daudz lappušu.
    Reizi pa reizei viņš piezvana arī mammai.
    Autori ne tikai parāda, kas apdraud vientuļus bērnus un kā cilvēku ļaunums un alkatība sabojā sapņu zemi, bet arī daudzviet piemin, cik piesārņota ir kļuvusi Amerika.
    Pēc garā ceļojuma beigu kulminācija šķita ļoti neizteiksmīga. Lasot mani ik pa laikam kaitināja pārspīlējumi, pārlieku izteiktais sadalījums labajos un ļoti sliktajos, sieviešu pasivitāte, sižeta attīstības paredzamība. Tagad, kad vēl ne gads nav pagājis, es samierinos ar domu, ka tā tiešām varētu būt ļoti nelaimīga bērna fantāzija, tomēr joprojām uzskatu, ka Lindgrēna “Brāļos Lauvassirdīs” labā un ļaunā cīņu ir aprakstījusi daudz smalkāk, baudāmāk un aizkustinošāk. Džekam es laikam tā arī nesāku just līdzi. Vilkacim Vilkam, ko Džeks izrāva no Teritorijām šaipusē, gan.
    Grāmatai ir nosacīts turpinājums “Black House”, un es ceru to kādreiz izlasīt.