Bloga arhīvi

Lielā pasaule

Vilis Kasims. Lielā pasaule. Il. Ernests Kļaviņš. R.: Mansards, 2015. 221 lpp.

 Nu jau pirms krietna laiciņa es apsolīju Kasimam, ka nopirkšu un izlasīšu viņa grāmatu, un neko sliktu publiski neteikšu. Tagad es par to kožu pirkstos.
 To es darīju tikai tāpēc, ka neizpildīju iepriekšējo solījumu, bet, ja būtu to izdarījusi, droši vien grāmatas beigās pie pateicībām tiktu ierakstīts arī mans vārds vai kaut kas tamlīdzīgs. Pati vainīga, ka esmu palaidusi garām šādu iespēju un neesmu romānu izlasījusi jau sen. Tomēr es ļoti papūlējos, lai uzrakstītu par grāmatu pirms Spīganas, kas toties jau ir publicējusi dažus foto no atklāšanas pasākuma.
 Tātad disklaimeris. Jau ilgāk nekā krietnu laiciņu man šķiet, ka Viļa Kasima virtuālais tēls ir visnotaļ sakarīgs jauns cilvēks. Turklāt es viņam esmu šo to apsolījusi.
 Varēju arī nesolīt, jo lielos vilcienos (es gan grāmatu izlasīju dikti ātri un jā, V., droši vien izlasīšu otrreiz ar atvērtu failu līdzās 🙂 ) vienīgais, kas man būtu (p)iebilstams ir jautājums, kā tā sasodītā nometne, kuras mērķis teorētiski ir uzcelt jaunu, labāku Latviju, bet praktiski – cīnīties ar apziņas parazītiem, ir uzradusies un spējusi piesaistīt vairāk par diviem cilvēkiem. Ja nometnes pastāvēšanas faktu pieņem par neizbēgamu parādību (kā viesuļvētru vai sievieti, būtu teicis Aivars Neibarts), visam pārējam esmu gatava noticēt. Tas pat man atsauca atmiņā kādu nakti, ko pavadīju vienā istabā ar pāris pavisam īstiem septiņdesmito gadu latviešu hipijiem. Kādu bezmiega nakti, jo, pat smalkjūtīgi noklusējot krākšanu, tik daudz tenku es, šķiet, savu mūžu tik īsā laika sprīdī nebiju dzirdējusi. (Tas notika gana sen, lai es vairs neatcerētos, kas kuram ko ir nodarījis.)
 Par spīti šausmīgajām atmiņām es lasot smējos. Tie džeki ir jocīgi (piedod, prototip), bet forši. Vairāk tādu.

 ”Redz, vaig smieties, ne rūgties,” viņš svarīgi noteica starp kumosiem. “Es lasīj, ka no dusmošanās arī čurs paliek rūgts, un uzparikts ātrāk bojājās.”

 (Autors gan apgalvo, ka nevajagot ticēt visam, kas grāmatā sarakstīts.)
 Tā kā es galīgi neesmu no tās puses, no kuras ir šie jaunieši, man arī pilnīgi skauž, ka cilvēkam ir savējā neliterārā valoda.
 Vispār, kaut arī man ir aizdomas – Kasimam neizdosies kādu rītu pamosties slavenam kā Joņevam, tomēr latviešu lasītājs abas grāmatas jau sen bija ja ne pelnījis, tad vismaz gaidījis: tās nav nedz pārgudras, nedz muļķīgas, nedz samudžināti daiļas un galvenais – nav drūmas, gaudulīgas, tipiski latviski literatūrīgas. Tas pilnīgi rosina cerības uz labāku nākotni. Varbūt tāpēc, ka ārā ir pavasaris.
 Autor! Es nopirkšu un izlasīšu arī Tavu nākamo grāmatu, jo par šito iztērēto naudu ne drusciņas nenožēloju. (Lasītāj! Tā esot jau pusē un būšot kaut kas pavisam cits.)
 Un vēl vienu citātu, labi? Par rakstniekiem.

“…Pirmkārt, mīlestīb ir vien dikt skumj liet.”
 ”To tu jau teici!”
 Dāvis noklepojās. “Tas ir svarīg, to vērts atkārtot. Vis rakstniek par to vien runā, un viņ tāds liets zin. Viņ to vien dar kā rakst un, hmm, bučojās. Un meitens neko cit negrib, lai par viņām rakst un bučojās. Es to izlasīj vienā grāmatā.”
[..]
 ”Tas vienalg nav galnais, galnais ir neatlaidīb. Zināj, ka Āfrikā vai kaukur ir krokodīl, kas brūts pievilin ar pirdieniem? Tu var iedomāties, cik ilgi viņiem vaidzēj pirst, lai mātīts saprast, ka tas ir kaukas labs? Viņs tak arī drošvien gribēj dziesmas un grāmats, un bučošanos. Bet nē, tie krokodīl puiš neatlaidās, un tāt viņ meitens neko cit nemazām arī negrib.”
 ”Bet pirst es arī tā lab nemāk, tu tak zin!”

 Un nē, viss teksts nav fizioloģisks, jauniešiem ir arī ideāli, ko viņi gan tik sarežģītā vārdā nesauktu. Pa īstam.
 Starp citu, “Mansarda” veikalā esot maza kaudzīte autora parakstītu grāmatu, ko došot tiem, kas neatlaidīgi palūgs. Turklāt, par spīti skopo katalāņu ietekmei (skat. Spīganas blogu), vairāk naudas par tām neprasīšot.

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Midlseksa

Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa. Tulk. Valda Melgalve. Il. Iveta Zāģere. R.: Valters un Rapa, 2006. (Jeffrey Eugenides. Middlesex. 2002.) 661 lpp.

Pret tik biezu grāmatu autoriem mani vienmēr pārņem godbijība, it sevišķi, ja tie vēl izrādās lasāmi (un šis ir lasāms, loģiski, neba nu E. man no saviem plauktiem būtu izvēlējusies ko sliktu), jo, ja es rakstītu romāniņus, tie noteikti nebūtu garāki par apjomu, ko es spēju izlasīt vienā dienā. Tiešām nesaprotu, kā viņi spēj savaldīt un sakārtot visu šo tekstu.
“Midlseksa”, kā uz to oriģinālā norāda nosaukums, diemžēl latviski tas ir pazudis, ir stāsts par kādu cilvēku, kas atrodas pusceļā starp dzimumiem, par hermafrodītu, kas piedzimis un uzaudzis kā meitene, bet pusaudža gados kļūst par vīrieti. Uz grāmatas beigām šī līnija man sāka šķist interesanta, nu, tur pirmā mīlestība un tā, kas tāpat jau ir diezgan sarežģīta parādība, šādos apstākļos vieglāka vis nekļūst, bet tāpat skaisti un, kā jau piedienas, nolemti.
Tomēr pavisam negaidīti daudz vairāk par mani piesaistīja tā daļa, ko varētu nosaukt par vēsturisko. Vispār, ja tā padomā, abas gan stāsta par to pašu, par citādo, svešo, nesaprotamo, reizēm pat briesmoni. Vēstītājs/a ir Smirnā dzimušu grieķu amerikāņu pēctecis/e, un piespiedu emigrācija un pakāpeniskā iedzīvošanās ASV bija traģiska, taču vienlaikus, kā jau kārtīgam grieķim pieklājas, izstāstīta, neaizmirstot komiskumu. Turklāt 20. gs. pirmās puses ASV netrūka revolucionāru procesu, un grāmatā ir gan Fords, gan Melkolms X, gan sekss.
Un negaidīti erotiskas ainas.

Un tad, nespēdams pretoties nepārvaramam impulsam, viņš pieliecās uz priekšu, piespiežot klarnetes paplašināto galu Tesijas kailajam ceļgalam, un skaļi un gari nopūta vienu pašu noti.
Viņa iespiedzās, atraujot ceļgalu.
— Tas bija fa-bemols, — Miltons teica. — Vai gribi dzirdēt fa-diēzu?
Tesija vēl turēja plaukstu pie dūcošā ceļgala. Klarnetes vibrācijas bija radījušas trīsas arī augstāk gurnā. Viņai bija jocīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu smieties, bet viņa nesmējās. [..]
Un tā tas sākās. Viņš spēlēja Begin the Beguine Tesijai pie atslēgas kaula. Viņš spēlēja Moonface pie viņas gludajiem vaigiem. Piespiedis klarneti tuvu pie sarkanajiem kāju nagiem, kas viņu tā apžilbināja, Miltons nospēlēja It Goes to Your Feet. Tādā slepenībā, ko viņi nevienam nevēlējās atklāt, Miltons un Tesija nolīda klusākajās mājas vietās, un tur, mazliet paceļot uz augšu svārkus vai novelkot zeķi, vai reiz, kad neviena nebija mājās, pavelkot uz augšu blūzi, lai mugura būtu kaila, Tesija ļāva, lai Miltons piespiež klarneti viņai pie ādas un piepilda augumu ar mūziku. Iesākumā viņai tikai kutēja. Bet pēc laiciņa notis ieplūda dziļāk miesā. Viņa juta, kā sāk vibrēt muskuļi, kā tie viļņveidīgi pulsē, līdz sāka skanēt arī kauli un iekšējie orgāni dūca līdzi.

Lai viss neizklausītos pārlieku jauki, pateikšu, ka rakstnieka Eina Renda pieminēšana mani nepatīkami pārsteidza (uzvedinošs mājiens: viņa tomēr bija sieviete), un, “Mūsu ķermeņi, mēs pašas” nav nekāda brošūra, bet gan kārtīga grāmata, kas noderētu ikvienai pusaugu meitenei un sievietei arīdzan. Un vāka rozes gan ir skaistas, taču kāds tām sakars ar iekšā rakstītajiem vārdiem?
Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos dziesmu ar Žila Verna tekstu:

Re, tāda jauka eseja

Sharp Biscuit — Some Thoughts on Translating. Notes from a guilty business by MICHAEL HOFMANN.

 But that’s the problem: whose words are you going to use, if not your own? Reprising Buffon, Wallace Stevens said: “A man has no choice about his style.” Why shouldn’t it be just as true of a translator as of  John Doe, author? Is it imagined that you take a dictionary to an original, and make fifty or hundred thousand hermetically separate 
transactions, translating, in effect, blind, and into a language not yours and no one else’s? Is that a book? Every word taken out of its association-proof shrink-wrapping? I don’t see how a personal vocabulary and personal grammar and a personal rhythm — at least where they exist, in anyone evolved enough to have them — are to be excluded. Chocolates carry warnings that they may have been manufactured using equipment that has hosted peanuts; why not translations too? But then not just “has written the occasional modern poem” but also “likes punk” or “early familiarity with the works of Dickens” or even “reads the Guardian” or “follows the Dow” or “fan of P.G. Wodehouse.” (Yes, dear reader, these are all me.) But we are all contaminated.

P.S. Vēl viens jauks citāts: “Akismet has protected your site from 6,666 spam comments already.
There are 6 comments in your spam queue right now.”

Ja gribat parunāt par grāmatām, iedzert…

… un ja jums pēc trim nedēļām, 28. augustā, būs brīvs vakars, varēsit to pavadīt bārā Skābene (Vecrīgā, Alksnāja ielā) Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrības rīkotajā grāmatu draugu vakarā, darot tieši to.

Bet vispār, re, cik skaisti dzīvo dzejnieks, tulkotājs un izdevējs Leons Briedis:

Šī istaba man agrāk bija trīsreiz pilnāka ar grāmatām. Es grāmatās noslīku, aizgāju gandrīz vai bojā. Līdz dzīve man iestāstīja, ka jāatstāj tikai tas, kas patiešām ir tā vērts. Daudzi nesaprot, kāpēc mani tik reti redz kaut kur publikā, neesmu arī publisks cilvēks. Droši vien jūtos ļoti vientuļš. Nē! Jo šeit man ir daudz draugu. Šīs grāmatas, ar kurām varu aprunāties. Šeit pastāvīgi ir kņada, troksnis. Dzīvoju ārkārtīgi rosīgu, piesātinātu, interesantu dzīvi. Man kādreiz ir dusmas uz citiem – kāpēc jūs tādu dzīvi nedzīvojat?! Kāpēc izniekojat savu laiku daudzās tukšās nodarbēs?! Bet tas nāk ar laiku. Tas ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo.

(No intervijas Kultūras Dienā.)

Sieviete, kas mīlējusi vīrieti

Fransuāza Sagāna. Pasmaidot… Tulk. Inese Pētersone, il. Anita Kreituse. R.: Preses nams, 1992. (Françoise Sagan. Un certain sourire. 1955.) 102 lpp.

  Kaut kā tā ir sanācis, ka citu pēc citas esmu izlasījusi trīs grāmatas, kurās sižeta būtiska sastāvdaļa ir laulības pārkāpšana. Var jau būt, ka vajadzētu saķert galvu, uztvert to kā dieva zīmi un sākt piesargāties, bet, tā kā nevienu sižetu tieši tādā pašā veidā mājās atdarināt nevaru, palikšu vien pie domas, ka prozas darbam ir nepieciešams konlikts, un neuzticība šim nolūkam noder ļoti labi.
  Veldona galvenokārt pētīja, kā vīra neuzticība iespaido sievu (un mazākā mērā – arī mīļāko). Sagāna, gluži otrādi, liek runāt mīļākajai. Studente Dominika stāsta savu “pavisam vienkāršo stāstu” par “sievieti, kas mīlējusi vīrieti”, un šis vīrietis, kas viņai šķitis nedaudz bīstams jau no pirmā acu uzmetiena, tomēr ne tik bīstams, lai viņa nopietni uzmanītos, šis vīrietis ir Dominikas drauga Bertrāna tēvocis Liks, kam ir arī sieva, visnotaļ jaukā Fransuāza. Turklāt Fransuāza Dominiku ir iemīļojusi un ņēmusi savā paspārnē, un meitene negrib viņu sāpināt, jo, kā viedi atzīmē Liks, mēs vienmēr vairāk uztraucamies par otras puses partnera ciešanām nekā par savējā sāpēm. Bet ko lai Dominika dara, ja vienmēr ir ļāvusies straumei, arī Bertrānu viņa it kā mīl, bet visu laiku jūtas skumja, garlaikota, vientuļa un tukša. Likā viņa saskata tādu pašu garlaikotību.

  “Mēs jūtamies labi tikai tad, kad esam noguruši?” Liks reiz bija sacījis. Viņam taisnība. Es piederēju pie cilvēkiem, kuri tikai tad jūtas apmierināti, kad izskauduši sevī labu tiesu vitalitātes un apgrūtinošās garlaicības, to, kura nemitīgi jūs urda: “Ko esi izdarījusi ar savu dzīvi, ko esi nodomājusi ar to darīt?” Ko citu būtu varējusi atbildēt uz šo jautājumu: “Neko.”

  Un tā nu viņa ļaujas Lika skūpstam.

  Bet Liks bezgala cēli laikus paskaidro noteikumus, ka Dominikā neiemīlēsies, Fransuāzu nepametīs un tā joprojām. Un viņa piekrīt, lai gan ilg mokās, jo, pirmkārt, straume viņu te ir atnesusi, otrkārt, varbūt pirmo reizi viņa kaut ko apzināti tik ļoti vēlas.

  Instinktīvi jutu, ka ne ar vienu citu man vairs nekad nebūs tik labi kā ar Liku, jo viņš ir mana kosmiskā puse. Es ticēju, ka pastāv liktenīgas tikšanās. Ja liktenis lēmis, ka Likam jāaiziet, viņš aizies, un es aizstāšu viņu ar kādu citu, noteikti. Tomēr nekad, ne ar vienu man vairs nebūs tā, kā ar viņu: tik mierīgi, tikai mazliet vientuļi un, galvenais, – iekšēji tik atbrīvoti. Cik žēl, ka viņam jāatgriežas pie sievas un jāatstāj mani vienu mazajā Parīzes miteklī, slīkstam bezgalīgās pēcpusdienās, izmisumam mijoties ar īslaicīgiem sakariem. Aiz žēluma pret sevi sāku klusiņām šņukstēt.

  Parasts stāsts, kurā notiek tieši tas, kas sagaidāms. Vienīgi Dominika vairs nešķiet tik parasta meitene, jo mūsdienās viņai iespējamās sievietes dzīves paraugu būtu mazliet vairāk un atšķirīgi nekā pirms sešdesmit gadiem, un tukšums, visticamāk, būtu aizpildīts ar kaut ko spilgtu un skaļu, bet tāpat ne pašas izvēlētu. Viņai būtu jāuzliek citāda maska. Bet to, kā viņa jutās, Dominika izstāsta ļoti skaidri un sajūtami.