Midlseksa

Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa. Tulk. Valda Melgalve. Il. Iveta Zāģere. R.: Valters un Rapa, 2006. (Jeffrey Eugenides. Middlesex. 2002.) 661 lpp.

Pret tik biezu grāmatu autoriem mani vienmēr pārņem godbijība, it sevišķi, ja tie vēl izrādās lasāmi (un šis ir lasāms, loģiski, neba nu E. man no saviem plauktiem būtu izvēlējusies ko sliktu), jo, ja es rakstītu romāniņus, tie noteikti nebūtu garāki par apjomu, ko es spēju izlasīt vienā dienā. Tiešām nesaprotu, kā viņi spēj savaldīt un sakārtot visu šo tekstu.
“Midlseksa”, kā uz to oriģinālā norāda nosaukums, diemžēl latviski tas ir pazudis, ir stāsts par kādu cilvēku, kas atrodas pusceļā starp dzimumiem, par hermafrodītu, kas piedzimis un uzaudzis kā meitene, bet pusaudža gados kļūst par vīrieti. Uz grāmatas beigām šī līnija man sāka šķist interesanta, nu, tur pirmā mīlestība un tā, kas tāpat jau ir diezgan sarežģīta parādība, šādos apstākļos vieglāka vis nekļūst, bet tāpat skaisti un, kā jau piedienas, nolemti.
Tomēr pavisam negaidīti daudz vairāk par mani piesaistīja tā daļa, ko varētu nosaukt par vēsturisko. Vispār, ja tā padomā, abas gan stāsta par to pašu, par citādo, svešo, nesaprotamo, reizēm pat briesmoni. Vēstītājs/a ir Smirnā dzimušu grieķu amerikāņu pēctecis/e, un piespiedu emigrācija un pakāpeniskā iedzīvošanās ASV bija traģiska, taču vienlaikus, kā jau kārtīgam grieķim pieklājas, izstāstīta, neaizmirstot komiskumu. Turklāt 20. gs. pirmās puses ASV netrūka revolucionāru procesu, un grāmatā ir gan Fords, gan Melkolms X, gan sekss.
Un negaidīti erotiskas ainas.

Un tad, nespēdams pretoties nepārvaramam impulsam, viņš pieliecās uz priekšu, piespiežot klarnetes paplašināto galu Tesijas kailajam ceļgalam, un skaļi un gari nopūta vienu pašu noti.
Viņa iespiedzās, atraujot ceļgalu.
— Tas bija fa-bemols, — Miltons teica. — Vai gribi dzirdēt fa-diēzu?
Tesija vēl turēja plaukstu pie dūcošā ceļgala. Klarnetes vibrācijas bija radījušas trīsas arī augstāk gurnā. Viņai bija jocīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu smieties, bet viņa nesmējās. [..]
Un tā tas sākās. Viņš spēlēja Begin the Beguine Tesijai pie atslēgas kaula. Viņš spēlēja Moonface pie viņas gludajiem vaigiem. Piespiedis klarneti tuvu pie sarkanajiem kāju nagiem, kas viņu tā apžilbināja, Miltons nospēlēja It Goes to Your Feet. Tādā slepenībā, ko viņi nevienam nevēlējās atklāt, Miltons un Tesija nolīda klusākajās mājas vietās, un tur, mazliet paceļot uz augšu svārkus vai novelkot zeķi, vai reiz, kad neviena nebija mājās, pavelkot uz augšu blūzi, lai mugura būtu kaila, Tesija ļāva, lai Miltons piespiež klarneti viņai pie ādas un piepilda augumu ar mūziku. Iesākumā viņai tikai kutēja. Bet pēc laiciņa notis ieplūda dziļāk miesā. Viņa juta, kā sāk vibrēt muskuļi, kā tie viļņveidīgi pulsē, līdz sāka skanēt arī kauli un iekšējie orgāni dūca līdzi.

Lai viss neizklausītos pārlieku jauki, pateikšu, ka rakstnieka Eina Renda pieminēšana mani nepatīkami pārsteidza (uzvedinošs mājiens: viņa tomēr bija sieviete), un, “Mūsu ķermeņi, mēs pašas” nav nekāda brošūra, bet gan kārtīga grāmata, kas noderētu ikvienai pusaugu meitenei un sievietei arīdzan. Un vāka rozes gan ir skaistas, taču kāds tām sakars ar iekšā rakstītajiem vārdiem?
Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos dziesmu ar Žila Verna tekstu: