Kad pagātne

Deivids Ričo “Kad pagātne ir tagadne. Kā dziedēt emocionālus ievainojumus, kas kaitē mūsu attiecībām“. Tulk. Karīna Tillberga. Il. Clarissa Leahy. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (David Richo. When the Past Is Present. Healing the Emotional Wounds That Sabotage Our Relationships. 2008.) 263 lpp.

    Reiz jau es biju lasījusi citu Deivida Ričo grāmatu. Vai man tā deva kādu psiholoģisku labumu, nav īsti skaidrs, taču autors palika atmiņā kā ļoti patīkams cilvēks, un tas nemaz tik bieži negadās. Par šo grāmatu būtībā varēšu teikt to pašu. Ričo joprojām ir inteliģents un sirsnīgs, ar viņu būtu jauki parunāties vai atrast video redzamajā bibliotēkā kādu grāmatu un palasīt uz dīvāna. Protams, parunāties ar viņu es nevaru, tāpēc atliek grāmatas.
    “Kad pagātne ir tagadne” ievada fragments latviski lasāms šeit, oriģinālu var pārlapot šeit, vēl šis tas atrodams autora vietnē. Interviju ar Ričo var noklausīties Blog Talk Radio.

    Kā jau no apakšvirsraksta var noprast, ideālais lasītājs pēc grāmatas apgūšanas vairs nekāps uz ierastajiem grābekļiem attiecību jomā, turklāt ne tikai mīlas, bet arī darba lietās. Ne tik ideāliem par mierinājumu var kalpot vietas, kurās autors par piemēru izmanto pats savas kļūdas, tagadējā sievā saskatot iepriekšējo un tamlīdzīgi. Viņa doma ir vienkārša un loģiska: ikviens kādreiz ir ticis sāpināts un nav no attiecībām ieguvis to, kas viņam bija vajadzīgs. Cilvēkiem ir tieksme nepiepildītās vajadzības neapzināti censties apmierināt ar citu personu starpniecību, piemēram, sagaidīt ka partneris sniegs uzmanību un drošību, kas bērnībā nav saņemtas no vecākiem, bet vienlaikus viņi izvēlas tieši tos kandidātus, kas atkārto vecāku izturēšanos, un tā nu tu atkal attopies pamests novārtā vai kādā citā bēdīgā situācijā. Kāda cilvēka spēcīgās pievilcības vai, gluži otrādi, pret viņu izjusta riebuma saknes meklējamas tavā pagātnē. Ričo mudina lasītājus to saprast un izkļūt no nepatīkamā riņķojuma.

    Mēs saprotam, ka dzīve neapzinātu motivāciju un projekciju varā ir gana sāpīga. Šīs sāpes ir stiprākas par tām, ko mēs izjutīsim, apzinoties savu bēdu stāstu un iespējas tikt tam pāri. Jo agrāk mēs sākam ārstēt fizisku sāpju cēloni, jo mazāka iespēja, ka tās kļūs hroniskas. Tieši tāpēc ir tik grūti atbrīvoties no neapzinātas pārneses: parasti mēs ļaujam tai ieilgt un kļūt hroniskai.
    Kā mūsu psiholoģiskais darbs ar pārnesi integrējas garīgajā praksē? Atgādināsim sev: lai neitralizētu kādu problēmu ar psiholoģisku metožu palīdzību, vajag apzināt, apstrādāt, atrisināt un integrēt ar šo problēmu saistīto pieredzi. Tā, piemēram, ja partneris pamet mūs citas sievietes dēļ, mēs atzīstam, ka esam sāpinātas, mēģinām saskatīt notikušajā arī savu vainu un pilnībā ļaujamies šim jūtu kokteilim (bēdām, dusmām, bailēm). Mēs ievērojam, ka notikušais ir ieguvis papildu nozīmi, jo atkārto bērnībā pieredzēto pamestības izjūtu. Tad mēs apņemamies turpināt dzīvi, nevainojot bijušo partneri, un izveidot veselīgas attiecības nākotnē.
    [..] Psiholoģiska izveseļošanās ir nedaudz sarežģītāka, un to var formulēt kā integritātes atgūšanu — neatkarīgi no tā, vai simptomi izzūd vai turpinās. Šajā kontekstā izveseļošanās ir iekšējā līdzsvara atjaunošana. To nevar panākt ar gribasspēku vai rūpīgu notikušā analīzi. To var panākt ar atvēršanos, kas ir jebkuras garīgās pieredzes norma. Šķiet, ka visefektīvāk psiholoģiskā izveseļošanās notiek tad, kad mēs atveramies savai psihogarīgajai realitātei, savam iekšējam līdzsvaram.

    Ričo gan sniedz dažādus praktiskus vingrinājumus, tomēr man īsti nekļuva skaidrs, kā problēma atrisinās pēc tās apzināšanās. Tiesa, vingrinājumus nepildīju (kāds to dara?) un neko īpaši atrisināt šobrīd arī negribu. Bet es atcerējos, ka mani, kad es vēl zīdu krūti, pameta mamma, jo viņai bija jāiet slimnīcā. Tā noteikti bija trauma, kas ir atstājusi smagas sekas, kaut arī es, protams, neko neatminos.
    Ā, un vēl grāmatā ir daudz dažādu citātu, lielākoties Emīlija Dikinsone.