Duglass Adamss trīs rindkopās

Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Photo: Roger Ressmeyer. London: Headline, 2003. 370 lpp.

  Lūk, Duglass Adamss ir tas rakstnieks, kuru es gribētu būt kādreiz satikusi, kaut gan mums noteikti būtu nesaderīgi raksturi utt., jo viņš ne tikai ir autors, kas man sagādājis daudz prieka, bet arī esot bijis dikti foršs (tomēr reizēm neciešams) cilvēks. Starp citu, pasaule ir maziņa, un kāda mana draudzene apprecējās ar cilvēku, kuram kāda paziņa, nu jau viņu ģimenes draudzene, reiz ir dzīvojusi ar Adamsu vienā dzīvoklī. Tas, protams, neko nedod, jo pats augsti godātais jau kur tie gadi kā nomira…
  Es jau biju lasījusi Geimena sarakstīto Adamsa biogrāfiju, arī pasen, neko daudz no tās neatceros, taču, kā izrādījās, pietiekami, lai Veba darbs man nekādus īpašus pārsteigumus nesagādātu. Galveno es jau zināju: leģendāro mocīšanos ar darbu nodošanas termiņiem un mūžīgās šaubas par spēju vēl kaut ko nebūt uzrakstīt, aizrautīgo tieksmi izzināt pasauli, pavilkšanos uz makiem (datoriem), gadiem ilgās cerības, ka “Ceļvedi” uzņems kino… Bērnības bildītes aplūkojusi un tik sīku privātās dzīves izklāstu lasījusi gan laikam nebiju, lai gan nē, par skolas gadiem biju lasījusi pirmavotu “Šaubu lasī”. Mans priekšstats par Adamsu nemainījās.
  Vai es ieteiktu grāmatu citiem? Iespējams. Vebs pārspīlē, cenšoties rakstīt un jokot Adamsa garā. Daždažādas sīkas informācijas brīžiem kļūst par daudz, un es te nedomāju Adamsa iecienītāko “Bītlu” dziesmu top cik nu tur. Tomēr grāmata atgādina, kā un kāpēc man patīk Adamss, tā savā ziņā ir kā satikšanās ar viņu. Ja kāds lasītājs rakstnieku pazīst tikai pēc “Galaktikas ceļveža”, viņu varētu pārsteigt un varbūt arī iedvesmot Adamsa nodošanās teātrim, zinātnei un apdraudētajiem dzīvniekiem. Bet, ja nav vēl lasīts, tad labāk vispirms sameklēt “The Salmon of Doubt” un pārējās paša Adamsa grāmatas.