Crazy

Benjamins LebertsCrazy”. Tulk. Jānis Krūmiņš. Il. Deniss Zatravkins. Rīga: AGB, 2006. (Benjamin Lebert. Crazy. 1999.)

Man visu laiku šķita, ka “Crazy” ir grāmata par seksu, narkotikām un rokenrolu, tak jau AGB izdots gabals ar aizdomīgu vāku. Turklāt vēl sešpadsmitgadīga bērna sarakstīts.
Sekss, narkotikas (alkohola un nikotīna veidā) un mazdrusciņ rokenrola tur patiešām ir. Kā citādi lai būtu internātskolā bērniem ar īpašām vajadzībām? Kāda mana paziņa, mācoties Cēsu meža skolā, ir izdzērusi visu savu mūža devu un nu ir pilnīga atturībniece. Un arī tur puikas, protams, naktīs apciemoja meitenes un bieži nesapratās ar audzinātājiem. Taču Cēsīs skolēnus, cik varu spriest, skolotāji vilka uz augšu, cik varēdami, kamēr vācu zēns Benjamins, kas pirms tam jau bija ticis izmests no nez cik mācību iestādēm, arī internātskolā paliek nesekmīgs, jo nevienu īsti neinteresē tas, ka viņš daudz ko nespēj izdarīt tāpēc, ka viņam ir daļēji paralizēta kreisā puse. Lineālu taisni nenoturēt, turklāt slimības dēļ viņam nepadodas domāt matemātiski.

Skola pati par sevi ir tīrs psiholoģiskais terors. Nav viegli. Sešpadsmitgadīgam tur ir ko turēt. Tu taču esi vēl samērā jauns, bet tevi jau šādi dirsina. Kaut kāds tips, kuru sauc par skolotāju. Bavārijā ir īpaši nelāgi. Šeit atzīst tikai mazus, ieprogrammētus datorbērnus, kuri no rīta līdz vakaram mācās skolai. Tos stimulē. Pārējos atsijā.

Toties jau no pašas pirmās dienas Benjamins iekļaujas puišu grupiņā, kam patīk rīkoties crazy, un ārpus mācību laika viņam nemaz tik slikti neklājas. Tas ir, varētu būt daudz ļaunāk. Aiz pusaudža brīžiem bravūrīgās izteiksmes slēpjas daudz sāpju, daļa pazīstama, jo jaunībā visiem ir grūti dzīvot, daļa — pasveša, jo to, kā jūtas invalīds, varu tikai mēģināt nojaust. Sarunās neviens tik atklāti nestāstīs par savām izjūtām kā grāmatā. Benjamins gan nemēģina nevienu iežēlināt, un vieglā neērtības sajūta rodas no tā, kas man jau līdz šim ir bijis galvā. No neziņas, kā izturēties, vai no pazīstamiem motīviem.

Tas vispār ir maniem vecākiem raksturīgi. Viņi pastāvīgi aizliedz man lietas, kuras paši dara vai kādreiz ir darījuši. Droši vien tādēļ viņi tik bieži strīdas. Pēdējā laikā bija pavisam slikti. Kā dēls tu jūties tik bezpalīdzīgs. Tik tukšs. Tas sāp. Bieži esmu vēlējies, kaut viņi būtu šķīrušies. Tad es visus tos sūdus nedzirdētu. Bet reizē es priecājos, ka man tomēr ir viņi abi kā atbalsts. Kā draugi. Tieši kā ģimene. Droši vien tas viss ir pupu mizas. Bet man tas kremt.

Šķiet, ka tagad Benjaminam klājas labi. Viņš ir sarakstījis vēl kādas četras piecas grāmatas, “Crazy” ir izdota vismaz 33 valodās un uzņemta filmā. Nezinu, vai bijušajās skolās viņa vārds ir ierakstīts izcilāko audzēkņu sarakstā.
Grāmatas fragments lasāms šeit.

Advertisements

Posted on 23.11.2011, in Latviski and tagged , , , . Bookmark the permalink. 3 komentāri.

  1. Grāmatas vāks ir graujošs. Man vienmēr ir drusku bail lasīt tādas grāmatas – tā kā žēl, tā kā neērti. Un pārāk skumji.

    Like

  2. Mākslinieks grāmatu ir izlasījis, un vākam ir vistiešākais sakars ar tekstu. Sešpadsmitgadīgi pusaudži kā nekā, nav jau vairs nekādi maziņie…
    Nu ja, visi varoņi ir apdalīti, tomēr viņiem uz īso skolas laiku izveidojas zināma brālība, un nav viņi nekādi ņuņņas vai cibiņi. Forši džeki, kas tik viegli nepadodas. Vēstītāja balss ir patīkami autentiska.

    Like

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: