Krēsla tevi mīl

Amanda Aizpuriete “Krēsla tevi mīl. Сумерки тебя любят“, atdzejojusi Milena Makarova, il. Lilija Dinere-Siliņa. Rīga: Ali S, 2005.

  (Grāmata lasāma šeit.)
  Sausu tekstu nomocīta, meklēju glābiņu dzejā.
  Aizpurietes dzejoļus kādreiz lasīju daudz un zināju no galvas, un ne es viena tāda. Toreiz gan, protams, biju jaunāka, un tagad mazliet bažījos, vai vecums nebūs darījis savu, liekot skeptiski saraukt degunu par padsmitnieces gaumi, bet nekā tamlīdzīga. Joprojām varu apgalvot, ka Amanda ir man tuvākā mūsu dzejniece. Ne velti Knuts Skujenieks, ja pareizi atceros, reiz nosauca Aizpurieti par iespējamo latviešu dzejas karalieni. Viņas dzejoļi neapšaubāmi ir depresīvi, pilni nāves, skumju un noguruma, bet šī nāve vienlaikus ir ļoti sievišķīga un romantiskas mīlestības pilna:

Vienīgi neprāts mūs sargā
no sairšanas. Un glābj
no liesmām vienīgi kaisle.
Un toreiz no miroņiem piecēla mani
tavs nāvīgais glāsts.

  Un vēl tie ir ļoti skanīgi. Patiesībā pirmais vārds, kas nāk prātā, ir “dzejiski”, bet tādā gadījumā tūdaļ uzrodas arī vārds “tautoloģija”, tāpēc palikšu vien pie skanīguma un ritma. Lasot pat nekad nedzirdētus dzejoļus, galvā atskan rimtā Aizpurietes balss. Tieši nesamākslotā valodas plūduma dēļ tie tik viegli paliek atmiņā. Turklāt tie ir arī redzami, tajos kā īsfilmās spilgti uzzīmēta kāda aina vai notikums.

Vāze neuzticas man un pati
nokāpj dārzā sameklēt puķes,
un atrod asteres, kuras mēs neesam stādījuši.

  Agrāk nebiju pamanījusi vai biju piemirsusi, cik brīvi Aizpuriete rīkojas ar laiku, jo “vārdi tam izslīd caur pirkstiem”. Laiks ir kritis kaujā, bet jasmīnu lietus ir mūžīgs, un lietū stāvošā sieviete varbūt ir tā pati, kas tur bija iepriekš, bet varbūt jau cita. Vai varbūt tas ir viens un tas pats. Grūti ir arī pateikt, kurā pusē aiziešanai atrodas stāstītāja, kas Nāvē daļēji saskata arī sevi pašu un vienlaikus mīt gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē.

  Diemžēl atdzejojumos, lai gan arī krieviskie dzejoļi ir labi, es Aizpurieti tik skaidri nesadzirdu. Varbūt tāpēc, ka nemaz nezinu, kā viņas lasījums izklausās krieviski, varbūt tāpēc, ka rindiņas garākas, varbūt lielāku uzmanību pievēršu zaudējumiem. Vienā vietā pagaisušas aliterācijas (Veļu vieglie soļi vārpas nenoliec. / От легких шагов призраков не гнутся колосья.), citā mainīta nozīme:

Vēl mēs varētu uzcelt telti zem citronkokiem –
ja vien tu prastu rotaļāties.

И еще, под лимонными деревьями
мы могли бы разбыть палатку,
если, конечно, ты хочешь играться.

  Pati grāmata ir izveidota grezna kā kolekcionāru izdevums, ar brīnišķīgām ilustrācijām un zeltītu vāku (kas šeit attēlā izskatās diezgan drausmīgi). Lilijas Dineres fantastiskie zīmējumi lieliski papildina šīs dzejas pasauli. Uz grāmatas muguriņas iespiesti autores un tulkotājas autogrāfi. Tā ir kā radīta dāvināšanai jaunām gotu meitenēm un citiem cilvēkiem, turēšanai pie gultas un pārlasīšanai, kad gribas skaisti paskumt, lasot mīlas dzeju. (Šķiet, grāmatu vēl šur tur var nopirkt par lētu naudu.)