Baudas virtuve

Emma Mārlove. Baudas virtuve. Tulk. Sinda Krastiņa, il. Iluta Koidu, Mārtiņš Plūme. R.: Jumava, 2010. (Emma Marlowe. Kuche der Lust. 2006.) 286 lpp.

 Stāvot bibliotēkā pie plaukta, es atminējos gan, ka Doronike šo grāmatiņu bija aprakstījusi un tas noteikti nebija ieteikums, bet kurš tad mācās no citu kļūdām? Ne jau nu lasītāja, kas sadomājusies, ka viņai vajag kādu nedomājamu gabalu. Tūdaļ arī visa pasaule (stress, neveselīgs dzīvesveids, pavasara viltīgie laikapstākļi un baciļi) sadevās rokās, atsedza sedziņu un piešķīra lasāmlaiku gultā, kas erotiskam romānam varētu būt daudz piemērotāka vieta nekā, teiksim, sabiedriskais transports.
 Romāna vēstītāja, mazliet eksotiskā daiļava (zaļacaina rudmate, līdz kaulam ekshibicioniste) Lea droši vien iebilstu, jo tieši metro, braucot uz darbu, var tik viegli ļaut diviem svešiem vīriešiem reizē paberzēties gar sevi. Lai pēc tam ļautu šefam, kurš viņai nemaz vairs nepatīk (bet vēlāk, kad viņš to darīja ar citu, tomēr pamanījās salīdzināt vīrišķa attieksmi un nolemt, ka pret viņu gan šis izturējās labāk nekā pret to padzīvojušo dāmu), izdrāzt sevi uz rakstāmgalda.

 Tagad guļu viņa acu priekšā ar noskūtu kaunumu, un viņš ilgi to vēro, iekams paņem savu lepno pildspalvu un ar to maigi pieskaras manai spraudziņai.

 Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka reizēm pildspalva ir tikai pildspalva.
 Tad viņa to pašu ļauj masierim, pludmalē satiktam puisim, kas, mājās pavadot, nevis tūliņ uzprasās uzkāpt augšā, bet negaidot atgriežas pēc divām minūtēm, kad Leai jau būtu jābūt sapratušai, ka šis nav nekāds parastais kniebējs, un tā tālāk un tā joprojām. Kas principā nebūtu nekas slikts, ja vien dūjiņa pati būtu gribējusi iet un viņus paņemt, nevis uzvestos kā ilustrācija vecajai ziņģei: “Kas pirmais atnāks, tam piederēšu,” — jo citādi takš nav un nevar būt. Ja kāds tevi grib, tu viņam atdodies, turklāt par prezervatīvu pat runas nav.
 Lai visi vīrieši nebūtu pilnīgi vienādi (milzīgi locekļi ir visiem), ir arī noslēpumaini klusējošais draudziņš Rikardo, kas tajā visā noskatās, uztaisa ēst un ļauj paraudāt uz pleca, un beigās, prom aizbraucis, uzraksta vēstuli bez atpakaļadreses, kurā Leai pārmet, ka tā nav apvaicājusies, vai viņš gadījumā viņu nemīl. Nu labi, vismaz stereotipisku itāļu atveidojumu autorei līdz galam pārmest nevar.
 Par spīti labvēlīgajiem lasīšanas apstākļiem, grāmata mani atstāja sausu kā Gobi tuksnesi, jo galvenā varone nebija visai simpātiska, viņas kavalieri vēl jo vairāk, tāpēc reklāmas tekstiņš “tas var notikt ar katru no jums daiļās dāmas, tikai ļaujieties…” drīzāk izklausās pēc drauda. Turklāt nezinu, vai tā bija Emma, vai Sinda, kam erotiski šķiet tādi vārdi kā pērles, šķirbiņas un liesmojoši šķēpi, bet man droši vien pat ejakulāts liktos uzbudinošāks par nektāru.
 Grāmatas beigās ir vairākas gaužām aptuvenas receptes šādā garā: “Mīklu gatavo no kviešu miltiem, olām un sāls.”

Lasu: Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.