Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).