Laimes monitorings

Laura Dreiže “Laimes monitorings“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 480 lpp.

    Šaubījos, vai “Laimes monitoringu” spēšu izlasīt līdz galam. Pusaudžu grāmata, ko sarakstījusi ļoti jauna autore… es noteikti neesmu tās mērķauditorija. Taču grāmatu izlasīju pāris vakaros. Dreižei ir sanācis viegli uztverams un raiti lasāms piedzīvojumu romāns, kas labi der pavasara vai kā cita nogurdinātam cilvēkam. Grāmatas pamatā ir darbība, visu laiku kaut kas notiek, kaut kas ir gaidāms un garlaicīgi nekļūst. Sižeta pavērsieni nav īpaši oriģināli, kā jau mūsdienās, kad gandrīz visu kāds jau ir uzrakstījis, taču tie nav arī vienīgie iespējamie, tā ka intriga saglabājas, un personāžu rīcība atbilst viņu tēliem. Bērnībā man grāmata droši vien būtu patikusi.
    22. gs. sākumā, kā rakstīts uz pēdējā vāka, “nežēlīga politiskā režīma pārvaldītā pilsētā nelegāli mitinās dumpīgi jaunieši”. Divas grupiņas, kas sevi dēvē par ģimenēm, sacenšas, mēģinot panākt noslēpumainu autobusiņu, kuram parādoties, cilvēki sāk justies laimīgāki. Pēc kāda neveiksmīga brauciena Eiverija pāriet no sava brāļa vadītās komandas pie sāncenšiem. Viņi dzenas pakaļ busiņam, slēpjas no kārtības sargiem jeb tīrītājiem, ielaužas kibertelpā un skaidro attiecības.
    Grāmatas fragments lasāms šeit (.pdf).
    Re, viss it kā būtu. Taču, tiklīdz pajautā: “Kāpēc?”, — grāmata izirst. Vispirms es aizķēros aiz salīdzinājumiem, ar ko Dreiže neskopojas. Patāla nākotne, kad kibertelpu, kurā nokļūst ar smadzeņu implantu palīdzību, gandrīz nevar atšķirt no īstenības, un pēkšņi kaut kas atkārtojas kā ieķērusies kinofilma. Tas gan bija vēstītāja, nevis kāda varoņa tekstā, bet tomēr… Vai viņi zinātu, kas ir filmas lenta? Izklausās pēc anahronisma. Tāpat Eiverija ik pa laikam piesauc dievvārdus, Tēvreizi un nobraukšanu ellē ar visu dziesmu grāmatu. Ņemot vērā, ka nekādu citu ziņu par reliģijas pastāvēšanu grāmatā nav, tas šķiet neiederīgi.
    Vai viņi pazīst sveces (izslējās taisns kā svece)? Ej nu sazini. Kā vispār viņi sev sagādā apgaismojumu, mītot graustu rajonā, kur elektroapgādei noteikti nebūtu jābūt? Un ūdeni? Ko viņi dara, kad neizklaidējas, drāžoties pakaļ busiņam, no kā viņi pārtiek?
    Un kur ir pārējie cilvēki? Abas grupiņas šķietami dzīvo pilnīgā izolācijā, kurā ielaužas tikai ogļu un citu preču tirgonis un tīrītāji. Ne pilsētnieki, ne pārējie nomales iedzīvotāji “Laimes monitoringā” gandrīz nemaz neparādās. Autore un pēdējā vāka teksta sacerētājs apgalvo, ka Libertijā valda netaisnība, bet par to liecina tikai izteikumi par izstāšanos no Cilvēktiesību konvencijas un Ziemassvētku aizliegšanu. Nu, protams, tīrītāji mēģina izķert nomales nelegāļus, taču man tas vairāk izskatās pēc mākslīgas darbavietu radīšanas. Nojaukt graustus būtu daudz lētāk un efektīvāk.
    Nākotnes pasaules nav, ir tikai kartona dekorācijas. Tās retās vietās, kur autore mēģina pievērsties filozofiskiem vai politiskiem jautājumiem, ir nepārliecinošas (sliktā zinātne pret labajām pasakām) un neiekļaujas pārējā tekstā. Šķiet, šī tēma viņai vēl ir par sarežģītu.
    Distopiskākais izgudrojums man šķita laimes autobuss. Tāds noteikti patiktu ikvienam politiķim: nekas nav jāmaina, nekas nav jāuzlabo, aizsūti busiņu uz vietu, kur rūgst nemieri, un miers.
    Vispār es labāk dzīvotu pilsētā, nevis pie tā sauktajiem dumpiniekiem, un ne gluži tāpēc, ka beidzot būtu kļuvusi prātīga. Pastāvošās iekārtas pretinieki ir apvienojušies patriarhālās, hierarhiskās grupās ar gaužām konservatīvu morāli. Kapteinis nosaka visu, un kapteini tev būs mīlēt un klausīt. (Trauku mazgāšana, protams, ir sievietes darbs. Ak, ja Grimmu un Heinleina vietā būtu saglabājušās, teiksim, dažas Kārteres un Le Gvinas grāmatas…) Pilngadīgu, bet neprecētu pāru (un kas gan viņus salaulā?) maigošanos mierīgi var pārtraukt un pēcāk publiski apspriest, un alkohols ir ļaunums. Ja nebūtu hakerisma un zādzību, “Laimes monitoringu” varētu pat iekļaut skolēnu lasāmgrāmatās.

    Tālāk es atklāšu dažus būtiskus sižeta pavērsienus.
    Galvenajai varonei Eiverijai ir astoņpadsmit, taču viņa bieži vien vairāk atgādina četrpadsmitgadīgu meiteni. Viņa jau gandrīz pusgadu draudzējas ar Džeju un joprojām domā šādi:

.. Džeja tuvums meiteni darīja ļoti nemierīgu. Vietas, kur abu augumi saskārās, — un tādu, viņasprāt, bija pārāk daudz — dega kā ugunīs un šķita neparasti jutīgas. Tas noteikti nebija normāli, varbūt kiberceļojuma blakusefekts…

    Tāpat viņa uzvedas nevis kā cilvēks, kas krietnu laiku dzīvojis bīstamos apstākļos, bet gan kā nodrošinātā ģimenē augusi, vienmēr aprūpēta meitene, kas nejūt briesmas.

Kaut gan Eiverija neloloja nekādas cerības, ka pirmā diena jaunajā miteklī sāksies tikpat ierasti kā mājās, un domājās esam gatava uz jebko, viņai nekad neienāktu prātā, ka gultā nepamodīsies viena.

    Dodoties pie nepazīstamiem puišiem, tā kā vajadzētu apsvērt iespēju, ka ar gulēšanu varētu rasties sarežģījumi. Šī neapdomība apdraud tikai pašu meiteni, bet citreiz viņa bīstamā situācijā nostāda arī savus biedrus. Protams, sižetam tas nāk tikai par labu, bet beigās viss izvēršas kā tipiskā fantāzijas grāmatā, kur varonis ieņem savu vietu tronī. Tam nu viņa nekādi nav piemērota. Un šķiet, ka nekas īpaši arī nemainās. Sliktās korporatīvās diktatūras vietā stājas labā. Viss.

    Pusaudžiem grāmata noteikti patiks, un kā izklaidējoša lasāmviela tā der arī pieaugušajiem.