Apelsīni nav vienīgie augļi

Jeanette Winterson “Oranges Are Not the Only Fruit“. Cover photography: Andrew Onley. London: Vintage, 2001 (1985). 171 lpp.

    Ar Vintersoni bija tā: sensenos laikos es izlasīju vismaz divas no četrām latviski izdotajām grāmatām, taču nekādu īpašo iespaidu uz mani tās nebūs atstājušas. Tad es vēlreiz izlasīju “Ierakstīts tevī” un sapratu, ka Vintersone man ļoti patīk. Ļoti.
    “Apelsīni” ir viņas pirmā grāmata, sarakstīta, kad autorei bija tikai 24 gadi. Naudas viņai nebija, toties bija iedvesma un ambīcijas. Vintersone priekšvārdā raksta, ka “Apelsīni” ne struktūras, ne stila, ne satura ziņā nelīdzinājās nevienam citam romānam. Katrā ziņā tā atgādina vēlākus Vintersones darbus, te jau ir nelineārs vēstījums, kuru pārtrauc dažādu pasakainu notikumu un mītu atstāsti, kas gan vēl nav tik fantastiski kā nākamajās grāmatās. Valoda ir bagātīga, taču šeit tā nav pārlieku sarežģīta vai grezna. Šis varētu būt visvieglāk lasāmais Vintersones romāns no man zināmajiem (“Lighthousekeeping”, kas latviski pārvērties par “Bākuguni”, es gan atceros minimāli), humora pilns, un patiesībā tā tēma ir universāla: pieaugšana. Grāmatas varone ir jauna meitene, kam pusaudzes gados jāizvēlas starp ierasto, drošo un ierobežojošo dzīvi un drosmīgu aiziešanu nezināmajā, apkārtējās sabiedrības noliegtajā pasaulē.
    Grāmatas Dženetas dzīve ir ļoti līdzīga pašas Vintersones bērnībai, tomēr tas ir romāns. Viņas autobiogrāfija ar jauko nosaukumu “Kāpēc būt laimīgai, ja vari būt normāla?” ir iznākusi pavisam nesen, tomēr arī tai es pilnībā neuzticētos.

    Esmu ievērojusi, ka tad, kad rakstnieces savos darbos raksta par sevi, to sauc par autobiogrāfiju. Kad to dara vīrieši, piemēram, Pols Osters vai Milans Kundera, to sauc par metaliteratūru.

    Dženeta tika adoptēta vēl pavisam maziņa. Jaunais tēvs grāmatā nepasaka ne piecus vārdus, toties māte ir ļoti spilgta personība. Grāmatas sākums, kas lasāms šeit, kad pirms laba laika to klausījos radio, šķita gluži sirreāls. Māte ir atradusi dzīves jēgu kristietībā un audzina mazo meiteni par misionāri. Viņa ir caurcaurēm no Vecās Derības un no rītiem stundu pavada lūgšanās, uzskaitīdama savus ienaidniekus, pār kuriem jānāk Tā Kunga atmaksai. Tā arī notiekot.
    Šķiet, ka Dženetai klājas visai jautri, līdz māte ir spiesta palaist viņu skolā. Tur viņas drūmi reliģiskos mākslas projektus nenovērtē pat Lieldienās, bet meitene neļaujas iebiedēties. Skolas biedreņu vietā viņai ir draudze ar vasaras nometnēm, jaunu ticīgo pievēršanu, sludināšanu un tamburīna spēli. Dženeta ir lieliska sprediķotāja.
    Bet tad viņa iemīlas. Melānijā. Meitenes gan cenšas nepievērst sev uzmanību, taču tas viņām, protams, neizdodas. Pēcāk mācītājs trīs dienas cenšas no Dženetas izdzīt dēmonus, un viņa patiešām ierauga vienu oranžu, proti, apelsīnkrāsas dēmonu, kas liek viņai izvēlēties, kā dzīvot tālāk. Apelsīni, starp citu, ir vienīgie augļi, ko atzīst māte, tos viņa dod Dženetai, kad tā pavaicā jautājumus, uz kuriem māte negrib atbildēt.
    Es reizēm esmu iedomājusies, kā tas nākas, ka bērnu pavisam viegli var adoptēt cilvēks, kas tic, piemēram, elles realitātei. It kā nebūtu godīgi to aizliegt, mums tomēr skaitās reliģiskā brīvība un pašas dzemdētu bērnu atņemt viņai (vai neprecēts vīrietis vispār Latvijā var adoptēt?) neviens negrasītos, es arī ne, taču tas man šķiet gaužām neomulīgi. Vai maz var nospraust robežu starp pieņemamu un kropļojošu ticību? Dženetas mātei neapšaubāmi piemīt otrā. Abām Dženetām, gan īstajai, gan izdomātajai, pietiek gribasspēka un iztēles, lai izlauztos no ģimenes, un visi Vintersones stāsti ir piedzimuši tieši tur, ar tiem viņa saglabā sevi, taču pat šajā gadījumā, kad esam ieguvuši vienu lielisku rakstnieci, vai tas ir tā vērts? Varbūt ir?
    Pēc grāmatas ir uzņemts BBC miniseriāls, un stāsta, ka tas esot guvis lielu skatītāju atsaucību un pēc tam lesbietes TV ekrānos esot parādījušās krietni biežāk nekā iepriekš.