Šonedēļ internetā. 25

  Kāda mūsu bibliotekāre ir atradusi Milorada Paviča “Hazāru vārdnīcā” pieminēto cilvēku ar trīsdesmit sejām, kas turklāt izrādās saistīts ar Latviju. Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniece prāto par muzeju sūtību:

  Jebšu tradīcija saukt muzejus par biblia pauperum arī vēsturiski saistīta ar priekšstatu, ka zinātnes atklājumi, mākslas sasniegumi un citi vispārējai publikai ikdienā nepieejami objekti tiek par nelielu samaksu atrādīti šim nolūkam īpaši iekārtotās ēkās, tomēr ne mazāka nozīme jau labu laiku ir tam, ka muzejos ir iespēja uz daudzām lietām lūkoties tieši tādā rakursā, kādā cilvēkam pašam labpatīk lūkoties. Tai skaitā runāt par literatūru tādiem vārdiem, kādiem viņam ikdienā pierasts par to runāt.

  Starp citu, muzejā trešdien, 13. februārī, plkst. 19 būs ātrais randiņš ar dzejniekiem Emīliju Petraškeviču un Kristapu Vecgrāvi un prozaiķiem Ilzi Jansoni un Jāni Joņevu. Rakstniekus varēs iepazīt nelielās intervijās, tekstu lasījumos, fotosesijā, ekspresizstādē utt.

  Kad dzīvs vēl bija V. G. Zēbalds, viņš reiz lasīja lecijas topošajiem rakstniekiem un deva tiem dažu labu padomu, piemēram:

Fiction should have a ghostlike presence in it somewhere, something omniscient. It makes it a different reality.
Writing is about discovering things hitherto unseen. Otherwise there’s no point to the process.
By all means be experimental, but let the reader be part of the experiment.
Lots of things resolve themselves just by being in the drawer a while.

  Ja kāds grib uzlabot savus rakstu darbus, var sākt krāt naudu un pieteikties septītajai zinātniskās fantastikas kritikas meistarklasei, kas notiks 2.-4. jūlijā Liverpūles universitātē līdztekus ar konferenci “Swords, Sorcery, Sandals and Space: The Fantastika and the Classical World”.
  Rakstnieks Čaks Vendigs, kura grāmatas es reiz gribētu palasīt kaut vai šausmīgi skaisto vāku dēļ vien, nesen divas dienas no vietas rakstīja par t.s. pirātismu. Vispirms viņš uzskaitīja 25 punktus, kas viņam par to sakāmi:

2. A Big Mushy Poopy Pile Of Gray
  It’s that stung feeling that leads us to get angry about piracy and turn it into a very black and white issue where we talk about pirates as if they are the same scum who pillage villages or punch orphans or whatever. We think of them as dehumanized robbers, evil robot invaders with all the value of a bloated tick clinging to that spot between our shoulder blades we just… can’t… reach. But we have to take a moment to recognize that piracy — like with so many of our modern challenges — is actually a very gray, very smooshy, very non-concrete issue.

  Pēc tam viņš kļuva personiskāks:

  I’m asking you to try to support art. Which means, when you can pay for it, please do pay for it. The more content drifts toward free and open access, the harder it will be for the content-creators to continue creating content, at least until some major paradigm shift in crowdfunding or patronage models offers up a revised revenue stream that won’t cause me to starve and die.

  Divi stāsti, kas ir tikuši uzrakstīti. Viens, kā jau februāra vidū, par mīlestību, pūķi un burvi, kas sagribēja to, no kā pats kādreiz bija atteicies. Love’s Footsteps by Cat Rambo.

  At the time he did it, the wizard Moulder found the idea of removing his heart, applying a calcifying solution, and storing it in a safe place, all in the name of achieving immortality, quite reasonable.

  Otrs arī par mīlestību, no Apex žurnāla numura, kas pilnībā veltīts šekspīriskām tēmām. Mad Hamlet’s Mother by Patricia C. Wrede.

  Her son was mad.
  She had been certain of it since the cursed night when he turned the players’ play against her husband, killed old Polonius in her chamber, bespoke his father’s ghost, and at last set off for England.

  Un vēl intervija ar izdevniecības Aqueduct Press dibinātāju:

  Third, there was a nasty rumor going around in the late 90s that feminist science fiction was over. I wanted to show that feminist sf was not only still breathing, but even thriving and developing. [..]
  Poetry, like science fiction, has always been an important genre for feminists, and feminism in the 1970s and 80s would have been impoverished without the poetry of Adrienne Rich, Audre Lorde, Marge Piercy, and June Jordan, to mention just four poets that helped sustained me throughout those decades.

  Skatos, ka “Rīgas Laika” februāra numurā beidzot ir iekļuvis Noams Čomskis. Būs jānopērk.
  Pašai vēl nav sanācis noskatīties, bet kā svētdienas kino varētu derēt ungāru filma, kas uzņemta pēc Staņislava Lema romāna. Jūtjūbē ir angļu subtitri.