Krakens

China Miéville “Kraken: An Anatomy“. London: Pan Books, 2010.

Ar „Krakenu” es pabeidzu pagājušo gadu un iesāku jauno, gribēdama ko nelasītu un fun, un tieši to arī dabūju. Ja šim faktam piešķirtu kādu nebūt simbolisku nozīmi, mani šogad gaidītu daudz aizraujošas lasāmvielas un visas grāmatas piepildītu gaidīto. Protams, šādai māņticībai nav nekāda pamata.
Londonas Dabas muzeja Darvina centra pārzinis Billijs Herovs vada ikdienišķu ekskursiju un atklāj, ka ir noticis neiespējamais un no muzeja telpām pazudis visslavenākais eksponāts – milzu kalmārs. Līdz ar visu deviņus metrus garo tvertni, kurā peldēja lieliski saglabātais eksemplārs. (Šeit lasāms grāmatas sākums, kurā tas notiek.) Zādzības vietā ierodas mazliet savādi policisti no fundamentālistu un sektu noziegumu vienības, un pirmo lappušu parastajā Londonā drīz vien atklājas aizvien dīvaināki vaibsti. Pilsēta ir pilna ar pārdabisko. Kalmārs ir dieva mazulis, un tā pazušana pietuvina apokalipsi vai pat divas uzreiz. Vai tās grib izraisīt kalmāru kults vai kāds no viņu reliģiozajiem konkurentiem, vai kāda noziedznieku grupa? Viņi visi pēkšņi ir sākuši ļoti interesēties par Billiju, kuru izmeklētājs nepārliecinoši mierina:

„I wouldn’t say danger,” said Baron. „I’d say at the very worst it’s dangish.”

Policists, protams, krāpjas, un Billijam draud briesmas. Lai nu ko, bet briesmoņus Mjevilam patīk radīt, un ar tiem, kas ir šajā grāmatā, pietiktu vēl kādam plauktiņam. Haosa nacisti, izsitēji ar dūrēm galvu vietā, budisti, kas zina, ka vienmēr nogalina tikai pusotru cilvēku (visi pārējie ir neticīgie un grēcinieki), papīra tīģeri un vēl, un vēl. Kur nu vēl Goss un Sabijs, kas gadsimtiem ilgi ir iedvesuši šausmas visur, kur parādījušies, tiesa, tas parasti nav vilcies ilgi.

Goss locīja, miesa mikli skanēja un krakšķēja. Beidzot Anderss pārstāja kliegt, bet Goss turpināja locīt.
„Nu nezinu, Sabij,” viņš galu galā noteica. Viņš noslaucīja rokas Andersa jakā. Uzmeta acis savu roku darbam. „Man vairāk jāvingrinās, Sabij,” viņš teica. „Tas tik ļoti nelīdzinās lotosam, kā es būtu gribējis.”

Šķiet, kā Mjevils sāk, tā nevar apstāties. Viņa iztēle un teksts dzirkstīt dzirkstī, tajā ir ne tikai briesmoņi, bet arī jūras vēstniecība, atmiņas eņģeļi, kas sargā muzeju dārgumus, un dumpinieks Vati, kas sacēlies ēģiptiešu pēcnāves valstībā, izkļuvis no tās un nu organizē burvju izmantoto dzīvnieku streiku, ieslēpies kapteiņa Kērka (Kirka) lellītē. No vienas puses, grāmata liekas kā radīta kinoscenārijam, tā ir ļoti vizuāla, no otras – filma to visticamāk noplicinātu. Kaut vai Gosa un Sabija baisums lielā mērā slēpjas par viņiem nepateiktajā, tikai nojaušamajā, ko uz ekrāna tomēr nāktos parādīt, padarot viņus par komiksu antivaroņiem.
Galvenais šīs melnās komēdijas varonis nav ne Billijs, ne kalmārs, tā ir Londona. Daudzslāņaina, pilna tumšu nostūru un nolūku, bet tik dzīvīga un pārsteidzoša, ka man sagribējās būt tur. Un tad vēl valoda. Es atcerējos, ka man patiešām patīk angļu valoda. Mjevila grāmatas lasot, arī pašiem angļiem nākas ieskatīties vārdnīcā, taču pretstatā Vilam Selfam, kas maz zināmus vārdus izmanto pašmērķīgi, Mjevilam tas sanāk dabiski. Viņš neizliekas ne gudrāks, ne vienkāršāks, ne pieklājīgāks kā ir, pasmeļas gan no akadēmiskās, gan ielas valodas un tādējādi man sagādā daudz prieka.
Kad gribēšu pārlasīt kaut ko galvu reibinošu, ar „Galaktikas ceļvedi stopētājiem” konkurēs „Krakens”. Lūk, kur Mjevils ir atbildējis uz lasītāju jautājumiem par šo grāmatu.

View this document on Scribd