Šonedēļ internetā. 18

Grāmatu antikvariāts “Robert’s Books” izsludina konkursu par fasādes noformējuma skici.
Guntis Berelis un Dace Rukšāne cītīgi intervē Latvijas literatūras gada balvas finālistus.
Ja gadījumā kādam ir brīvi divi tūkstoši dolāru, tos šobrīd var vieglu roku iztērēt, iegādājoties izdevniecības “Night Shade Books” mūža abonementu un jau šogad dabūjot 35 jaunas fantastikas, fantāzijas un šausmu (par tām esmu reiz rakstījusi) grāmatas. Nav slikts piedāvājums.
Krievu tulkotāja Jekaterina Dobrohotova-Maikova salīdzina rindkopu no “Haklberija Fina piedzīvojumiem” divos tulkojumos.

Мне показалось интересным показать, что собственно делают переводчики и чего обычно читатель на сознательном уровне не замечает, но именно оно даёт общее ощущение.

Mākslinieks Čips Kids stāsta – joko – par grāmatu vāku radīšanu.

Šeit bieži citētā literatūras mīlētāja, apmeklēdama tikšanos ar izdevējiem, ir atcerējusies lasītāju varu:

Publishers are having to face some inconvenient truths: firstly that too many books are being published, and secondly that most books sell less than a 1,000 copies. [..] I don’t think we readers realise quite how much power we have over the market, and that we will get the book world that we are prepared to pay for. Genre becomes ever more popular with publishers because genre readers tend to be loyal, happy to buy the next Lee Child or Barbara Taylor Bradford novel that gets released. But literary fiction readers are, according to the editors ‘highly promiscuous’. They only want to read the next big thing. Try to make sense of a literary fiction writer’s career! the man said. That author could have a huge hit with his first novel and then simply disappear off the map.
[..] If we want books to be published, we have to buy them, or check them out of the library a lot. We have to spread the word about books that are good among our reading friends, and we have the option of giving feedback directly to publishers in a way we have never been able to before. I’ve heard of bear markets and bull markets, but this is the bookworm market; we should use our powers right now, or we will lose them. [..]
When the agent asked the editors as a final question what they would change to make their lives better if they had divine powers, they found it hard to say. But oddly enough, I felt they should be asking for the literacy hour we impose on schoolchildren every day to be extended to the workplace. If everyone had to set aside one hour a day for reading, think what that would do for the adult book market! I know, it’s not likely, but then we were allowed to play at being divine for our answers, and given the mystery that is publishing, that’s probably the only way we’ll find them.

Papildu atvaļinājuma mēnesis, lai lasītu, ietu uz izstādēm, muzejiem, koncertiem un mācītos, arī būtu labi. Džeimss Vols no “The Wall Street Journal” apgalvo, ka jālasa bestselleri:

But somewhere in the early part of the twentieth-century, novel-writing broke into two diverging paths. While popular fiction continued to please the masses, Modernists like Joyce, Dos Passos, Faulkner and a host of others decided the true job of the novelist was not mere storytelling. In their work, plot and character became secondary to experimentation with voice, plot, and point of view, and a new emphasis on stylistic grace. The novels praised and promoted by the literati were increasingly cerebral and complex. Where in the 18th century novels were thought of as entertainments, they were now fodder for academia, to be dissected and analyzed by my professorial predecessors, who swooped in to stake claim to this esoteric new discipline.

Posted on 21.04.2012, in Kas cits and tagged , , . Bookmark the permalink. 4 komentāri.

  1. Esi savākusi visādas labas domas 🙂
    1) Kā sapratu, tad Haklberija Finam ir iznācis jauns tulkojums krieviski, un lasītāji uzskata, ka labāks ir vecais – Daruzes. Man no tām pāris rindkopām gan labāk patika Iļjina tulk.(jo tuvāks oriģinālam), bet krievu valoda jau tomēr nav mana dzimtā. Es gan neredzu neko sliktu, ja darbi tiek vēlreiz tulkoti, īpaši pirmskara. Piemēram, Raiņa tulkotais Grāfs Monte-Kristo nupat jau ir smieklīgs. Remarka Rietumu frontē… savulaik tulkoja Grīns, bet padomju laikā vēlreiz Bļodnieks, un tādu piemēru ir gana daudz.
    2) Chipp Kidd uzrunu derētu parādīt visiem mūsu grāmatizdevējiem, jo pārāk daudz reižu grāmatas vāks neatspoguļo tās būtību un nonāk (vai nenonāk) pie īstā adresāta. Un papīra grāmata tomēr paliek, jo “try experience that on Kindle”, es arī esmu “smaržotāja” un “sensuāliste”
    3) this is the bookworm market 🙂

    Patīk

    • Lielā mērā tas noteikti ir pieraduma jautājums, tāpat kā liekas, ka latviski pareizi var būt tikai “Kalnu aukas” vai “Kas prāta cienīgāk?” Tomēr, jo vairāk tulkojumu, jo labāk, ir taču interesanti salīdzināt. Man vismaz radās vēlme uzmeklēt arī latviešu tulkojumu, kas visdrīzāk ir Daruzes stilā ieturēts.
      Vispār man grūti iztēloties, kā agrāk tulkotāji spēja strādāt bez interneta un gūgles. Reizēm gadās uziet dīvainas reālijas, teiksim, firmas “Earl Grey” tēju, bet kas gan tas ir, salīdzinot ar firmas “Wellington” zābakiem 21. gs.?

      Patīk

      • Mēs arī varam salīdzināt, neesam sliktākas :):
        “You don’t know about me without you have read a book by the name of The Adventures of Tom Sawyer; but that ain’t no matter. That book was made by Mr. Mark Twain, and he told the truth, mainly. There was things which he stretched, but mainly he told the truth. That is nothing. I never seen anybody but lied one time or another, without it was Aunt Polly, or the widow, or maybe Mary. Aunt Polly – Tom’s Aunt Polly, she is – and Mary, and the Widow Douglas is all told about in that book, which is mostly a true book, with some stretchers, as I said before.”
        “Kaut jūs arī nebūtu lasījuši grāmatu, kas saucas “Toma Sojera piedzīvojumi”, un par mani neko nezinātu, tas nebūtu svarīgi. To grāmatu sarakstījis misters Marks Tvens, un tajā ir diezgan daudz patiesības. Dažus notikumus viņš pārspīlējis, bet citādi visnotaļ stāstījis patiesību. Arī tas nav nekas. Neesmu vēl nevienu redzējis, kas šad tad nemelotu, atskaitot krustmāti Polliju, atraitni un varbūt Mēriju. Par krustmāti Polliju – viņa ir Toma krustmāte – un Mēriju, un Duglasa atraitni ir pastāstīts pieminētāja grāmatā, kas visumā ir patiesa, ar nedaudziem piepušķojumiem, kā jau sacīju.” (tulkojusi Mirdza Ķempe)
        Manuprāt, nav slikti, vismaz nekas nav dzejots klāt.
        Par tulkotāja grūtībām ne-interneta laikmetā labi stāstīts Belševicas Rakstos. Kā viņa rakusies pa enciklopēdijām un staigājusi pa pasauli īstā vārda meklējumos.

        Patīk

        • Ahā. Te tomēr ir garie un ne pārāk vienkāršie vārdi, kas nepatika J.D.M., — “piepušķojumi” un “pieminētā grāmata”, kas patiešām ir no cita reģistra. Un bailes no vārdu atkārtošanas. Citādi skan tīri labi, un bērnībā es to lasīju ne reizi vien, tātad būs paticis.

          Patīk

Leave a reply to Lasītāja Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.