Verķumāte

Jānis Valks “Verķumāte“. Il. Gatis Šļūka. Rīga: Lauku Avīze, 2012. 207 lpp.

   Nezinu, kurš grāmatai izdomāja vāka noformējumu, Šļūka tas nevarētu būt. Varbūt bija palicis pāri no kāda romantiska romāna. Lai nu kā, rūpīgi krāsotajai jaunajai sievietei ar to, kas nodrukāts grāmatā, nav nekāda sakara.
   Verķumāte nav vairs nekāda jaunā, “jebkurš, pat visacīgākais un pieredzējušākais ļaužu vērtētājs teiktu, ka viņa dzimusi ne agrāk kā pirms četrām piektdaļām gadu simteņa, varbūt pat nedaudz vēlāk. Bet nē, tā tas nebūt nav. Vecā Verķiene ir mūžveca”, un skaista viņa nekad nav bijusi. Saņēmusi no vecāsmātes mantojumā “pamatīgu vārāmo podu, almanahus un boiteļus ar sazin ko”, viņa sev pagatavo ilgdzīvošanas kāsi, piebur vīru un gadsimtiem ilgi dzīvo savā sētā, nodarbojas ar parapasaulisko medicīnu, ik pa laikam mēģina atbrīvot māju no visādiem mošķiem, kas tur ievākušies uz dzīvi, audzē gurķus un sadzer kafiju ar Dieviņu.
   Gurķu un kafijas jautājumam nepiekasīšos, gan jau tos būs piegādājis kāds no tālienes atklīdis citpasaules radījums. Autors ir pieminējis zombijus un maiju priesterus, ķīniešu māla kareivjus un Žannu d’Arku, alķīmiķi Nikolā Flamelu un viņa parodētāju Nikolasu Fleimelu, nemaz ir nerunājot par skandināvu, slāvu un baltu mitoloģiskajiem tēliem, kuri spieto ap Verķu mājām mušas ap medus podu.

   Lietuvēnu bariņš aizdurvē, ducis mājas garu plēsās pa aizkrāsni, bēniņos pilns ar mošķiem un pat kāds nedaudz agresīvs trollis, no Skandināvijas atvilcies, visu laiku spēlēja kārtis ar spoku bezdarbnieku, sumpurņi dzīvojās pa vāgūzi, svešais kā ķipis tupēja akā, pūķis ņēmās pa smēdi, ūdens gari okupēja linu mārku un mazo pirts dīķīti, pirtī divi draiski elfi ņēmās ar laumiņu, kura lielos daudzumos strēba grādīgās dziras, naktīs ap māju klaiņoja diezgan skaļš murmulis, ukri visās malās sataisījuši migas, Konfūcija velis klētsaugšā ķīniski filozofēja un tā varētu skaitīt vēl un vēl, galu un malas neredzot, visi mīlēja viedo vīru [Verķutēvu — L.] un gribēja būt tā tuvumā.

   Ja vien visa šī rosība tiktu aprakstīta sīkāk… bet nekā. Autors aprobežojas ar uzskaitīšanu un īsiem jociņiem. Mazā formāta grāmatas 200 lappusēs viņš ir pacenties ietūcīt vienpadsmit gadsimtus Latvijas vēstures, turklāt sadalot tekstu 60 sērijās. Tā nu, piemēram, visam 11. gs. un vikingiem tiek divas lappuses, kurās neko daudz vairāk kā par vikingu kauslīgās dabas lietderību malkas skaldīšanā izstāstīt nevar. Arī citi tēli parādās un pazūd, nepaguvuši atstāt pēdas. Dieviņš un Konfūcija velis tekstā apgrozās biežāk un arī darbojas, ne tikai dod iemeslu pavēstīt kaut kur atrastu informāciju, tāpēc viņus vismaz var atcerēties.
   Valkam ir ienākusi prātā lieliska iecere. Es labprāt lasītu smieklīgu grāmatu par senvēsturi, un latviešu folkloru un mitoloģiju noteikti vajag izmantot daudz biežāk. Tomēr viņš ir tikai savācis kaudzi izejmateriāla un to nepārstrādātu atdevis lasītājiem. Grāmatā ir pilnībā pārpublicēts “Tālavas taurētājs” un kāds agrīns Andreja Pumpura dzejolis (to vismaz es nebiju lasījusi), daudz nerātno dainu. Nodaļā par pionieriem puisītis vārds vārdā noskaita visu LPE šķirkli par pionieru organizāciju. Tas vairs nav smieklīgi, tas ir garlaicīgi, pārspīlēti un laikmetam neatbilstoši. 70. gadu vidū Latvijas bērnus sauca vai viņi paši dēvējās tādos vārdos kā Kukucapols (kukurūza — tīrumu valdniece) vai Ļengemirs (Ļeņins — pasaules ģēnijs)? Nav kādus 40 gadiņus par vēlu un ar nelielu ģeogrāfisku nobīdi?

   Vispār, jo tuvāk mūsdienām un vairāk politikas, nevis jodu un murgu, jo grāmata kļūst nebaudāmāka, brīžiem pat žultaina. Atceros, ka mazliet baidījos lasīt Kivirehka “Vīru, kas zināja čūskuvārdus“, jo no izdevniecības un tēmas neko labu negaidīju. Toreiz bažījos velti, taču “Verķumātē” gan ir gan sarkanais mēris, gan holokausta un globālās sasilšanas noliegums, gan ES pavēles sagriezt zvejas kuģus, gan trekni taukmūļi. Lēti un avīžnieciski. Grāmatas beigās katrai nodaļai dotas atsauces uz izmantotajiem avotiem, un lielākajā daļā gadījumu tās ir liekas, ja vien autors lasītāju neuzskata par neglābjamu muļķi. (Un saliktos sakārtotos teikumos LA izdevniecība komatu joprojām neliek.)
   Pa vidu ir diezgan daudz asprātīgu vietu, tāpēc žēl, ka teksts no jautrā naktī draugiem stāstāmiem jokiem tā arī nav pārtapis kārtīgā grāmatā, skelets nav apaudzēts ar miesu.
   Par “Verķumāti” ir izteicies arī Andris un kritiķe Astrīda Skurbe.