Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)