Ne zagļi, ne slepkavas

Jesse Bullington “The Sad Tale of the Brothers Grossbart“. London: Orbit, 2009.


  Dabūjusi nejaucīgas iesnas, kad neko padarīt nevar, jo deguns pēkšņi ir kļuvis milzīgs un nepārtraukti tek, galva smaga, acis asaro un sāp, es vienalga gribēju drusku palasīt. Jautājums tikai, ko šādā reizē izvēlēties? Es beidzot ķēros pie “Skumjā stāsta par brāļiem Grosbartiem”, ko nopirku novembrī, tūdaļ pēc iznākšanas, bet īstais brīdis lasīšanai pienāca tikai tagad.
  14. gadsimta otrajā pusē ziemas bija aukstas, rāceņu ražas zemas, kalnos dzīvoja raganas un mantikoras, jūrās peldēja sirēnas, bet dēmoni un mēris klīda pa visu zemi. It kā ar to vēl nepietiktu, Vācijā piedzima dvīņubrāļi Grosbarti. Jau no bērna kājas, tiklīdz spēja pacelt lauzni, viņi apguva savu senču godājamo kapu apzadzēja amatu un 25 gadu vecumā nolēma doties uz Ēģipti, lai uzmeklētu vectēva noslēptos dārgumus. Par brāļu Grosbartu piedzīvojumiem saglabājušās daudzas leģendas, un šajā grāmatā tās apkopotas akadēmiski neizglītotajiem lasītājiem par prieku un pamācību. Zemsvītras skaidrojumu un norāžu uz vēsturnieku domstarpībām nav, toties beigās ir īsts literatūras saraksts, kas parāda, kā jānopūlas cilvēkam, lai uzrakstītu ticamu vēsturisku romānu. (Tas, ka autors ir universitātē studējis vēsturi, folkloru un angļu valodu, noteikti viņam ir daudz palīdzējis.)
  Dodoties ceļā, Grosbarti vispirms iegriežas pie vietējā zemnieka Heinriha, kas bērnībā viņus kārtīgi iekaustījis (jo patiesi, brāļi nav ne zagļi, ne slepkavas, viņi ir labi cilvēki, kas tikai atmaksā saviem pāridarītājiem). Kā brāļi nogalina jomeņa ģimeni un nodedzina viņa māju, var lasīt šajā grāmatas fragmentā. Pašu Heinrihu viņi atstāj dzīvu, lai tas izplatītu vēsti par brāļiem un brīdinātu tos neaiztikt. Protams, Heinrihs grib atriebties un pēdējiem spēkiem dodas abiem pakaļ. Bet brāļi tikmēr caur Itāliju dodas uz Ēģipti, pa ceļam laupīdami, cīnīdamies ar dēmoniem un pārspriezdami teoloģiskus jautājumus.
  Grāmatas sākums ir diezgan drūms, pat atbaidošs, lai gan iesnām ļoti piemērots. Par laimi, turpmākie Grosbartu piedzīvojumi kļuva daudzveidīgāki, jo četrsimt lappušu ar slaktiņiem būtu par smagu. Tomēr jābrīdina, ka grāmatā ir spilgti attēlota vardarbība un rupjības. Ja Rablē “Gargantija un Pantagriels” kādam ir likusies pārāk pretīga, “Brāļus” labāk nemaz neņemt rokās.
  Vēl viena jutīga grāmatas tēma ir reliģija. Brāļi dzīvoja laikos, kad Eiropā reliģiskā dzīve bija pilnā plaukumā un kristietību cilvēki uztvēra ļoti nopietni un personiski, savā starpā apspriezdami ne tikai to, ka Dievs viņus mīl, bet arī smalkākus ticības jautājumus. Cits pēc cita uzradās dažādi kristietības novirzieni, ko valdošā Baznīca sauca par ķecerību. Brāļi Grosbarti ir dedzīgi Marijas pielūdzēji (lai gan brīnās, kāpēc tik krietnai sievietei dēls ir tāds puņķutapa. Tomēr viņi pārliecinoši atrisina arī šo jautājumu). Marija viņus vada, un brāļi tikai pilda Viņas gribu, ir rīks Viņas rokās. Tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka grēkot brāļi nemaz nav spējīgi, visi viņu darbi ir dievišķi, un Hēgelis pat kļūst par svēto. (Nez, kā romānu uztvers Polijā, kur izdošanas tiesības jau ir nopirktas.) Brāļu teoloģiskās diskusijas ir viena no interesantākajām un smieklīgākajām grāmatas līnijām.
  Diemžēl grāmatas otrajā pusē gandrīz simt lappušu garumā neparādās fantastiskās būtnes, pārtrūkst stāsts par Heinrihu un darbs kļūst par tīru dēku romānu ar gariem cīniņu aprakstiem. Tur es gandrīz zaudēju interesi, ar zināmām grūtībām izsekodama, kurā vietā kurš stāvēja un kas tika nogalināts. Par laimi, tās vēl nebija beigas.
  Kopumā grāmata nebija gluži tik aizraujoša, kā biju gaidījusi, taču arī ne tik atbaidoša, kā likās sākumā, un izlasīt ir vērts, ja vien jau pati doma par to jums nešķiet zaimojoša un riebīga. Labi, ka man piemetās tās iesnas.

Advertisements

Posted on 27.01.2010, in Angliski and tagged , , , , , , . Bookmark the permalink. 2 komentāri.

  1. Man gan šī grāmata atnāca tikai vakar, šodien pašķirstīju, visticamāk, ka tuvāko dienu laikā arī izlasīšu. Sevišķi tagad, ka izlasīju, ka grāmatā ir teoloģiskas diskusijas 🙂

    Like

  1. Atpakaļ ziņojums: … zivis kraulā nepeld … » The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Bet man šķiet tā:

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: