Citādas ģimenes

Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Il. Laima Ruduša. R.: Mansards, 2012. 139 lpp.
Kath Weston. Families We Choose: Lesbians, Gays, Kinship. Photo: Chantel Regnault. Columbia University Press; Revised edition, 1997. (1991.) 261 lpp.

  Kaut arī Rudušas grāmatu lasīt nenoliedzami bija interesanti, tomēr no manis neatstājās vilšanās sajūta. Apakšvirsraksts – homoseksuāļi Padomju Latvijā – ir pārāk ietilpīgs un piesola to, ko plānajā sējumā neatrast.
  Pirmkārt jau tas mudina uz domu, ka te varētu būt ieskicēts homoseksuālo personu stāvoklis kopumā, bet kur nu. Iespējams, ka tas daudz plašāk ticis aplūkots 2010. gada konferencē “Cilvēktiesības un homoseksualitāte – pagātne, tagadne, nākotne”, kuras ietekmē radusies “Pagrīdes citādība”, taču grāmatā tikai ievadā pieminēta, piemēram, iespēja nokļūt cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Tālāk seko stāsti par divpadsmit cilvēkiem, kas ne vienā, ne otrā vietā nav pabijuši vai vismaz par to nerunā. Vai tas nozīmē, ka šī iespēja bija tīri teorētiska, bet praksē tā nenotika?
  Otrkārt, kad biju samierinājusies ar to, ka grāmatas autore ir žurnāliste, nevis vēsturniece vai socioloģe, un neko vairāk kā dzīvesstāstus nesagaidīt (bet plašāks, pamatīgāks ievads vai pēcvārds tomēr būtu ļoti noderējis), es pievīlos arī tajos. Man šķita, ka stāstos ir pārāk daudz intervētājas un pārāk maz intervējamo tiešās runas. Protams, ir interesanti izlasīt, kā autore uzzināja, kas ir homoseksuālis, kā viņa sadzer ar sarunu biedriem un tā joprojām, un vispār tas, kā heteroseksuāli cilvēki uztver citādos, arī ir uzmanības un rakstudarbu vērta tēma, taču šoreiz es to negaidīju, vismaz tik lielās devās noteikti ne. Vienlaikus bija sajūta, ka daudz kas no stāstītā ir palicis aiz kadra, ka tekstā ir tikai maza kripatiņa tā, kas cilvēkam varētu būt bijis sakāms. Godīgi sakot, man traucēja arī nodaļu noapaļotība, ievads un nobeigums kā “Sestdienas” rakstiem. Es būtu gribējusi, lai tekstu nemaz nevarētu pamanīt, lai visa uzmanība pievērstos runātājam. Protams, kādam citam lasītājam var šķist pilnīgi otrādi. Šeit lasāma viena nodaļa, varat noskaidrot, kā šķiet jums, un, ja izlasīsit arī komentārus, saprast, kāpēc šī grāmata ir svarīga. Cilvēku dēļ, protams.
  R. Ruduša ievadā raksta, cik grūti bijis sameklēt cilvēkus, kas ir gatavi runāt. Viena nodaļa ir tikai lappusi gara, jo tās varone ir pārdomājusi un atsacījusies publicēt savu stāstu. Tas sarūgtina, jo mani, saprotams, sieviešu piedzīvotais interesē mazliet vairāk, bet grāmatā valda geji, starp kuriem Olgu, kas piedzimusi kā Oļegs, un vēl vienu lesbieti gandrīz nevar pamanīt. Te nu atkal pietrūkst ievada paskaidrojuma, vai tāda nu mums ir homoseksuāļu proporcija (ja tā padomā, es arī pazīstu galvenokārt gejus), vai varbūt lesbietes vienkārši ir grūtāk sameklējamas (iespējams, ka viņām ir vieglāk palikt nepamanītām un izlikties par draudzenēm vecmeitām; bet grāmatā uz šo jautājumu atbildi neatrast) vai kautrīgākas.
  Vasarā sanāca izlasīt kādu citu grāmatu par homoseksuāļiem 80. gadu beigu ASV. Salīdzināt nebūtu godīgi, šīs grāmatas autore ir antropoloģe, un, ja pareizi atceros, tā bija viņas doktora disertācija, starp citu, pārsteidzoši viegli lasāma un saistoša. Tas, kā lesbietes un geji saglabā vai pārrauj un varbūt vēlāk atkal atjauno saites ar savu ģimeni, kā viņi izveido dažādas jaunas attiecības, ko varētu nosaukt par paplašinātu ģimeni, ikvienam varētu izraisīt pārdomas. Kurā brīdī brīdī draugi pārstāj būt tikai draugi un kļūst vēl tuvāki, radniecīgāki? Kā vispār cilvēki pietuvinās un attālinās cits no cita, cik lielā mērā ir svarīga asinsradniecība, ko mēs esam gatavi darīt savu tuvāko dēļ?
  Grāmatā “Families We Choose” netrūka gan priecīgi aizkustinošu stāstu, gan tādu, no kuriem šermuļi iet pār kauliem. ASV 80. gadi bija laiks, kad dažiem no AIDS nomira vai visi draugi, turklāt tas, ka tu varbūt ar slimnieku esi pavadījis kopā pusi mūža, neko nenozīmēja, jo valsts tavu ģimeni neatzina. Tāpat neko nenozīmēja tas, ka jūs kopā esat audzinājuši viņa bērnu. Un kur nu vēl visi atsacīšanās stāsti, piemēram, tas, kā vecāki veic simbolisku sava bērna apbedīšanas ceremoniju, jo viņš ir atzinies, ka ir gejs…
  “Pagrīdes citādībā” savas homoseksualitātes atzīšanas stāstu gandrīz nav, tās varoņi lielākoties izvēlējušies to noklusēt pat tajos gadījumos, kad bija pārliecināti, ka vecāki vai darbabiedri to nojauš. Šermuļus te var izsaukt tie daži patiešām padomju laika stāsti (un te nu man atkal jāsūrojas, ka pārsvarā grāmatā runa ir jau par postpadomju laiku), kuru varoņi citādības dēļ tika pazemoti, piekauti skolā vai vēlāk. Ģimeni gribēja arī viņi, taču te nav eksperimentu, īsti nav pat domas, ka varētu laimīgi dzīvot līdz sirmam vecumam. Ģimene – tā ir sieva un bērni, un bieži vien šī ģimene arī tiek dabūta. Tie, kas runā par demogrāfiju, var justies apmierināti. Mani šausmina doma, kā šādā apvienībā jūtas nemīlētā sieviete un bērni. Lūk, vēl viena tēma, par kuru būtu jāraksta.

Blūmas zaudētais gods

Heinrihs Bells “Katarīnas Blūmas zaudētais gods jeb Kā rodas vardarbība, un kur tā var novest”. Tulk. Aija Jakoviča. Tatjanas Kuharenokas pēcvārds. Il. Laura Sileniece. Rīga: Jumava, 2011. (Heinrich Böll “Die verlorene Ehre der Katharina Blum oder: Wie Gewalt entstehen und wohin sie führen kann”. 1974.) 144 lpp.

    20. gs. 60. gadu beigās VFR sāka darboties kreiso teroristu grupa RAF (Sarkanās armijas frakcija). Bella stāstā tā nav pieminēta, taču tobrīd Vācijā valdošā tieksme aiz katra stūra (vai bankas aplaupītāja) redzēt teroristu un to nomedīt izrādās liktenīga priekšzīmīgajai saimniecības vadītājai Katarīnai Blūmai.
    Blūmas jaunkundze karnevāla naktī ar draudzeni aiziet uz krodziņu, tur ierauga patīkamu vīrieti un uzaicina uz ballīti pie radiem. Vīrietis neatsaka. Viņi kopā pārlaiž nakti, bet no rīta pie Blūmas durvīm klauvē policija. Izrādās, viņas kavalieris tiek izsekots, jo esot aplaupījis banku. It kā nepietiktu ar aizturēšanu un nopratināšanu, Blūmai vairs neliek mieru dzeltenā prese, jo īpaši laikraksts “Avīze”. Tās žurnālists neslinko un sameklē Blūmas šķirto vīru, kas par sievu, kura viņu pametusi, neizsakās diezko laipni. Žurnālists ielaužas slimnīcā pie Blūmas mātes, sameklē viņas jaunībsdienu paziņas un vispār visus, no kā var izvilināt sliktus vārdus par Katarīnu. Ja nu kāds izsakās atzinīgi, var taču saīsināt teikto tā, lai Blūmu avīzē attēlotu kā īstu briesmoni, komunisti un teroristi. Arī viņas darba devējiem neklājas viegli.

Ja lasītājs žurnālistikas paņēmienu atainojumā saskatīs zināmu līdzību ar avīzes Bild paņēmieniem, tad apgalvoju, ka neesmu šo līdzību attēlojis ar nolūku, tomēr tā manā stāstā nav iekļuvusi nejauši, tātad laikam bijusi neizbēgama.

    Pēc dažām dienām Blūma nošauj “Avīzes” reportieri. Patiesībā grāmata tieši ar to arī sākas.

Heinrihs Bells 1981. gadā

    Notikumus lasītājam pavēsta kāda Blūmai līdzi jūtoša persona, kas izmanto dažādus avotus gluži kā to darītu žurnālists, protams, no kāda cita laikraksta. Teksts ir pseidodokumentāls, brīžiem pasauss, taču tāpēc vēl jo vairāk pārliecinošs. Citviet stāstītājs komentē ne tikai notikumus, bet arī sevis rakstīto, tā neatbilstību priekšstatiem par to, kādam jābūt stāstam.
    70. gados Bella stāsts, kas Vācijā tūdaļ iekļuva bestselleru sarakstos (tikai ne Bild publicētajos), noteikti atstāja spēcīgāku iespaidu, bet arī tagad tas nav zaudējis aktualitāti. Īpaši, ja atceras gadus desmit senus notikumus un kā pēc tiem mainījās dzīve, kaut vai pasažieru pārbaudes lidostās. Tiesa, es biju gaidījusi kaut ko vēl asāku, ar ilgstošāku ietekmi. Varbūt man pietrūka atklāsmes brīža, jo grāmatā aprakstīto traģēdiju ir ļoti viegli iztēloties notiekam īstenībā. Pārāk viegli. Nekam tādam notikt nevajadzētu. Bet vai tad kādu vēl spēj pārsteigt aprakstītie informācijas iegūšanas un izplatīšanas veidi un policijas attieksme pret tiem?

Un te nu arī Voltersheimas kundze tika pamācīta, ka policijas vai prokuratūras uzdevums neesot “krimināli vajāt dažus noteikti nosodāmus žurnālistikas paņēmienus”. Preses brīvību nedrīkstot neapdomīgi aizskart, un viņa varot būt pārliecināta, ka personīga sūdzība tikšot taisnīgi izskatīta un par nelikumīgu informācijas iegūšanu pret nezināmo noziedzīgo personu tikšot celta apsūdzība. [..]
…cilvēks, kas neejot sliktā sabiedrībā vai arī tādā neiekuļoties, arī nedodot presei iemeslu pārlieku rupji to visu atspoguļot.

    Vēl viens brīnišķīgs un rosinošs citāts:

Telefonsarunu noklausīšanās, protams, kalpo lietu izmeklēšanai, taču rezultātu atklātā tiesas procesā — tā kā to veic cita, nevis izmeklēšanas iestāde, — ne vien nedrīkst izmantot, bet pat pieminēt. Kas notiek to cilvēku psihē, kas noklausās telefonsarunas? [..] Ko domā nevainīgais, tikai sūri grūti sev maizīti pelnošais ierēdnis, kas ieraksta telefona sarunas, tai brīdī, kad Līdings, kas te cita starpā jau ticis pieminēts, piezvana uz AVĪZES galveno redakciju un saka: “Tūlīt visu par Š. ārā, bet visu par B. iekšā!” [..] Vai atbildīgās iestādes apzinās, kādai psihiskai slodzei pakļauj savus ierēdņus? [..] Vai psihiatra aprūpe viņiem ir nodrošināta? Ko par to saka arodbiedrība, sabiedriskais sektors, transports un satiksme? Valsts rūpējas par rūpniekiem, anarhistiem, banku direktoriem, banku aplaupītājiem un banku ierēdņiem, bet kas rūpējas par mūsu nacionālajiem magnetofona bruņotajiem spēkiem? Vai baznīcai te nebūtu savs vārds sakāms? [..] Vai tiešām neviens nenojauš, kas te jāpārcieš nevainīgām ausīm, sākot ar karameļu pudiņu un beidzot ar visniknāko pornogrāfiju? Jaunus cilvēkus aicina izvēlēties ierēdņa karjeru — bet kādām šausmām viņi tiek pakļauti! Viņi nonāk telefona seksuālo maniaku varā. Te nu beidzot ir joma, kurā baznīcas un arodbiedrības varētu sadarboties. Varētu taču ieplānot kaut vai izglītības programmu tiem, kas noklausās. Piemēram, likt viņiem noklausīties magnetofona lentes ar vēstures kursu. Tas nemaksā daudz.

Viktorijas laikmeta panki

  Lai cik ļoti man patīk fantastika, esmu kaut kā palaidusi garām stīmpanku. Var jau saprast — deviņdesmito gadu sākumā, kad bija vieni no stīmpanka ziedu laikiem, pie mums to neizdeva, un vispār tieši tolaik es lasīju citu literatūru. Bet tagad šis žanrs kārtējo reizi ir atdzimis, iznāk visādas atzinīgi vērtētas grāmatas, un es joprojām gandrīz neko par to nezinu.
  Vispār latviski būtu jāizdomā saprotamāks nosaukums, taču palikšu pie skanīgā stīmpanka. Tie ir zinātniskās fantastikas vai fantāzijas darbi, kas norisinās tvaika mašīnu laikmetā, visbiežāk viktoriānisma Anglijā. Garas kleitas, krinolīni, baltas apkaklītes, lidotāju acenes un dirižabļi.

Foto: Kate O' Brian (http://www.kateobriencreative.com), "Coilhouse Magazine" (http://coilhouse.net/magazine)"

  Pareizi, pareizi, filmas “Neparasto džentlmeņu līga” un “Van Helsings” ir stīmpanks, tāpat kā Filipa Pulmana latviski izdotā “Tumšo matēriju” triloģija un vēl dažas grāmatas, ko esmu lasījusi, nedomādama par klasifikācijas jautājumu.
  Lai nu kā, tagad ir iespēja dzēst šo robu manā izglītībā. Rakstnieku kooperatīvs “Book View Cafe” ir izsludinājis fotokonkursu, meklējot attēlus savam otrajam stīmpanka stāstu krājumam, un šonedēļ piedāvā iedvesmoties no pirmā krājuma stāstiem: katru dienu cita.
  Šodien lasāms Dženiferas Stīvensones (Jennifer Stevenson) stāsts “Vitgenšteinas princese” (A Princess of Wittgenstein) mazliet Mērijas Šellijas un Terija Prečeta garā: par miroņu atdzīvināšanu un dažādu ķermeņu daļu kopā salikšanu, mājkalpotāju-automātu tiesībām, zinātnieku atbildību un mīlestības varu, un orangutanu. Sākumā man traucēja tas, ka viss teksts sastāv tikai no dialogiem, taču ielasījos un bija gluži jautri.
  Starp citu, piereģistrējoties “Book View Cafe”, tur var par baltu velti lasīt turpinājumos daļu viņu izdoto e-grāmatu.

Kā ukrainietei ieprecēties Anglijā

 Marina Levicka „Īsa traktoru vēsture ukraiņu valodā”. No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. „A Short History of Tractors in Ukrainian”, 2005.

 Pēdējās pāris nedēļas, laimīgi dzīvojot gandrīz pilnībā bez datora (necerēti uzradās tik daudz laika mājsaimniecībai un citām nodarbēm), lasīju galvenokārt ābolus, mācību grāmatu un vārdnīcu, tomēr esmu pabeigusi arī vairākas daiļliteratūras grāmatas. Par „Īsu traktoru vēsturi”, kas Anglijā saņēmusi Vudhauza prēmiju kā 2005. gada labākais humoristiskais darbs, jau pirms dažiem gadiem biju redzējusi labas atsauksmes angliskā interneta plašumos, pat atradusi krievu tulkojumu, bet tam ķerties klāt man tomēr bija slinkums. Nu izlasīju latviski.
 Sākums šķita diezgan apšaubāms – astoņdesmitgadnieku, Anglijas mazpilsētā mītošu ukraiņu atraitni, pārņēmusi iedoma apprecēt gandrīz piecdesmit gadu jaunāku sievieti no viņa dzimtenes, lai mīļotā varētu iegūt Lielbritānijas pavalstniecību un darba atļauju. Par spīti abu meitu iebildumiem viņš to patiešām izdara, un drīz vien izrādās, ka balinātajai daiļavai nepieciešama tikai saldā dzīve rietumos un daudz naudas, ko viņa visiem spēkiem cenšas izspiest no trūcīgā večuka. Nu, kurš gan nespēj iedomāties šādu slāvietes tipu un uzvedību? Ko jaunu par to var pateikt?
 Taču lasīšanas gaitā aizdomas, ka šī ir tikai eksotiska izklaide angļiem, kas nav nonākuši tuvākā saskarsmē ar nelādzīgākajiem ukraiņu un krievu (nacionālais jautājums šeit nav īsti skaidrs, Valentīnas brālis esot tīrasiņu krievs, kas izraidīts no Igaunijas, jo nemācējis ne vārda igauniski) pārstāvjiem, pamazām gaisa. Sarežģītās māsu savstarpējās attiecības tiek palēnām izskaidrotas un risinātas, Valentīnas tēls arī aizskarto meitu acīs iegūst zināmu cilvēcīgumu un izpratni, kāpēc viņa varējusi nonākt līdz šādai uzvedībai, un pat viņas ģērbšanās stils tiek izskaidrots kā nacionālā iezīme, nevis maucība. (Taču nav tiesa, ka nu visi ukraiņi interesētos tikai par iepirkšanos un rietumu labumiem. Kreisi noskaņotajai dāmai, kas lasa lekcijas par sievietēm un globalizāciju, tomēr būtu bijis jāiepazīst arī Ukrainas dažādās aktīvistu kustības.)
 Tomēr visinteresantākās daļas bija tās, kas vēstīja par Ukrainas vēsturi pirms Otrā pasaules kara un tā laikā. Nemaz nav jāskatās uz Āfriku, Āziju vai Dienvidameriku, lai atskārstu, ka mēs nemaz neesam tāda bāreņu tauta, par kādu labprāt ļaujam sevi dēvēt. Rekur kaimiņiem ir gājis vēl grūtāk. Un savējiem visvairāk ļaunu vēlošā un noēst gribošā nācija arī neesam. Nav ko ļauties sev iestāstīt tādas blēņas.
 Par traktoru vēsturi gan būtu derējis pastāstīt vairāk. Un vēl – parasti Zvaigznes ABC grāmatās ir pārāk daudz zemsvītras piezīmju, šajā nav nevienas, lai gan pieņemu, ka daļa latviešu lasītāju varētu palikt pārliecībā, ka ik pa laikam pieminētais Oxfam ir tikai lētu apģērbu veikals, nevis norāde uz vēstītājas politiskajiem uzskatiem (kas gan tiek deklarēti, bet viņas rīcībā un domās īsti neizpaužas). Grāmatā, kur bieži izcelta personāžu kļūdainā angļu valoda, pareizi runājošās socioloģes tekstā vārdi „Aislingtona” un „ne-stilīgs” (kur gan skatījusies redaktore?) izklausās pārlieku jau nu ironiski. Arī dziesmas („The H-Bomb’s Thunder”) teksts nez kāpēc nav iztulkots, pat ne kā parindenis, lai gan uz to tieši atsaucas nākamā rindkopa, kur stāstītāja apgalvo, ka dzirdējusi krītam ūdeņraža bumbas. Arī šajā vietā ļoti noderētu paskaidrojums par angļu pretkara kustību. Internetā, protams, var atrast daudz ko, bet, ja es lasu grāmatu latviski, izdevējiem nav ne mazākā pamata domāt, ka es saprotu angliski kaut vārdu.