Zeltītā piezīmju grāmata

Doris Lessing “The Golden Notebook”. Cover photograph: Charles Hewitt. London: Harper Perennial, 2007 (1962). 576 + 16 lpp.

   Lūk, vēl viena grāmata, kurā eksperimentēts ar vēstījuma formu, to pielāgojot galvenā varoņa – šoreiz varones – dvēseles stāvoklim.
   Pirms gandrīz trīsarpus gadiem D. man atsūtīja e-pastu, kurā vaicāja, vai esmu lasījusi Lesingas “The Golden Notebook”. Nē, nebiju un arī bibliotēkā nebiju redzējusi. Tad nu vienu dienu saņēmu biezu jo biezu aploksni ar Lesingu. Mazliet palasīju, bet nebija īstais brīdis. Tas pienāca tikai šajā pavasarī, lielā mērā 2012. gada lasīšanas izaicinājuma dēļ.
   Manā grāmatā un arī latviešu tulkojumā, kas iznācis pa šo laiku, ir autores priekšvārds, kurš palīdz neapmaldīties garajā un komplicētajā romānā, tāpēc to nevajadzētu atstāt nelasītu. Vai zināt Hemingvejam piedēvēto domu, ka rakstniekam par savu varoni jāzina viss – kurā skolā tas gājis, kādas krāsas kreklus valkā utt.? Tikai tad viņš varot uzrakstīt ticamu stāstu, lai gan ne skola, ne krekli tur nemaz netiek pieminēti. Nu lūk, Lesinga ir uzrakstījusi īsu romānu “Brīvās sievietes” un tā autores, Annas Vulfas, piezīmes, kas parāda, kā viņa nonāk līdz romānam, – visus kreklus un skolas. Būtībā mēs redzam Annas dzīvi vairākās versijās.
   Anna, tāpat kā kādreiz Lesinga, ir ieradusies Anglijā no Āfrikas, viņa ir bijusi aktīva Komunistiskās partijas biedre, bet nu tajā vīlusies. Lai visu kārtīgi saliktu pa plauktiņiem, neļautu sevi pārņemt haosam, piezīmes viņa raksta uzreiz četrās kladēs (ņemot vērā teksta apjomu, tām jābūt milzīgām): melnā par rakstīšanu, sarkanā par politiku, dzeltenā par savām emocijām, zilā par ikdienas notikumiem. Izpētot saturu, jutos vīlusies, ka sarkanā piezīmju grāmatiņa ir tik īsa, taču sadalījums ir mānīgs. Melnajā kladē Anna atceras Dienvidāfriku, bet dzeltenajā raksta kaut ko līdzīgu romānam par sev līdzīgu sievieti. Politika, tāpat kā (ne)rakstīšana un dzimumu karojošās attiecības ir visur. Vēlme sevi sadalīt, klasificēt izrādās nepiepildāma un neveselīga, un romāns noslēdzas ar vienu – zeltīto – piezīmju grāmatu, kas pieliek punktu sašķeltībai.
   Anna regulāri apmeklē psihoterapeiti (psihoterapija un psihiska slimība ir vēl viena, tomēr mazāk spilgti izteikta pamattēma), kurai apgalvo, ka esot izlēmusi vairs nesacerēt nevienu romānu (viens viņai ir iznācis, tik veiksmīgs, ka Anna vēl gadiem ilgi var neuztraukties par naudas pelnīšanu), jo nevarot sarakstīt tādu darbu, kurā būtu tik spēcīga morāla vai intelektuāla kaisle, ka tas varētu radīt kārtību, jaunu iespēju, kā paskatīties uz fragmentētās sabiedrības dzīvi. Citādu grāmatu rakstīt viņa negrib. Gan Anna, gan viņas draudzene Mollija ir vīlušās Komunistiskajā partijā, taču nav zaudējušas tās vērtības, kuru dēļ reiz tur iestājās, un abas daudz un bieži apspriež ne tikai vīriešus, bet arī politiku un pasaules glābšanas iespējas. (Tā mēdzām darīt arī mēs ar F. un D., pirms viņas aizprecējās, ak, un kā man pietrūkst šo virtuves sarunu…)
   Bet Anna un Mollija vairs nav precējušās, viņas ir izšķīrušās un brīvas sievietes. Tiesa, visi vīrieši viņās saskata laupījumu, un pamatoti, jo viņas bez vīrieša savā dzīvē nejūtas īsti pilnvērtīgas. Anna allaž pamanās izveidot attiecības ar kādu precētu cilvēku, kas dara pāri gan viņai, gan sievai, attiecības, kuras izvēršas karā. Grāmata kādreiz esot pat dēvēta par feministu bībeli, bet ne jau tāpēc, ka galvenās varones būtu izteiktas feministes. Romāns drīzāk ir pirmsfeminisma (otrā viļņa) teksts, kas parāda, cik nepieciešami bija risināt dzimumu līdztiesības jautājumus pat progresīvās sabiedrības grupās, vienalga, pirmskara Dienvidāfrikā vai 50. gadu Anglijā. Mūsdienās šis tas tomēr ir mainījies, un “Zeltītā piezīmju grāmatiņa” ir lasāma pirmkārt kā vēsturisks romāns, bet attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cīņa, nekur nav pazudušas.
   Romānā attēlotais laiks ir diezgan nomācošs. Uz Annas psihi iespaidu atstāj gan komunistu medības ASV, gan atklāsme par PSRS un Čehoslovākijā notikušajām traģēdijām, gan aukstais karš ar tā bezkaislīgo atspoguļojumu laikrakstos. Viņa jūt, ka ir jārīkojas, ka arī viņa ir atbildīga, taču vairs nezina, ko īsti darīt. Tad vēl Mollijas sarežģītais dēls un bijušā vīra pašreizējā sieva alkoholiķe, mīļākie, īrnieki, vairāki darbi, kas nesniedz gandarījumu, grāmata, kuru no viņas gaida psihoterapeite, literāti, žurnālisti, partijas biedri… Nav brīnums, ka Annai iestājas krīze, ar ko viņa tomēr mēģina tikt galā.
   Lesinga spēj būt ļoti nežēlīga, attēlojot savu varoņu trūkumus un to, kam pati agrāk ticējusi, bet nu no tā ir atteikusies. Ne visam viņas rakstītajam es varēju piekrist, bieži strīdējos pretī, bet tieši tāpēc lasīt bija tik interesanti. Protams, palīdzēja arī tas, ka man šķiet saistošas visas romāna tēmas. Tomēr viegli nebija. Teksta ir daudz, tas atkārtojas dažādās versijās un ir piesātināts ar smagiem un pamatīgi apdomājamiem pārspriedumiem. Biju pierakstījusi gandrīz divdesmit citējamas vietas, dažas no tām diezgan apjomīgas, tāpēc beigās izlēmu necitēt neko.
  Grāmatu var lasīt internetā, turklāt ar vairāku lasītāju komentāriem lappušu malās un diskusiju forumu, bet to visu es izpētīšu kādu citu reizi.

Blūmas zaudētais gods

Heinrihs Bells “Katarīnas Blūmas zaudētais gods jeb Kā rodas vardarbība, un kur tā var novest”. Tulk. Aija Jakoviča. Tatjanas Kuharenokas pēcvārds. Il. Laura Sileniece. Rīga: Jumava, 2011. (Heinrich Böll “Die verlorene Ehre der Katharina Blum oder: Wie Gewalt entstehen und wohin sie führen kann”. 1974.) 144 lpp.

    20. gs. 60. gadu beigās VFR sāka darboties kreiso teroristu grupa RAF (Sarkanās armijas frakcija). Bella stāstā tā nav pieminēta, taču tobrīd Vācijā valdošā tieksme aiz katra stūra (vai bankas aplaupītāja) redzēt teroristu un to nomedīt izrādās liktenīga priekšzīmīgajai saimniecības vadītājai Katarīnai Blūmai.
    Blūmas jaunkundze karnevāla naktī ar draudzeni aiziet uz krodziņu, tur ierauga patīkamu vīrieti un uzaicina uz ballīti pie radiem. Vīrietis neatsaka. Viņi kopā pārlaiž nakti, bet no rīta pie Blūmas durvīm klauvē policija. Izrādās, viņas kavalieris tiek izsekots, jo esot aplaupījis banku. It kā nepietiktu ar aizturēšanu un nopratināšanu, Blūmai vairs neliek mieru dzeltenā prese, jo īpaši laikraksts “Avīze”. Tās žurnālists neslinko un sameklē Blūmas šķirto vīru, kas par sievu, kura viņu pametusi, neizsakās diezko laipni. Žurnālists ielaužas slimnīcā pie Blūmas mātes, sameklē viņas jaunībsdienu paziņas un vispār visus, no kā var izvilināt sliktus vārdus par Katarīnu. Ja nu kāds izsakās atzinīgi, var taču saīsināt teikto tā, lai Blūmu avīzē attēlotu kā īstu briesmoni, komunisti un teroristi. Arī viņas darba devējiem neklājas viegli.

Ja lasītājs žurnālistikas paņēmienu atainojumā saskatīs zināmu līdzību ar avīzes Bild paņēmieniem, tad apgalvoju, ka neesmu šo līdzību attēlojis ar nolūku, tomēr tā manā stāstā nav iekļuvusi nejauši, tātad laikam bijusi neizbēgama.

    Pēc dažām dienām Blūma nošauj “Avīzes” reportieri. Patiesībā grāmata tieši ar to arī sākas.

Heinrihs Bells 1981. gadā

    Notikumus lasītājam pavēsta kāda Blūmai līdzi jūtoša persona, kas izmanto dažādus avotus gluži kā to darītu žurnālists, protams, no kāda cita laikraksta. Teksts ir pseidodokumentāls, brīžiem pasauss, taču tāpēc vēl jo vairāk pārliecinošs. Citviet stāstītājs komentē ne tikai notikumus, bet arī sevis rakstīto, tā neatbilstību priekšstatiem par to, kādam jābūt stāstam.
    70. gados Bella stāsts, kas Vācijā tūdaļ iekļuva bestselleru sarakstos (tikai ne Bild publicētajos), noteikti atstāja spēcīgāku iespaidu, bet arī tagad tas nav zaudējis aktualitāti. Īpaši, ja atceras gadus desmit senus notikumus un kā pēc tiem mainījās dzīve, kaut vai pasažieru pārbaudes lidostās. Tiesa, es biju gaidījusi kaut ko vēl asāku, ar ilgstošāku ietekmi. Varbūt man pietrūka atklāsmes brīža, jo grāmatā aprakstīto traģēdiju ir ļoti viegli iztēloties notiekam īstenībā. Pārāk viegli. Nekam tādam notikt nevajadzētu. Bet vai tad kādu vēl spēj pārsteigt aprakstītie informācijas iegūšanas un izplatīšanas veidi un policijas attieksme pret tiem?

Un te nu arī Voltersheimas kundze tika pamācīta, ka policijas vai prokuratūras uzdevums neesot “krimināli vajāt dažus noteikti nosodāmus žurnālistikas paņēmienus”. Preses brīvību nedrīkstot neapdomīgi aizskart, un viņa varot būt pārliecināta, ka personīga sūdzība tikšot taisnīgi izskatīta un par nelikumīgu informācijas iegūšanu pret nezināmo noziedzīgo personu tikšot celta apsūdzība. [..]
…cilvēks, kas neejot sliktā sabiedrībā vai arī tādā neiekuļoties, arī nedodot presei iemeslu pārlieku rupji to visu atspoguļot.

    Vēl viens brīnišķīgs un rosinošs citāts:

Telefonsarunu noklausīšanās, protams, kalpo lietu izmeklēšanai, taču rezultātu atklātā tiesas procesā — tā kā to veic cita, nevis izmeklēšanas iestāde, — ne vien nedrīkst izmantot, bet pat pieminēt. Kas notiek to cilvēku psihē, kas noklausās telefonsarunas? [..] Ko domā nevainīgais, tikai sūri grūti sev maizīti pelnošais ierēdnis, kas ieraksta telefona sarunas, tai brīdī, kad Līdings, kas te cita starpā jau ticis pieminēts, piezvana uz AVĪZES galveno redakciju un saka: “Tūlīt visu par Š. ārā, bet visu par B. iekšā!” [..] Vai atbildīgās iestādes apzinās, kādai psihiskai slodzei pakļauj savus ierēdņus? [..] Vai psihiatra aprūpe viņiem ir nodrošināta? Ko par to saka arodbiedrība, sabiedriskais sektors, transports un satiksme? Valsts rūpējas par rūpniekiem, anarhistiem, banku direktoriem, banku aplaupītājiem un banku ierēdņiem, bet kas rūpējas par mūsu nacionālajiem magnetofona bruņotajiem spēkiem? Vai baznīcai te nebūtu savs vārds sakāms? [..] Vai tiešām neviens nenojauš, kas te jāpārcieš nevainīgām ausīm, sākot ar karameļu pudiņu un beidzot ar visniknāko pornogrāfiju? Jaunus cilvēkus aicina izvēlēties ierēdņa karjeru — bet kādām šausmām viņi tiek pakļauti! Viņi nonāk telefona seksuālo maniaku varā. Te nu beidzot ir joma, kurā baznīcas un arodbiedrības varētu sadarboties. Varētu taču ieplānot kaut vai izglītības programmu tiem, kas noklausās. Piemēram, likt viņiem noklausīties magnetofona lentes ar vēstures kursu. Tas nemaksā daudz.

Turku sniegs

Orhans Pamuks “Sniegs“. No vācu val. tulk. Līga Grande. Il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2009. (Orhan Pamuk “Kar”, 2002.) 500 lpp.

    Uz Pamuka “Sniegu” jau kādu laiku biju metusi acis, bet jūs jau zināt, kā man ir ar biezajām grāmatām… Patiesībā es tās lasu gan, taču pirms tam man vajag saņemties. Tā nu “Sniegu” es atnesu mājās tikai janvārī, un drīz vien patiešām sāka snigt. Vajadzēja ķerties klāt jau rudenī (un varbūt jāpievēršas tādām grāmatām kā “Miljonāra memuāri”).
    Ar grāmatas ienešanu mājās nekas vēl nesākās. Es to pašķirstīju, un man nepatika vēstītāja balss, tāpēc, kad beidzot sāku lasīt, neko labu negaidīju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka romāns tulkots nevis pa taisno no turku, bet gan no vācu valodas. Vai tad nav neviena, kas spētu iztulkot no oriģināla?
    Bērziņulža tulkojumu lasīt noteikti būtu bauda. Tomēr izrādījās, ka arī Grande nepavisam nav zemē metama. Protams, nezinu, cik lielā mērā latviešu tekstā saglabājies oriģināla gars, taču (par spīti dažiem šķībiem teikumiem) valoda ir skaista un bagātīga, un vēstītājs arī netraucē.
    Pēc divpadsmit gadu prombūtnes Vācijā dzejnieks Ka ir ieradies paciemoties dzimtenē. Viņš aizbrauc uz pierobežas pilsētiņu Karsu (ļoti skaistu, ļoti nabadzīgu, ļoti skumīgu), lai uzrakstītu avīžrakstu par jaunavu pašnāvībām, kas piemeklējušas Karsu, un satiktu daiļo Ipeku, kas reiz viņam ļoti patikusi. Pa ceļam sāk spēcīgi snigt.

Ja viņš nebūtu tik noguris, ja kaut kripatiņu vairāk uzmanības būtu veltījis pārslām, kas virpuļoja no debesīm kā dūnas, viņš, iespējams, būtu sapratis, ka dodas tieši iekšā sniegavētrā, un griezies atpakaļ, atskārtis, ka šis ceļojums mainīs visu viņa dzīvi. Taču šāda doma viņam pat neienāca prātā. Nolaižoties krēslai, viņš iegrima prātojumos, raudzīdamies blāzmā, kas vēl vīdēja debesīs; un sniegpārslās, kas virpuļoja vējā aizvien mežonīgāk, viņš nesamanīja sniegavētras vēstnesi, bet drīzāk solījumu, zīmi, kas rādīja atpakaļceļu uz laimi un tīrību, ko viņš reiz bija pazinis bērnībā.

    (Turciski romāna nosaukums ir “Kar”. Droši vien turku lasītājiem, redzot bieži pieminētos Ka un Karsu, teksts rada daudz piesnigušāku iespaidu.)
    Ka nonāk Karsā ar pēdējo autobusu. Visi ceļi ir aizputināti, un Karsa tiek nošķirta no ārpasaules. To izmanto bijušais kreisais aktīvists Sunajs Zaims, kas tagad vada ceļojošu teātra trupu, kuras māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālā itin labi iederas ne tikai pikantas reklāmu parodijas, bet arī militārs apvērsums. Karsā, “vistrūcīgākajā un visaizmirstākajā nostūrī Turcijā”, ir sarosījušies radikālie islāmisti. Vīrieši vairs nedomā par sevi tikai kā par lielākajiem neveiksminiekiem pasaulē, kurdu jaunieši atrod izpausmes veidu, un jaunas meitenes apsedz matus ar lakatu, izpelnīdamās aizliegumu apmeklēt laicīgās valsts augstskolas. Runā, ka tas viņas pamudinot uz nonāvēšanos, lai gan Allāhs to ir aizliedzis.
    Ka nokļūst pašā jucekļa vidū. Reliģija ir neatšķetināmi savijusies ar politiku. Viņu grib izmantot abas puses, un viņš ļaujas notikumiem, kas ir gluži kā patīkama atgriešanās bērnībā.

Šajā tukšajā ielā bija jaušama tāda grūtsirdība, ka viņš neviļus atcerējās tautas skaitīšanu, vēlētāju sarakstu atjaunināšanu, policijas kratīšanas un militāros apvērsumus bērna gados un jaunībā, kad visi komandantstundas laikā sapulcējās pie radio vai televizora. [..] Militāro apvērsumu laiks apvienoja visus un tuvināja visas tantes, tēvočus un kaimiņus, un bērnībā tie viņam bija tikpat skaisti brīži kā citiem rāmadāna tradīcijas.

    Abas pretējās puses izskatās vienlīdz labi vai slikti, tās vienlaikus balsta un nesadzird viena otru. Romāns ir par nesaprašanos, pat par sapratnes neiespējamību (kā lasāms īsā fragmentā, kas publicēts 1/4 Satori), bet tikpat lielā mērā tas ir arī par meklējumiem. Ka meklē aizgājušo bērnību un iespējamu mīlestību, sevi, dzejoļus un varbūt arī Dievu. Lūk, ko viņam saka Nedžips, dedzīgs musulmaņu jaunietis, kas grib sarakstīt pirmo islāma zinātnisko fantastiku:

“Kādā ziemas dienā tu gāji vidusskolā, sniga, un tu biji pilnīgi iegrimis domās. Tu dzirdēji sevī Allāha balsi, taču mēģināji to aizmirst. Tu juti, ka viss veido vienu veselu, bet domāji, ka būsi nelaimīgāks un gudrāks, ja pievērsi acis, cenzdamies neredzēt to, kas tev liek tā justies. Tev bija taisnība. Jo tu zināji, ka labus dzejoļus var uzrakstīt tikai tie, kas ir gudri un jūtas nelaimīgi. Tu varonīgi uzņēmies neticīguma sāpes, lai varētu rakstīt labus dzejoļus. Tev vēl neienāca prātā, ka, zaudēdams šo balsi sevī, tu paliksi viens pats visā Visumā.”

    Meklējumiem ir nodevies arī vēstītājs, kas pēc vairākiem gadiem mēģina atkārtot Ka ceļu, restaurēt notikušo no videoierakstiem, avīžrakstiem un sarunām, lai atrastu to, kas pazaudēts.
    Trīs lielās tēmas (kas notiek Turcijā?; ko nozīmē būt dzejniekam?; vīrietis un sieviete, un vēl viena sieviete, un vēl pāris vīriešu) organiski savijas kopā, un ir sanākusi skaista grāmata. Brīžiem Pamuka teksts ļoti atgādina Miloradu Paviču, tikai bez maģiskā reālisma.

Ipeka redzēja, ka viņš nokļuvis citas noskaņas varā nekā dienu iepriekš, un saprata arī to, ka viņas priekšā atrodas cits cilvēks. Savukārt vīrietis ievēroja, ka Ipekai nav paslīdējusi garām viņa dvēseles tumšā puse, kas tobrīd pavērsusi savu vaigu, un ka viņa to uztver ar sapratni. Dzima nojausma, ka tieši šīs sapratnes dēļ viņš visu mūžu būs atkarīgs no šīs sievietes.

    Un pāri visam sniegs.

Bosnijas stāsti

Ivo Andričs (Ivo Andrić, Иво Андрић) “Grāmata un citi stāsti“. No serbu val. tulk. Vinifreds Kraučis, vāka foto Agnese Matisone. Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2009.

Izdomāt, pie kādas tautas literatūras pieskaitīt Ivo Andriča stāstus, izrādījās negaidīti grūti. 1892. gadā Bosnijā dzimušais horvāts lielāko daļu dzīves pavadīja tagadējās Serbijas teritorijā, nomira un tika apglabāts Belgradā, rakstīja par Bosnijas vēsturi sākumā horvātu, bet lielākoties tomēr serbu valodā. Pašai Bosnijai klājies tikpat raibi. Lūk, kā gājis Rzavas krastiem:

Te, Rzavas krasta muklājā, iestriga turku lielgabals, kad tie bēga pēc Glasinacas kaujas. Dažas stundas vēlāk krastmalas pilsētiņā noputējuši un nikni ienāca austrieši. [..]
Bikovaca pārvērtās, ka ne pazīt. Izcirta riekstkokus, kas reiz darīja pilsētiņu slavenu. Krastmalu izvagoja celiņi, ko malās apstādīja ar akācijām, tur nolīda krūmus un ierīkoja terases un lapenes. Plānojumā valdīja taisnas līnijas un taisnleņķa stūri. [..]
Rudenī atveda strādniekus – pieticīgos, miermīlīgos itāliešus un alkatīgos Likas novada un jūras piekrastes vīrus. Tie izdzina stigu pār Bikovicu un sāka rakt tuneli cauri Golešam. Zaļo kalnu kā baku rētas saplankumoja atveres, un nogāze iztālēm atgādināja porainu arbūza šķēli. Skatienam atklājās kalna iekšpuse ar slānekļa kārtām un slīpām cieta akmens dzīslām. [..]
Vietējie tirgoņi nodibināja strādnieku apgādes biedrību. Pilsētiņā saplūda svešinieki. Zemnieki pelnījās ar važonību, bet viņu dēli strādāja kopā ar itāliešiem. [..] Reizē ar dzelzceļu Rzavas krastos parādījās koktirgotāji. Sākumā tie bija vietējie. Lika nocirst pārsimt priedes un atkal nozuda. Bet tad atbrauca divi vācieši un nopirka pie stacijas māju ar zemes gabalu. [..]
It visā, ko svešinieki darīja, izpaudās liela pašapziņa, kas vietējos pārsteidza un pazemoja. Viņu darbi gan likās diži un vareni, taču bija grūti saprotami. [..]
Kad beidzot sākās karš, Rzavas krastos to sagaidīja ar bailēm un neziņu, taču vienlaikus arī uzņēma kā dabisku ilgas spriedzes atrisinājumu. [..] Drīz pa to pašu dziļo gravu, kur pirms četrdesmit gadiem iestriga turku lielgabals, pilsētā ienāca serbi. Viņi bija zilpelēkos franču mundieros, pārguruši un miegaini.

Tulkotāja Vinifreda Krauča piemiņai veltītā mazā grāmatiņa izrādījās diezgan grūti lasāma, jo esmu pavisam atradusi no mazliet veclaicīgiem stāstiem, kuru pamatā ir nevis personāži, sižets vai eksperimenti ar valodu, bet gan, lūk, tādas laikmeta skices vai apceres. Pat tur, kur karo, bēguļo laupītāji vai mirst (un nelāgu nāvju grāmatā netrūkst), kur saduras kristiešu un musulmaņu pārliecība par vienīgo patiesību, pat tur šķiet, ka nekas nenotiek, ko nu vēl runāt par stāstu, kurā, piemēram, aprakstīts, kā zemnieks pilsētā pērk izkapti un nevar vien izvēlēties īsto. Vai nu esmu kļuvusi pārāk nepacietīga, vai arī, kā man vienbrīd ienāca prātā, neesmu vēl sasniegusi to vecumu, kad var pilnībā novērtēt šādus rimtus tekstus.
Sākumā vairāk pievērsos tam, cik skaisti Kraučis mācējis savērpt teikumus un izmantot visādus vārdus, ko es gan lielākoties zinu, bet nekad nelietoju, jo nemācētu tos uzrakstīt dabiski. Un tad kādā brīdī kļuva interesants arī saturs. Varbūt ne tik ļoti Andriča aprakstītie konflikti starp dažādu tautību un reliģiju cilvēkiem, kas izklausās nedaudz eksotiski par spīti tam, ka vēl joprojām nav norimuši, un nez vai tas tik drīz notiks. Vairāk piesaistīja stāstos jaušamās ilgas pēc neaizsniedzamā, vienalga, vai nu tā būtu nepieejama sieviete, politiska un fiziska brīvība, pēc kuras alkst gūsteknis, vai arī pasaules lielpilsētu neparastā dzīve, kurā maza miestiņa iedzīvotājiem atļauts ielūkoties ar vienu acs kaktiņu un vien sapņot par to, kā tur būtu. Tomēr mani šoreiz nevis apbūra svešādais, bet gan pārliecināja pazīstamais, “tā patiesība, kas slēpjas aiz zilgani ārdētās virspuses un svešā mēlē rakstītajiem vārdiem”.

TV šovu apziņas šausmene

Elfrīde Jelineka “Mihaels. Jauniešu grāmata infantilajai sabiedrībai“, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2006. (Elfriede Jelinek “Michael. Ein Jugendbuch für die Infantilgesellschaft”, 1972.)

Mihaels (..) šis vārds apzīmē ideoloģisku mēslu čupu, uz kuras zeļ tikai sabiedriski vēlami un politiski izmantojami sapņi. Pietiekami agri aizsāktas selekcijas rezultātā rodas gandrīz vai nereāli mākslīgo sapņu cilvēki, kurus šeit pārstāv divas jaunas meitenes. Tās ieved apziņas šausmenē, ārprātīgā ainavā, kuru veido vieni vienīgi identificēšanās piedāvājumi, varbūt viskļūmīgākie, kādus masu mediji iepotējuši dezorientētajam indivīdam… Elfrīde Jelineka radikāli pakļauj savus jaunos personāžus mākslīgajai pasaules lielvarai, šādi padarot viņus aizvien nespējīgākus noteikt, kas īsti ir realitāte.

Tā rakstīts uz grāmatas vāka. Romānā gan tik sarežģīti vārdi nav lietoti, lai jaunajam lasītājam, ko autore ik pa laikam uzrunā un kam dod gādīgus padomus, pārlieku neapgrūtinātu dzīvi. Tas tomēr nenozīmē, ka grāmata būtu viegli lasāma. Sižets ir saraustīts, TV ekrānā notiekošo grūti atšķirt no pārējā, varones mirst un atkal parādās kā Kenijs “Dienvidparkā”, tikai par viņu nāvi neviens neuztraucas pat simboliski.
Vislielāko izaicinājumu, protams, sagādā vardarbība. Sensenos laikos skatījos pēc Jelinekas grāmatas “Klavierētāja” uzņemto filmu. Bija laba, bija iespaidīga, bet otrreiz es nez vai uz to saņemtos. “Mihaelā” nepatīkamā ir daudz vairāk, visa sabiedrība sadalās sadistos, kas nosaka pasaules kārtību, un viņu bezspēcīgajos upuros, kam nav nekādu cerību pacelties hierarhijā, atbrīvoties no šefa, kas labprāt sašķaida sekretāri pret grīdu vai ar lineālu izurbina tai caurumu vēderā.
Man ir nojauta, ko autore ar to būs gribējusi pateikt, bet jāsaka, ka šoreiz es to nesadzirdēju. Varbūt tas tāpēc, ka šī viņai ir tikai otrā grāmata. Drīz vien man nācās izvēlēties: likt nost grāmatu, uztvert to visu nopietni un griezt vēnas vai arī attālināties no notiekošā. Izvēlējos pēdējo iespēju un grāmatu izlasīju, no tās atsvešinājusies, neļaujot tai sevi ietekmēt un pārliecināt. Ja “Mihaels” būtu īsstāsts un beigtos, kamēr šausmas vēl ir šausmīgas, tas būtu daudz iedarbīgāks.
(Grāmatas fragmentu lasiet šeit.)