Zeltītā piezīmju grāmata

Doris Lessing “The Golden Notebook”. Cover photograph: Charles Hewitt. London: Harper Perennial, 2007 (1962). 576 + 16 lpp.

   Lūk, vēl viena grāmata, kurā eksperimentēts ar vēstījuma formu, to pielāgojot galvenā varoņa – šoreiz varones – dvēseles stāvoklim.
   Pirms gandrīz trīsarpus gadiem D. man atsūtīja e-pastu, kurā vaicāja, vai esmu lasījusi Lesingas “The Golden Notebook”. Nē, nebiju un arī bibliotēkā nebiju redzējusi. Tad nu vienu dienu saņēmu biezu jo biezu aploksni ar Lesingu. Mazliet palasīju, bet nebija īstais brīdis. Tas pienāca tikai šajā pavasarī, lielā mērā 2012. gada lasīšanas izaicinājuma dēļ.
   Manā grāmatā un arī latviešu tulkojumā, kas iznācis pa šo laiku, ir autores priekšvārds, kurš palīdz neapmaldīties garajā un komplicētajā romānā, tāpēc to nevajadzētu atstāt nelasītu. Vai zināt Hemingvejam piedēvēto domu, ka rakstniekam par savu varoni jāzina viss – kurā skolā tas gājis, kādas krāsas kreklus valkā utt.? Tikai tad viņš varot uzrakstīt ticamu stāstu, lai gan ne skola, ne krekli tur nemaz netiek pieminēti. Nu lūk, Lesinga ir uzrakstījusi īsu romānu “Brīvās sievietes” un tā autores, Annas Vulfas, piezīmes, kas parāda, kā viņa nonāk līdz romānam, – visus kreklus un skolas. Būtībā mēs redzam Annas dzīvi vairākās versijās.
   Anna, tāpat kā kādreiz Lesinga, ir ieradusies Anglijā no Āfrikas, viņa ir bijusi aktīva Komunistiskās partijas biedre, bet nu tajā vīlusies. Lai visu kārtīgi saliktu pa plauktiņiem, neļautu sevi pārņemt haosam, piezīmes viņa raksta uzreiz četrās kladēs (ņemot vērā teksta apjomu, tām jābūt milzīgām): melnā par rakstīšanu, sarkanā par politiku, dzeltenā par savām emocijām, zilā par ikdienas notikumiem. Izpētot saturu, jutos vīlusies, ka sarkanā piezīmju grāmatiņa ir tik īsa, taču sadalījums ir mānīgs. Melnajā kladē Anna atceras Dienvidāfriku, bet dzeltenajā raksta kaut ko līdzīgu romānam par sev līdzīgu sievieti. Politika, tāpat kā (ne)rakstīšana un dzimumu karojošās attiecības ir visur. Vēlme sevi sadalīt, klasificēt izrādās nepiepildāma un neveselīga, un romāns noslēdzas ar vienu – zeltīto – piezīmju grāmatu, kas pieliek punktu sašķeltībai.
   Anna regulāri apmeklē psihoterapeiti (psihoterapija un psihiska slimība ir vēl viena, tomēr mazāk spilgti izteikta pamattēma), kurai apgalvo, ka esot izlēmusi vairs nesacerēt nevienu romānu (viens viņai ir iznācis, tik veiksmīgs, ka Anna vēl gadiem ilgi var neuztraukties par naudas pelnīšanu), jo nevarot sarakstīt tādu darbu, kurā būtu tik spēcīga morāla vai intelektuāla kaisle, ka tas varētu radīt kārtību, jaunu iespēju, kā paskatīties uz fragmentētās sabiedrības dzīvi. Citādu grāmatu rakstīt viņa negrib. Gan Anna, gan viņas draudzene Mollija ir vīlušās Komunistiskajā partijā, taču nav zaudējušas tās vērtības, kuru dēļ reiz tur iestājās, un abas daudz un bieži apspriež ne tikai vīriešus, bet arī politiku un pasaules glābšanas iespējas. (Tā mēdzām darīt arī mēs ar F. un D., pirms viņas aizprecējās, ak, un kā man pietrūkst šo virtuves sarunu…)
   Bet Anna un Mollija vairs nav precējušās, viņas ir izšķīrušās un brīvas sievietes. Tiesa, visi vīrieši viņās saskata laupījumu, un pamatoti, jo viņas bez vīrieša savā dzīvē nejūtas īsti pilnvērtīgas. Anna allaž pamanās izveidot attiecības ar kādu precētu cilvēku, kas dara pāri gan viņai, gan sievai, attiecības, kuras izvēršas karā. Grāmata kādreiz esot pat dēvēta par feministu bībeli, bet ne jau tāpēc, ka galvenās varones būtu izteiktas feministes. Romāns drīzāk ir pirmsfeminisma (otrā viļņa) teksts, kas parāda, cik nepieciešami bija risināt dzimumu līdztiesības jautājumus pat progresīvās sabiedrības grupās, vienalga, pirmskara Dienvidāfrikā vai 50. gadu Anglijā. Mūsdienās šis tas tomēr ir mainījies, un “Zeltītā piezīmju grāmatiņa” ir lasāma pirmkārt kā vēsturisks romāns, bet attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cīņa, nekur nav pazudušas.
   Romānā attēlotais laiks ir diezgan nomācošs. Uz Annas psihi iespaidu atstāj gan komunistu medības ASV, gan atklāsme par PSRS un Čehoslovākijā notikušajām traģēdijām, gan aukstais karš ar tā bezkaislīgo atspoguļojumu laikrakstos. Viņa jūt, ka ir jārīkojas, ka arī viņa ir atbildīga, taču vairs nezina, ko īsti darīt. Tad vēl Mollijas sarežģītais dēls un bijušā vīra pašreizējā sieva alkoholiķe, mīļākie, īrnieki, vairāki darbi, kas nesniedz gandarījumu, grāmata, kuru no viņas gaida psihoterapeite, literāti, žurnālisti, partijas biedri… Nav brīnums, ka Annai iestājas krīze, ar ko viņa tomēr mēģina tikt galā.
   Lesinga spēj būt ļoti nežēlīga, attēlojot savu varoņu trūkumus un to, kam pati agrāk ticējusi, bet nu no tā ir atteikusies. Ne visam viņas rakstītajam es varēju piekrist, bieži strīdējos pretī, bet tieši tāpēc lasīt bija tik interesanti. Protams, palīdzēja arī tas, ka man šķiet saistošas visas romāna tēmas. Tomēr viegli nebija. Teksta ir daudz, tas atkārtojas dažādās versijās un ir piesātināts ar smagiem un pamatīgi apdomājamiem pārspriedumiem. Biju pierakstījusi gandrīz divdesmit citējamas vietas, dažas no tām diezgan apjomīgas, tāpēc beigās izlēmu necitēt neko.
  Grāmatu var lasīt internetā, turklāt ar vairāku lasītāju komentāriem lappušu malās un diskusiju forumu, bet to visu es izpētīšu kādu citu reizi.

Šodien Maskavā. Nākamnedēļ Rīgā

    Šodien tādi pat Latvijā pazīstami krievu rakstnieki kā Boriss Akuņins, Ludmila Uļicka, Dmitrijs Bikovs, Ļevs Rubinšteins, kā arī citi literāti, žurnālisti, mūziķi utt. devās pastaigā “no Puškina līdz Gribojedovam”. Viņiem pievienojās vēl pāris tūkstoši cilvēku. Doma par pastaigu esot ienākusi prātā Akuņinam, kas ziemā piedalījies protesta akcijās un nu gribējis noskaidrot, vai maskavieši var brīvi staigāt paši savā pilsētā, vai arī pirms tam ir jāsaņem īpaša caurlaide. Šīsdienas eksperiments liecina, ka vismaz reizēm staigāt tomēr drīkst.
    Dmitrijs Bikovs uz jautājumu, ko viņš vēlas pateikt saviem līdzgājējiem, atbildēja:
    “Lasiet grāmatas, literatūra mūs padara kulturālus.”
    Gājiena fotogrāfijas var aplūkot, piemēram, šeit un šeit.

    Bet Rīgā nākamnedēļ gaidāms kas pavisam cits. 19. un 20. maijā LU Bioloģijas fakultātē (Kronvalda bulv. 4) būs gadskārtējais fantāzijas cienītāju saiets LatCon 2012. Tā programmā ir lekcijas un diskusijas par vēstures periodu ietekmi uz kino, seriālu “Doctor Who”, interneta galu, fantastiku un zinātni, Staņislavu Lemu, melnajiem caurumiem, fantastikas tulkojumiem, arheoloģiskajiem un 15. gs. tautas tērpiem, tikšanās ar Lauru Dreiži un Ilzi Liliānu Milleri (Muižzemnieci), spēles utt.

Burvju mākslinieks, miglas pūtējs

Kaaron Warren “Mistification“. Il. Veysel Zandli. London: Angry Robot, 2011. 448 lpp.

    Pirmo (patiesībā otro) Vorenas romānu es nopirku vāka dēļ, nākamos — tāpēc, ka man patika izlasītais. Otrā grāmata izrādījās pavisam citāda nekā pirmā, un trešā nav līdzīga iepriekšējām.
    Tā sākas ar baisu apšaudes ainu (to var lasīt šeit). Mazo Mārvo izglābj vecmāmiņa, un turpmākos četrus gadus viņi nodzīvo slepenā istabā mājā, kas pilna ar ienaidniekiem. Mārvo pa naktīm zogas pēc ēdiena, dienās viņam vecmāmiņa čukst stāstus, viņi skatās televīziju — bez skaņas, un Mārvo no grāmatas mācās burvju trikus. Kad vecmāmiņa nomirst, divpadsmitgadīgais puika dodas pasaulē.
    Šķiet, nu vajadzētu sākties spraigai darbībai, bet nekā. Vīri ar šautenēm Mārvo nevajā, lai gan vēlāk viņam parādās cits nāvīgs ienaidnieks. Viņš ir īsts burvis, spēj radīt ilūzijas un miglu, kas novērš cilvēku domas no ļaunuma, un to viņš arī dara, taču lielākoties Mārvo meklē stāstus. Viņam nav sava dzīves stāsta, ne tēva, ne mātes, un vai katram satiktajam cilvēkam Mārvo lūdz izstāstīt stāstu, lai tajā varbūt atrastu gabaliņu sevis un lai mācītos. Es gan neskaitīju, bet runā, ka grāmatā esot gandrīz simt īsu stāstiņu, daži tikai rindkopu gari, citi — vairākas lappuses.
    Tad Mārvo satiek Andru, kura ir tikpat dīvaina kā Mārvo un arī vāc citu cilvēku drusciņas, tikai viņai vairāk par stāstiem pie sirds iet nagi un ragi, matu kumšķīši, zobi un pat pelni. Andra nav burvju māksliniece, viņa ir ragana, tāda, kādu sevi varētu iztēloties mūsdienu vikas mākslas piekritējas, kas, starp citu, šo varētu izmantot par rokasgrāmatu. Andrai ir gan ar spogulīšiem izšūti (lai atvairītu ļaunu aci) gari svārki, gan kaudzēm talismanu, gan zināšanas par neauglības, epilepsijas, klepus un daždažādu citu kaišu ārstēšanu ar reti sastopamām vielām un dīvainiem paņēmieniem. Andra pati stāsta stāstus, katru reizi pārradot savu pagātni.

    Ir starpība starp raganu un burvju mākslinieku. Ragana rada pārmaiņas, nobur. Burvju mākslinieks rada ilūziju. Dažā ziņā burvju mākslinieks ir spēcīgāks par raganu, jo vārdi un ilūzijas var būt ļoti stipri, cilvēkus var pārliecināt izmainīties, ja viņi domā, ka to paveic kāds cits, un viņi spēj atdarināt redzēto un dzirdēto.

    Starpība ir, taču vispār Mārvo un Andra ir līdzīgi. Viņi abi ir marginalizēti, dīvaiņi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, cilvēki, kas nav atguvušies no pārdzīvotajām psiholoģiskajām traumām un rod mierinājumu savās neparastajās spējās, kas varbūt ir patiesas, jo šī ir fantāzijas grāmata, taču tikpat labi varētu būt izdomātas, lai izdzīvotu.

    Mārvo pat trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka burvju mākslinieki bija cilvēces sargi. Bez miglas, bez fantāzijas pasaulei varētu pienākt gals. Neviens negribētu dzīvot vai laist pasaulē bērnus. Cilvēki izmirtu.

    Romāns pat varētu būtu veiksmīgāks, ja tiktu izdots kā reālistiska literatūra, bez brīnišķīgā uzraksta uz pēdējā vāka:
    FILE UNDER: Fantasy: True Magic / Find the Lady / All is Illusion / Bring the Mist.
    Vorena, tāpat kā Džoiss, grāmatas tekstu padara par galvenā varoņa izjūtu spoguli un lielā mērā atsakās no sižeta. Mārvo visu mūžu ir bijis vientuļš, jo vecmāmiņa nav viņā atmodinājusi emocijas, un arī teksts ir atsvešināts, slēpjas un mēģina salikt sevi kopā no dažādiem krikumiem. Bez jau minētajiem stāstiņiem grāmatā ir zemsvītras piezīmes un vairāki pielikumi, kur, tāpat kā pamattekstā, ir raganas virumu receptes (lai uzvārītu franču zivju zupu, vajagot pusi lauru lapas un veselu paciņu safrāna drīksnu), pamācības, kā veikt burvju trikus, apcerējumi par pašnāvībām, sifilisa stadijām, minerālu dziedinošo īpašību uzskaitījumi utt. Brīžiem tā visa kļūst par daudz.
    Būtībā grāmata ir tikpat traģiska kā “Slights”, tikai tās slepkavnieciskajai varonei bija vieglāk just līdzi. Šeit ir upuri, kas gan nepadodas, taču lielā mērā paliek sveši, jo paši neuzdrīkstas līdz galam ieskatīties sevī. Tomēr te ir arī negaidītas un, iespējams, laimīgas beigas, reklāmas un popmūziku saceroši burvju mākslinieki, stopētājs no viņpasaules un citas spilgtas vietas. Nez, ko pārsteidzošu Vorena izdomās nākamajā romānā?

Mākslinieka portrets jaunībā

James Joyce “A Portrait of the Artist as a Young Man“. Il.: Peter Maybury. London: Penguin Books, 1999 (1916). 276 lpp.

    Vienā svētdienas rītā es pamodos no sapņa, kurā biju lasījusi Džoisu vai kāds man ieteica lasīt Džoisu. Te nu jāatzīstas, ka Džoiss tāpat kā Prusts, Eko un Peļevins (jā, jā!) man šķiet autors, kam nemaz nav vērts tuvoties, jo es tāpat neko nesapratīšu. (Man ir aizdomas, ka šīs iedomas izraisījis “Rīgas Laiks”. Labi, ka Jerofejevu paguvu izlasīt, pirms šajā žurnālā tika aprakstīts viņa bezgalīgais dziļums.) Bet ja jau viņš rādās sapņos… Kas cits atlika, kā sameklēt plauktā pirms daudziem gadiem nopirkto grāmatu?
    “Mākslinieka portrets jaunībā”, protams, nav nekāds “Uliss”, un labi, ka tā. Izrādījās, ka es spēju lasīt Džoisu, lai kā nu būtu ar saprašanu, turklāt grāmata man patīk. Ne jau nu galvenais varonis, kurā, kā zināms, redzams pats autors, kas man nesimpatizē kopš tā laika, kad noskatījos filmu par viņa sievu “Nora”. Jaunā Stīvena Dedala attieksme pret viņu interesējošo jaunkundzi ir tikpat nepievilcīga kā paša Džoisa izturēšanās. Viņš meitenē grib saskatīt ideālu, nevis cilvēku.
    Bet tas būs vēlāk. Sākumā Stīvens ir maziņš, dzied bērnu dziesmiņas un pirmo reizi piedalās ģimenes Ziemsvētku mielastā, kurā izceļas tik vētrains strīds par reliģiju un politiku, ka daudz netrūkst līdz kautiņam. Pēcāk Stīvens aug lielāks, mācās katoļu internātskolās, iepazīst prostitūtas un atkarību no seksa, uz labu laiku (pirms tam dabūjis noklausīties trīs aizraujošus un izsmeļošus sprediķus par grēku un elli, par sāpēm, ciešanām un bezcerīgi novēlotu ilgošanos pēc Dieva; ir nu gan mūkiem iztēle un sadomazohistiskas noslieces) kļūst ļoti reliģiozs, bet beigās tomēr izvēlas literatūru, nevis klosteri. Viņš daudz domā, ar draugiem apcer mākslas un skaistuma būtību, un romāns lielākoties sastāv no pārspriedumiem, taustāmas darbības tur ir maz.

    Es nekalpošu tam, kam vairs neticu, kaut arī tas sevi dēvētu par manām mājām, tēvzemi vai baznīcu; un es centīšos izpausties kādā dzīves vai mākslas veidā tik brīvi un pilnīgi, cik vien būs manos spēkos, sevi aizstāvot ar vienīgajiem ieročiem, ko atļaujos izmantot, — ar klusumu, trimdu un viltu.

    Kaut gan ar jauno Dedalu man maz kopīga, bet varbūt tieši tādēļ, ieskats viņa domās un to attīstībā bija negaidīti fascinējošs. Laikam ne velti šis ir nodēvēts par 20. gs. trešo labāko angliski sacerēto romānu (tomēr interesantāks un daudzpusīgāks man tur šķiet lasītāju izveidotais saraksts). Nezinu, vai Džoiss ieviesa modi rakstīt par rakstniekiem un viņu radošajām mokām, bet viņš to noteikti ir vismaz veicinājis, par tādiem niekiem kā apziņas plūsmu, satura atspoguļošanos stāstījuma formā utt. nemaz nerunājot. Tagad tas neliekas nekas pārsteidzošs, taču pirms gandrīz simt gadiem romāns noteikti šķita neparasts.
    Atgriežoties pie saprašanas jautājuma, labi vien ir, ka nemēģināju grāmatu izmocīt tolaik, kad to iegādājos. Ar saturu es kaut kā tiktu galā, bet ar valodu — noteikti ne. Pat pirmā rindkopa ar mazulīša Stīvena bērnišķīgo “this moocow that was coming down along the road met a nicens little boy named baby tuckoo” būtu sagādājusi grūtības, kur nu vēl īrismi, jaunekļa Stīvena latīniskās sarunas, baznīcas termini un visi pārējie garie, sarežģītie vārdi, kas sarindoti garos, sarežģītos teikumos. Tagad vismaz var viegli atrast paskaidrojumus internetā, piemēram, studentiem un skolēniem izpalīdzīgajās Sparknotes.
    Džoiss ir miris jau tik sen, ka viņa darbi vairs nav aizsargāti ar autortiesībām. Grāmatu var lasīt internetā, un stāsta, ka to grasoties izdot arī latviski. Cerams, autora vārds neatbaidīs pārāk daudzus potenciālos lasītājus. Es savukārt prātoju, vai tik pie manis nestāv F. “Dubliners“, kas varētu būt vislabākā izvēle, ar ko sākt lasīt Džoisu. No “Ulisa” un “Finegana vāķa” gan joprojām domāju atturēties.

Šonedēļ internetā. 20. E-grāmatas

Neoficiālais Stīvena Kinga mēnesis aprīlis noslēdzās ar viņa rakstu “Tax Me, for F@%&’s Sake!“

At a rally in Florida (to support collective bargaining and to express the socialist view that firing teachers with experience was sort of a bad idea), I pointed out that I was paying taxes of roughly 28 percent on my income. My question was, “How come I’m not paying 50?” [..]
I’ve known rich people, and why not, since I’m one of them? The majority would rather douse their dicks with lighter fluid, strike a match, and dance around singing “Disco Inferno” than pay one more cent in taxes to Uncle Sugar. [..]
Charity from the rich can’t fix global warming or lower the price of gasoline by one single red penny. That kind of salvation does not come from Mark Zuckerberg or Steve Ballmer saying, “OK, I’ll write a $2 million bonus check to the IRS.”

M. Lafertija (Mur Lafferty), kas nominēta Džona Kempbela balvai kā labākā jaunā rakstniece, maijā un jūnijā piedāvā par velti iegūt visas savas e-grāmatas.
Savukārt Dž. M. Makdermots (J. M. McDermott) līdz piektdienai ir gatavs atdot Dogsland triloģijas divus pirmos romānus.
Par to, cik labi būtu, ja nebūtu DRM, un kādas neērtības un draudus DRM pašlaik rada, rakstīja Korijs Doktorovs (Cory Doctorow).

Now that Tor has dropped DRM – and acquired a valuable halo of virtue among committed ebook readers, who’ll celebrate their bravery – it’s inevitable that the competition will follow. It seems we have reached the beginning of the end of the ebook format wars, which is good news for readers, writers and publishers.

Neatceros redzējusi nevienu Duncan Baird Publishers izdoto grāmatu, bet arī viņi atsakās no DRM.