Kaudzes. Bildes

2014-11-09 12.13.23Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits. Porno. Bildes. Grāmatu amatierporno (jo fotoaparāta bateriju man bija slinkums lādēt, šitās ir telefonbildes, un kā nu saule spīdēja, tā spīdēja.) Kokaīna nav, piedodiet.

2014-11-09 12.13.47 Plauktu trūkuma un parocīguma dēļ es savus fiziskos vēlmju sarakstus sakrauju uz dīvāna malas. Reizēm kaut ko no turienes izlasu, reizēm apslauku putekļus, reizēm visu pārkārtoju, taču ne viena vien grāmata tā ir nostāvējusi gadiem ilgi. Liela daļa ir kādreiz iesākta vai pat diezgan tālu aizlasīta.

2014-11-09 12.14.20 Un kas jums no tā visa šķiet interesants, kas varbūt ir lasīts vai ko jums arī kārojas (uz man aizdoto grāmatu īpašniekiem pēdējā jautājuma daļa, protams, neattiecas)?

2014-11-09 12.14.54(Kaut kā šķībi viss sakārtojies, bet lai nu paliek.)

2014-11-09 12.15.48

2014-11-09 12.16.04

Posted in Kas cits | Tagged , | 6 komentāri

Nekas

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Posted in Spāniski | Tagged , , , , | 3 komentāri

Visi mūziķi ir…

Fransuāza Sagāna. Akordi. Tulk. Mirdza Ersa, il. Aija Andžāne. R.: Jumava, 2013. (Françoise Sagan. La laisse. 1989.) 175 lpp.

 Kaut kā īsie franču romāniņi par mīlestību ir izrādījušies stipri līdzīgi. Arī šī galvenais varonis un vēstītājs ir mūziķis, nu jau jāsaka, izbijis reiz daudzsološais pianists, kas ļāvis sevi apprecēt bagātai jaunkundzei un, nejuzdamies īsti laimīgs, uzgrūž atbildību uz sievas pleciem. Vinsentam gan nenāk ne prātā sievu idealizēt, viņš tai piedēvē visas sliktās rakstura īpašības, kādas vien spēj izdomāt, un sūdzas, ka tiekot turēts īsā pavadiņā (skat. oriģinālo nosaukumu) un saņemot pārāk mazu kabatas naudu. Grāmatā attēlots brīdis, kad Vinsentam parādās izdevība atklāt savu īsto seju, ko viņš arī spoži izdara.
 Laikam lieki teikt, ka es vēstītājam ne drusciņas neticu.
 Sagānu es ļoti sen nebiju lasījusi, un iespējams, ka gaidīju to, ko viņa nemaz nevar dot. Katrā ziņā es pievīlos jau no pirmajām lappusēm, jo valoda man šķita tik stīva un neizteiksmīga, ka arī no Vinsenta mutes man tādu negribējās dzirdēt. Ar teikumiem kaut kas nebija kārtībā (jā, es zinu, ka šis nav nekāds arguments, tikai nepamatota sūkstīšanās un Spīganai, piemēram, ir paticis). Un, ja šādas frāzes kā “yo ritorno” vai “por el vuestro telephono, es aqui” var mierīgi iztulkot gramatiski pareizi un iekavās piebilst, ka tās ir spāņu valodā, vienkārši spāņu, nevis lauzītā, nepareizā vai izklausās līdzīgi spāņu val., tādā gadījumā es neticu arī tulkojumam.

Lasu:
Carmen Laforet. Nada;
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos:

Posted in Latviski | Tagged , , | 6 komentāri

10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Asmodejs man ir pārsūtījis Spīganas aicinājumu atklāt “desmit grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ielikt nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominēt trīs citus blogerus, kas darīs to pašu.” Tātad. Sāksim ar mūziku, jo garš lasāmais. Vakar nomira argentīniešu dziesminieks Gustavo Serati, kura mūziku jūs droši vien esat dzirdējuši.

Hanss Kristians Andersens “Sniega karaliene“. Es vairs nezinu, vai tā patiešām ir taisnība, taču manās atmiņās šī ir saglabājusies kā pēdējā grāmata, ko man izlasīja priekšā tētis. Viss kārtībā, viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels, taču pēc tam es sāku lasīt pati. Turklāt grāmata bija ar skaistām bildēm, skumja un ar laupītājiem.

Johaness Helgi “Melnā mesa“. Bija viens posms manā padsmitnieces laikā, kad es šo grāmatu pārlasīju vismaz reizi gadā, turklāt tās iespaidā izlasīju arī visu Islandes literatūras plauktiņu bibliotēkā, kas gan bija ļoti viegli izdarāms. Grāmata ir par ASV karabāžu postošo ietekmi uz Islandes tautu, modernās un tradicionālās literatūras brīžiem saspīlētajām attiecībām un to, kā dzejnieks paved meiteni, kam jau ir kārtīgs līgavainis, bet pēc tam, poēts tāds, aizlaižas. Ja kas, meitene nenožēlo, ka ir pavedināta. Vēl tagad atceros, kā viņa gulēja viršos un viņš iekoda viņai kaklā, viņa notrīsēja un ļāvās.

Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“. To es pirmo reizi izlasīju agrīnajos padsmitgados un daudzas reizes pārlasīju vai drīzāk vienkārši atvēru, kur pagadījās, un palasīju pāris lappušu. Iespējams, ka tā mainīja manas domas par to, kādai jābūt literatūrai. Varētu teikt, ka man ar “Simt vientulības gadiem” bija ciešas attiecības. Reiz mums kaķenei piedzima trīs bērni, kas tika nosaukti par Hosē Arkādio, Aureljāno un Remēdiosu Daiļo, kuras vārds gan laika gaitā saīsinājās līdz Desītei. Kad Z. pirms nu jau pulka gadiem apciemoja Spāniju, es lūdzu, lai man atved šo romānu un vēl kādu grāmatu. Lai gan man vēl joprojām sev jāatgādina, ka autora uzvārds ir Garsija Markess, nevis vienkārši Markess, tieši viņa dēļ es sāku mācīties spāņu valodu. Kas mani noved pie

The Pocket Oxford Spanish Dictionary”, kura pēdējo divu gadu laikā gandrīz vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā un ir krietni nodriskāta. Ceru, ka tad, kad tā vairs nebūs lietojama, man to nemaz vairs nevajadzēs.

Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens“. No visām dzejas grāmatām, ko kādreiz esmu staipījusi līdzi un daļu zinājusi no galvas, izvēlējos šo, jo to es nozagu. Var jau teikt, ka vienkārši klusiņām aizņēmos un neatdevu atpakaļ, jo neviens jau to A. lauku mājas bēniņos noglabāto grāmatu nelasīja un, cerams, tās trūkumu neizjuta. Sev par attaisnojumu varu sacīt, ka pie A. savukārt palika šādi tādi mani papīri, kurus man reizēm savajadzējās.

Omāra Haijama “Rubajas” krieviski es nezagu, tās man uzdāvināja, un, kaut arī Haijamu esmu mācējusi deklamēt tikai latviski, liecība, ka un kā esmu grāmatu lasījusi, ir atrodama tepat manās piezīmēs. Šķiet, ir pienācis laiks atkal izvilkt to no plaukta.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem“. Pirms tās, protams, bija Lema “Ijons Klusais”, bet tieši “Ceļvedi” es arī reiz varēju citēt un saskatīt tajā visu dzīvi. Pirmo reizi par to es izdzirdēju no F., kas bija atgriezusies no brīvprātīgā darba kādā vides organizācijā Amsterdamā, kur šī grāmata bija apmēram kā darba drošības instruktāža. Pati es to izlasīju krietni vēlāk, bet F. vēl pēc tam apprecējās ar kādu angli, līdz ar vīru iegūstot ģimenes draudzeni, kas reiz kopā ar Adamsu īrējusi dzīvokli Izlingtonā.

Džefs Nūns “Dziesma asinsstraumē“. To (angliski) es nopirku Paula Bankovska recenzijas dēļ un atklāju vienu no man tuvākajiem autoriem. Manu eksemplāru ir nolasījuši vismaz pieci cilvēki, to skaitā kāds basists, es to laiku pa laikam atšķiru kā kādreiz “Simt vientulības gadu”, bet nu jau grāmata atveras dažās noteiktās vietās. Tā ir iezīmējusi kādu manas dzīves posmu, un basisti man joprojām liekas smalkāki par ģitāristiem. Starp citu, basu spēlē ne tikai vēstītājs, bet arī pats autors.

Ariel Salleh “Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“. Godīgi sakot, pati jutos pārsteigta, ka šajā sarakstā jāiekļauj tieši šī grāmata, jo es no tās ne drusciņas neatceros, bet ko tu padarīsi, ja tieši to es lasīju kādas smagas šķiršanās laikā?

Mihaels Ende “Bezgalīgais stāsts“. Patiesībā man pašai tuvāka ir “Momo”, bet ir pasaulē kāds cilvēks, kam ar “Bezgalīgo stāstu” ir bijušas vēl ciešākas attiecības nekā man ar “Simt gadiem”, kas esot tāds, kāds ir, tieši šīs grāmatas dēļ, un, kaut arī reizēm es domāju, ka tā ir labas grāmatas izniekošana, tas tomēr ir bezgala skaisti.

Daudz kas ir palicis aiz borta, bet ko padarīsi?

Mani, protams, interesē visu atbildes, un ceru, ka Spīgana beigās apkopos saites, lai es varētu neko nepalaist garām, bet tagad, pieņemot, ka lielos grāmatu lasītājus uzrunās kāds cits, es lūgšu savas desmit grāmatas atklāt “Mācos valodas“, Signi un Ernestu, kas gan jau mūžību neko nav rakstījis.

Posted in Kas cits | Tagged , | 13 komentāri

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Posted in Angliski | Tagged , , , , , , | Komentēt

Privātā dzīve

 Nu tā, es arī gribu parunāt ne par tēmu (kā allaž, bet nebūsim sīkumaini). Nē, patiesībā par tēmu gan. Izskatās, ka pēc ieilgušās pauzes esmu atgriezusies sapresēt vārdus, vai ne? Ir jau kāds pusotrs mēnesis apritējis, un protams, ka ir pienācis laiks atskatīties pār plecu un noskaidrot, kā tur šobrīd izskatās.

 Tā kā šī nemaz nebija pārlieku forša vasara, es nemaz neskumstu (nu vienīgi par tām nenovalkātajām kleitiņām, kuru piesaukšana virsrakstā pavisam negaidīti padarīja attiecīgo ierakstu par vienu no populārākajiem (protams, porno nekas nespēj stāvēt līdzās, bet to jau es zināju), hmm, varbūt man jāpaplašina tēmu loks un jāpievēršas modei? Vienīgā problēma, ka tikpat labi es varētu sākt mēģināt aprakstīt astrofiziku, tāpēc lokālās modes jaunumus iesaku meklēt pie No Problem Fashion). No otras puses, esmu kaut kā pamanījusies no visām nepatīkajām lietām gūt kādu labumu, tāpēc rudens varētu nest jaunu un skaistu dzīvi. (Ha ha ha.) Un vispār jauki, ka jaunu dzīvi var sākt ne tikai jaunajā gadā un dzimšanas dienā, bet arī 1. septembrī un vispār pavasara saulstāvjos arī. Un kur nu vēl pirmdienās…

 ”Аквариум” mani vispār vienmēr padara laimīgu un savaldzina turklāt.
 Bet tātad par tēmu. Man pašai tīri labi patika ļoti īso ierakstu forma, un domājams, ka tādi te parādīsies ik pa laikam, lai gan vienīgais plāns šobrīd ir neplānot un, kā jaušams, esmu atgriezusies pie daudzvārdības. Tāpat domājams, ka vēl kādu brīdi turpināšu ierakstiem piekabināt mūziku, jo man tā gribas. Starp citu, man patiktu arī klipi komentāros, ja kāds gribētu padalīties ar kaut ko skaistu vai skaļu, tas ir, es tā ceru.
 Nesen biju bibliotēkā un, ieraudzījusi plauktā “Nakts raganas”, jau stiepu roku, lai tās paņemtu, kad atcerējos, ka es pati taču izprasīju šo grāmatu uz Ziemsvētkiem… Un vēl es tur gribēju atrast “Melno kasti”, taču izrādījās, ka manā bibliotēkā nav paredzēta Izraēlas literatūra. (Hmmm, nez, kur viņi ir nolikuši Keretu?) Drošības pēc aizgāju palūkoties pie arābu lit., bet arī tur nebija. Tāda tā b-ka. Bet gan jau atradīšu.
 Un vēl, tā kā es neko neplānoju (un, runāsim atklāti, tūliņ jau atkal nekam vairs nebūs laika), man ienāca prātā tie pāris neplānotie kolektīvās lasīšanas mēneši, Kings un Dikenss, un mani pārņēma nostalģija, un es labprāt palasītu kaut ko kopā ar kādu no jums. Teiksim, septembrī es lasīšu dzeju, kā allaž.
 Šonedēļ Hulio Kortāsaram apritētu simt gadu. Viņu es nepalasīju, tāpēc beigšu ar ļoti romantisku tekstu par bučošanos. “Klasīšu spēles” 7. nodaļa. Lasa viņš pats.

Posted in Kas cits | Tagged , , | 4 komentāri

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Posted in Angliski | Tagged , , , , , , , , , , , | 3 komentāri