Visi mūziķi ir…

Fransuāza Sagāna. Akordi. Tulk. Mirdza Ersa, il. Aija Andžāne. R.: Jumava, 2013. (Françoise Sagan. La laisse. 1989.) 175 lpp.

 Kaut kā īsie franču romāniņi par mīlestību ir izrādījušies stipri līdzīgi. Arī šī galvenais varonis un vēstītājs ir mūziķis, nu jau jāsaka, izbijis reiz daudzsološais pianists, kas ļāvis sevi apprecēt bagātai jaunkundzei un, nejuzdamies īsti laimīgs, uzgrūž atbildību uz sievas pleciem. Vinsentam gan nenāk ne prātā sievu idealizēt, viņš tai piedēvē visas sliktās rakstura īpašības, kādas vien spēj izdomāt, un sūdzas, ka tiekot turēts īsā pavadiņā (skat. oriģinālo nosaukumu) un saņemot pārāk mazu kabatas naudu. Grāmatā attēlots brīdis, kad Vinsentam parādās izdevība atklāt savu īsto seju, ko viņš arī spoži izdara.
 Laikam lieki teikt, ka es vēstītājam ne drusciņas neticu.
 Sagānu es ļoti sen nebiju lasījusi, un iespējams, ka gaidīju to, ko viņa nemaz nevar dot. Katrā ziņā es pievīlos jau no pirmajām lappusēm, jo valoda man šķita tik stīva un neizteiksmīga, ka arī no Vinsenta mutes man tādu negribējās dzirdēt. Ar teikumiem kaut kas nebija kārtībā (jā, es zinu, ka šis nav nekāds arguments, tikai nepamatota sūkstīšanās un Spīganai, piemēram, ir paticis). Un, ja šādas frāzes kā “yo ritorno” vai “por el vuestro telephono, es aqui” var mierīgi iztulkot gramatiski pareizi un iekavās piebilst, ka tās ir spāņu valodā, vienkārši spāņu, nevis lauzītā, nepareizā vai izklausās līdzīgi spāņu val., tādā gadījumā es neticu arī tulkojumam.

Lasu:
Carmen Laforet. Nada;
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos:

Posted in Latviski | Tagged , , | 6 komentāri

10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Asmodejs man ir pārsūtījis Spīganas aicinājumu atklāt “desmit grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ielikt nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominēt trīs citus blogerus, kas darīs to pašu.” Tātad. Sāksim ar mūziku, jo garš lasāmais. Vakar nomira argentīniešu dziesminieks Gustavo Serati, kura mūziku jūs droši vien esat dzirdējuši.

Hanss Kristians Andersens “Sniega karaliene“. Es vairs nezinu, vai tā patiešām ir taisnība, taču manās atmiņās šī ir saglabājusies kā pēdējā grāmata, ko man izlasīja priekšā tētis. Viss kārtībā, viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels, taču pēc tam es sāku lasīt pati. Turklāt grāmata bija ar skaistām bildēm, skumja un ar laupītājiem.

Johaness Helgi “Melnā mesa“. Bija viens posms manā padsmitnieces laikā, kad es šo grāmatu pārlasīju vismaz reizi gadā, turklāt tās iespaidā izlasīju arī visu Islandes literatūras plauktiņu bibliotēkā, kas gan bija ļoti viegli izdarāms. Grāmata ir par ASV karabāžu postošo ietekmi uz Islandes tautu, modernās un tradicionālās literatūras brīžiem saspīlētajām attiecībām un to, kā dzejnieks paved meiteni, kam jau ir kārtīgs līgavainis, bet pēc tam, poēts tāds, aizlaižas. Ja kas, meitene nenožēlo, ka ir pavedināta. Vēl tagad atceros, kā viņa gulēja viršos un viņš iekoda viņai kaklā, viņa notrīsēja un ļāvās.

Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“. To es pirmo reizi izlasīju agrīnajos padsmitgados un daudzas reizes pārlasīju vai drīzāk vienkārši atvēru, kur pagadījās, un palasīju pāris lappušu. Iespējams, ka tā mainīja manas domas par to, kādai jābūt literatūrai. Varētu teikt, ka man ar “Simt vientulības gadiem” bija ciešas attiecības. Reiz mums kaķenei piedzima trīs bērni, kas tika nosaukti par Hosē Arkādio, Aureljāno un Remēdiosu Daiļo, kuras vārds gan laika gaitā saīsinājās līdz Desītei. Kad Z. pirms nu jau pulka gadiem apciemoja Spāniju, es lūdzu, lai man atved šo romānu un vēl kādu grāmatu. Lai gan man vēl joprojām sev jāatgādina, ka autora uzvārds ir Garsija Markess, nevis vienkārši Markess, tieši viņa dēļ es sāku mācīties spāņu valodu. Kas mani noved pie

The Pocket Oxford Spanish Dictionary”, kura pēdējo divu gadu laikā gandrīz vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā un ir krietni nodriskāta. Ceru, ka tad, kad tā vairs nebūs lietojama, man to nemaz vairs nevajadzēs.

Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens“. No visām dzejas grāmatām, ko kādreiz esmu staipījusi līdzi un daļu zinājusi no galvas, izvēlējos šo, jo to es nozagu. Var jau teikt, ka vienkārši klusiņām aizņēmos un neatdevu atpakaļ, jo neviens jau to A. lauku mājas bēniņos noglabāto grāmatu nelasīja un, cerams, tās trūkumu neizjuta. Sev par attaisnojumu varu sacīt, ka pie A. savukārt palika šādi tādi mani papīri, kurus man reizēm savajadzējās.

Omāra Haijama “Rubajas” krieviski es nezagu, tās man uzdāvināja, un, kaut arī Haijamu esmu mācējusi deklamēt tikai latviski, liecība, ka un kā esmu grāmatu lasījusi, ir atrodama tepat manās piezīmēs. Šķiet, ir pienācis laiks atkal izvilkt to no plaukta.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem“. Pirms tās, protams, bija Lema “Ijons Klusais”, bet tieši “Ceļvedi” es arī reiz varēju citēt un saskatīt tajā visu dzīvi. Pirmo reizi par to es izdzirdēju no F., kas bija atgriezusies no brīvprātīgā darba kādā vides organizācijā Amsterdamā, kur šī grāmata bija apmēram kā darba drošības instruktāža. Pati es to izlasīju krietni vēlāk, bet F. vēl pēc tam apprecējās ar kādu angli, līdz ar vīru iegūstot ģimenes draudzeni, kas reiz kopā ar Adamsu īrējusi dzīvokli Izlingtonā.

Džefs Nūns “Dziesma asinsstraumē“. To (angliski) es nopirku Paula Bankovska recenzijas dēļ un atklāju vienu no man tuvākajiem autoriem. Manu eksemplāru ir nolasījuši vismaz pieci cilvēki, to skaitā kāds basists, es to laiku pa laikam atšķiru kā kādreiz “Simt vientulības gadu”, bet nu jau grāmata atveras dažās noteiktās vietās. Tā ir iezīmējusi kādu manas dzīves posmu, un basisti man joprojām liekas smalkāki par ģitāristiem. Starp citu, basu spēlē ne tikai vēstītājs, bet arī pats autors.

Ariel Salleh “Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“. Godīgi sakot, pati jutos pārsteigta, ka šajā sarakstā jāiekļauj tieši šī grāmata, jo es no tās ne drusciņas neatceros, bet ko tu padarīsi, ja tieši to es lasīju kādas smagas šķiršanās laikā?

Mihaels Ende “Bezgalīgais stāsts“. Patiesībā man pašai tuvāka ir “Momo”, bet ir pasaulē kāds cilvēks, kam ar “Bezgalīgo stāstu” ir bijušas vēl ciešākas attiecības nekā man ar “Simt gadiem”, kas esot tāds, kāds ir, tieši šīs grāmatas dēļ, un, kaut arī reizēm es domāju, ka tā ir labas grāmatas izniekošana, tas tomēr ir bezgala skaisti.

Daudz kas ir palicis aiz borta, bet ko padarīsi?

Mani, protams, interesē visu atbildes, un ceru, ka Spīgana beigās apkopos saites, lai es varētu neko nepalaist garām, bet tagad, pieņemot, ka lielos grāmatu lasītājus uzrunās kāds cits, es lūgšu savas desmit grāmatas atklāt “Mācos valodas“, Signi un Ernestu, kas gan jau mūžību neko nav rakstījis.

Posted in Kas cits | Tagged , | 13 komentāri

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Posted in Angliski | Tagged , , , , , , | Komentēt

Privātā dzīve

 Nu tā, es arī gribu parunāt ne par tēmu (kā allaž, bet nebūsim sīkumaini). Nē, patiesībā par tēmu gan. Izskatās, ka pēc ieilgušās pauzes esmu atgriezusies sapresēt vārdus, vai ne? Ir jau kāds pusotrs mēnesis apritējis, un protams, ka ir pienācis laiks atskatīties pār plecu un noskaidrot, kā tur šobrīd izskatās.

 Tā kā šī nemaz nebija pārlieku forša vasara, es nemaz neskumstu (nu vienīgi par tām nenovalkātajām kleitiņām, kuru piesaukšana virsrakstā pavisam negaidīti padarīja attiecīgo ierakstu par vienu no populārākajiem (protams, porno nekas nespēj stāvēt līdzās, bet to jau es zināju), hmm, varbūt man jāpaplašina tēmu loks un jāpievēršas modei? Vienīgā problēma, ka tikpat labi es varētu sākt mēģināt aprakstīt astrofiziku, tāpēc lokālās modes jaunumus iesaku meklēt pie No Problem Fashion). No otras puses, esmu kaut kā pamanījusies no visām nepatīkajām lietām gūt kādu labumu, tāpēc rudens varētu nest jaunu un skaistu dzīvi. (Ha ha ha.) Un vispār jauki, ka jaunu dzīvi var sākt ne tikai jaunajā gadā un dzimšanas dienā, bet arī 1. septembrī un vispār pavasara saulstāvjos arī. Un kur nu vēl pirmdienās…

 ”Аквариум” mani vispār vienmēr padara laimīgu un savaldzina turklāt.
 Bet tātad par tēmu. Man pašai tīri labi patika ļoti īso ierakstu forma, un domājams, ka tādi te parādīsies ik pa laikam, lai gan vienīgais plāns šobrīd ir neplānot un, kā jaušams, esmu atgriezusies pie daudzvārdības. Tāpat domājams, ka vēl kādu brīdi turpināšu ierakstiem piekabināt mūziku, jo man tā gribas. Starp citu, man patiktu arī klipi komentāros, ja kāds gribētu padalīties ar kaut ko skaistu vai skaļu, tas ir, es tā ceru.
 Nesen biju bibliotēkā un, ieraudzījusi plauktā “Nakts raganas”, jau stiepu roku, lai tās paņemtu, kad atcerējos, ka es pati taču izprasīju šo grāmatu uz Ziemsvētkiem… Un vēl es tur gribēju atrast “Melno kasti”, taču izrādījās, ka manā bibliotēkā nav paredzēta Izraēlas literatūra. (Hmmm, nez, kur viņi ir nolikuši Keretu?) Drošības pēc aizgāju palūkoties pie arābu lit., bet arī tur nebija. Tāda tā b-ka. Bet gan jau atradīšu.
 Un vēl, tā kā es neko neplānoju (un, runāsim atklāti, tūliņ jau atkal nekam vairs nebūs laika), man ienāca prātā tie pāris neplānotie kolektīvās lasīšanas mēneši, Kings un Dikenss, un mani pārņēma nostalģija, un es labprāt palasītu kaut ko kopā ar kādu no jums. Teiksim, septembrī es lasīšu dzeju, kā allaž.
 Šonedēļ Hulio Kortāsaram apritētu simt gadu. Viņu es nepalasīju, tāpēc beigšu ar ļoti romantisku tekstu par bučošanos. “Klasīšu spēles” 7. nodaļa. Lasa viņš pats.

Posted in Kas cits | Tagged , , | 4 komentāri

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Posted in Angliski | Tagged , , , , , , , , , , , | 3 komentāri

Barons kokā

Italo Calvino. El barón rampante. Prólogo de Esther Benítez. Traducción de Francesc Miravitlles. Il.: Neslé Soulé. Barcelona: Bruguera, 1986 (1979). (Il barone rampante, 1957.) 252 págs.

 Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc Kalvīno, piederēdams pie slavenākajiem 20. gs. itāļu rakstniekiem, gandrīz nemaz nav tulkots latviski. Otrkārt, es par to nemaz ar’ nesūdzos, jo tāpat skaidrs, ka iemācīšos itāliski, lai viņu lasītu. Tiesa, pirms tam man vēl mazliet jāpamācās spāņu valoda, tāpēc savu pirmo Kalvīno es lasīju spāniski. (Ak, nopūta un pret debesīm pacelts skatiens, ko aizsedz bikli nolaistās skropstas.)
 Vispār nekā kautra grāmatā nav, drīzāk gan otrādi. 18. gs. otrajā pusē Dženovas Republikā kādas dižciltīgas, bet paputējušas ģimenes vecākais dēls Kosimo, kam tolaik ir divpadsmit gadu, atsakās ēst savas dārgās māsiņas pagatavotos gliemežus (māsai ir pārpārēm interesantu recepšu), uzkāpj kokā un zemē vairs neatgriežas. No mana skata punkta ir diezgan ironiski, ka jaunais cilvēks, gliemežus glābdams, pievēršas medībām gan ēdiena, gan apģērba (kā sveicieni Rainim romānā parādās kaķādas cepure, kas, šķiet, Kosimo kalpo visu viņa mūžu), gan vēlāk arī grāmatu iegūšanai. Tiesa, vēlāk, kad viņam ir salauzta sirds, Kosimo pievēršas putnu aizstāvībai, raksta tādus sacerējumus kā “Ūpju dialogi” un publicē “Žagatu Avīzi”, bet tobrīd visiem ir skaidrs, ka barons ir nojūdzies pilnīgi un galīgi. Kas varētu būt un varētu nebūt taisnība — kā jau viss grāmatā rakstītais. Vismaz līdz tam brīdim, kad tika uzrakstīts un izlasīts.
 Šī ir viena no pirmajām Kalvīno grāmatām, vēlāk viņš sarakstīja arī darbus, kuros vairāk spēlējās ar formu, bet jau šajā rotaļīgums neizpaliek, autors pavisam reālus vēstures notikumus un personāžus (te savu degunu pabāž ij Napoleons, ij Voltērs) apvij apkārt neeksistējuša, tomēr reāla (tā ir atsauce uz citu triloģijas “Mūsu senči” darbu) zēna/jaunekļa/sirmgalva dzīvei un ik pa brīdim ar to visu žonglē tikpat aizrautīgi kā Kosimo lēkā pa koku zariem: reizēm ar mīļoto rokās.
 Mīlas līnija man gan patika vismazāk, jo atgādināja “Kalnu aukas” vai kaut ko tamlīdzīgu. divpadsmit gadu vecumā viņš ieraudzīja meiteni šūpolēs, iemīlējās no pirmā skata, meitene aizbrauca un atgriezās pēc gadiem desmit jau kā atraitne (jāatzīst, ka pārtikušai atraitnei tolaik droši vien bija patīkamāka seksuālā dzīve nekā neprecētai jaunuvei, pat ja viņa bija līdz ausīm iemīlējusies), viņi, ak, kā mīlēja viens otru koku galotnēs (jaunais cilvēks bija labi sagatavojies šādai iespējai; un vēl viņš aizrakstīja Ruso vēstuli, kurā izklāstīja, ka ir tomēr iespējams nodoties mīlestībai un neizjust postkoitālas skumjas, bet uz šo vēstuli, atšķirībā no pārējās korespondences ar Eiropas gaišākajiem prātiem, atbildi nesaņēma), un jaunkundze atraitne nebeidzami plosīja viņa sirdi ar saviem untumiem, spējajām garastāvokļa maiņām, pielūdzējiem — bet, ak, tikai tāpēc, ka viņu mīlēja un gribēja, lai viņš meiteni mīlētu aizvien vairāk un spēcīgāk, kā viņš saprata, ak, kad bija jau par vēlu. Ak, ak, ak.
 No vienas puses, Kalvīno tur smejas ne par to vien. No otras, man kaut kā likās, ka viņš ir blondās daiļavas pusē. Kas zina.
 Lai nu kā, lielāko daļu laika savādais barons pavada bez sievietes. Viņš iemācās mīlēt un pazīt kokus un vēlāk — mīlēt grāmatas. Starp citu, šai ziņā viņš ir veiksmīgāks par citiem personāžiem, jo tieksme uz lasīšanu noved kapā gan laupītāju, kas Kosimo no jauna atmodina interesi par literatūru, gan veco priesteri, kas sāk lasīt nepareizos tekstus. Romānā netrūkst jautru vietu (ak, franču armijas vienība, kas, dzejniekam vadībā esot, tiktāl maskējusies, ka drīz sāks laist saknes, kamēr austrietis savu pulku caur mežu ved, cieši vadoties pēc kartē iezīmētajām, nevis patiesībā iemītajām taciņām), bet kopumā es to drīzāk nosauktu par skumju stāstu par zudušiem laikiem (kas aizgājuši nebūtībā līdz ar kokiem, un Itālijas meži ir izcirsti tā, ka barona dzīvesstāstu neviens vairs nevarēs atkārtot), nepiepildītiem sapņiem, kļūmīgām iecerēm. Lai gan patiesībā tas vēsta par cilvēku, kas visu mūžu spējis palikt sev uzticīgs.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World.
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.

Klausos (vispār jau nu šo, bet, tā kā to man neļauj glīti ieguldīt šeit… Starp citu, grupa ir banda gan itāliski, gan spāniski, bet ko nosaukumā Mosbanda nozīmē mos, man nav ne jausmas):

Posted in Spāniski | Tagged , , , , , | 6 komentāri

Spāņi, spāņi, spāņi

Tam sasodītajam rudenim aiz loga ir vismaz viena laba blakne: tuvojas septembris, kad es atkal iešu mācīties spāņu valodu. (Ir arī sliktā puse: man vajag jaunas kurpes, ko varētu nēsāt pie svārkiem, un svārkus, ko valkāt pie neesošajām kurpēm. Šausmas. Tā es drīz sākšu nodoties pārdomām, vai esmu pietiekami sievišķīga.) Un to es ļoti gaidu. Starp citu, ceru šonedēļ pabeigt savu šogad piekto grāmatu spāņu valodā un, to lasīdama, esmu sapratusi, ka nemaz jau tik zems līmenis man vairs nav, es saprotu tādus vārdus kā irbe un karātavas, turklāt otro atceros no kādas nodarbības. Piedevām ar diviem gadiem kursos izrādījās gana, lai Spānijā gan es visu saprastu, arī tobrīd, kad trīs runātīgas večiņas reizē stāstīja ceļu un pie reizes apsprieda jautājumu, vai es paspēšu aiziet un visu aplūkot pirms slēgšanas, gan spāņi saprastu mani.
Tāpēc, ja kāds vēlas apgūt spāņu valodu, es silti iesaku “Senecu“. Palūkoties, kā tur izskatās, varēs nākamnedēļ, kad “Senecas” telpās Barona ielā 62, 4. stāvā, notiks dažādi bezmaksas pasākumi (spāniski ar tulkojumu latviski), tikai iepriekš jāpiesakās: seneca@seneca.lv, tālr. 26713037.
Visas nedēļas garumā būs iespēja iepazīties ar centra filmu un grāmatu krājumu, kļūt par “ClubSeneca” biedru, kā arī veikt bezmaksas zināšanu līmeņa pārbaudi un pieteikties brīvajām vietām grupās regulārajos spāņu valodas kursos rudens semestrī no 1. septembra.

Pirmdiena, 25. augusts, plkst. 16.30 vai plkst. 18.30.
Spāņu valodas meistarklases (bez priekšzināšanām)
Aicinām iepazīt šo skaisto valodu īpašā meistarklasē, kurā pasniedzējs spānis sniegs praktisku ieskatu spāņu valodas pamatos un iepazīstinās ar spāņu kultūru. Meistarklases ilgums 60 min.

Otrdiena, 26. augusts, plkst. 18.30.
Al Andalus – arābu mantojums Spānijā
Ibērijas pussalā arābi valdīja 800 gadus. Kādas liecības ir saglabājušās par arābu kultūru, valodu un paražām? Kā tās ietekmēja spāņu kultūru? Nāc un iepazīsti Ibērijas pussalā dibināto arābu valsti “Al Andalus”, kuras ietekme vēl aizvien ir jūtama gandrīz katrā Spānijas nostūrī.

Trešdiena, 27. augusts, plkst. 18.30.
Meksika – ārpus ierastajām tūristu takām
Dzirdot vārdu Meksika, prātā nāk burritos un meksikāņu seriāli. Taču Meksika ir kas vairāk. Aicinām iepazīt šo valsti un tās kultūru ārpus ierastajām tūristu takām un no latviešu skatupunkta – kopā ar Ingrīdu Raini, netradicionālas tūrisma aģentūras “Meksika.lv” vadītāju, kura pati jau ilgāku laiku dzīvo šajā valstī.

Ceturtdiena, 28. augusts, plkst. 18.30.
Camino de Santiago – Santjago ceļš
Aicinām iepazīt slaveno Santjago ceļu, kuru veic ne tikai svētceļotāji, bet arī tie cilvēki, kuri meklē atbildes vai jaunu pieredzi. Savos iespaidos dalīsies arī Zane Eniņa, kura šo ceļu veica 2013. gadā.

Piektdiena, 29. augusts, plkst. 18.30.
Nezināmie Spānijas nostūri
Aicinām iepazīt neparastākās Spānijas vietas ārpus ierastajiem tūrisma maršrutiem kopā ar visiem mūsu centra pasniedzējiem.

Posted in Kas cits | Tagged | 2 komentāri