Lizergīnblūzs

Vilis Kasims. Lizergīnblūzs. R.: Orbīta, 2020. Dizains Tom Mrazauskas un Aleksejs Muraško. 109 lpp.

(Tā, te neesmu bijusi tik sen, ka vairs nemāku glīti ievietot attēlu.)

Šo grāmatu savā iecienītākajā Rīgas bārā paspēju nopirkt vēl piecas minūtes, pirms tas bija pilnībā aizvēries uz nenosakāmiem laikiem, un jā, tas nebija atklāšanas un autogrāfu dalīšanas pasākums, žēl gan. Un uzreiz jāsaka disklaimeris, ka neesam gluži draugi, tak viņa iecienītajā Barselonas bārā esam dzēruši gan uz viņa, gan mana rēķina, viss feministiskā kārtībā. Tā ka autors man šķiet gaužām simpātisks jauns cilvēks, un viņa pirmā grāmata man arī patika. Ā, un daļu grāmatā ievietoto tekstu jau biju lasījusi un, jāsaka, nopriecājos, ka man ar redaktoru Arvi Kolmani lielā mērā ir saskanējušas domas par to, kuri gabali kopumā neiederas (lai gan es būtu izņēmusi arī to par vampīriem un varbūt vēl pāris). Tomēr ir pavisam kas cits, kad šīs miniatūras ir nokļuvušas starp vākiem, vai ne?

Tātad grāmatiņu es nopirku, mazliet palasīju, nopriecājos, iedevu izlasīt mammai, viņai patika, bet tad atstāju to somā, kuru parasti nenēsāju, un tā šī tur aizsēdējās līdz pat šim brīdim, kad to beidzot izlasīju vienā vakarā.

Nu skaisti, nu. (Un tad vēl tā marka.) Kasims māk rakstīt sasodīti dzejiski, vienlaikus nesamežģoties mežģīnēs. Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo grāmatas noskaņa, es teiktu: “Silta.” Arī grāmatas vēstītājs lielākoties šķiet tāds simpātisks, lielākoties jauns cilvēks, kuru gan māc dažādas dziņas, piemēram, spēja vai ikkatrā meitenē saskatīt potenciālo romantisko partneri, tomēr tas viņam sanāk tā dabiski. (Maiteklis. Meitenes gan nav pārāk atsaucīgas. Taču tas tikai palielina ticamības, līdzjušanas un identificēšanās iespējas.)

Nebiju gaidījusi, ka grāmata izdosies tik viengabalaina, ka visi mazie stāstiņi kopā izveidos lielāku vēstījumu, papildinās cits citu. Vilis to ir panācis gan ar caurvijošos Zaļupes motīvu, no kura vaļā netikt nedz vēstītājam, nedz lasītājai (brīžiem tas ir labi, citkārt ne tik ļoti, kā jau visi pasaules miesti, Zaļupe ir ar vismaz divām sejām) (te vajag to pēdējo komatu?), gan ar dažu vārdu atkārtošanos no stāsta uz stāstu, gan ar kopējo kompozīciju. Lieliski uzrakstīts un sakārtots krājums, kas jau velk uz romānu miniatūrās.

Visvairāk man patīk tā smeldzīgā noskaņa, kurai var uzticēties un pie kuras, iespējams, gribēsies atgriezties.

22 grāmatas 2022. gadā

Pēdējā laikā es lasu galvenokārt ne pirmā svaiguma detektīvus un tos pašus ne pārāk daudz. Tas arī ir viens no klusēšanas iemesliem. Savukārt vēlmi pēc grāmatu apskatiem (jo citi arī raksta maz) remdinu, skatoties buktjūberus. Viena no viņiem ir no Argentīnas, rau, kā viņa žestikulē.

No viņas un citiem tad arī noskatīju domu par 22 grāmatu sarakstu. Gribēju tur iekļaut galvenokārt jau sen mājās gaidošās, bet tā arī nelasītās, kaut gan vairākas iesāktas grāmatas, kā arī dažus jaunumus. To gan ir vairāk nekā 22. Tad mani pārņēma apskaidrība, ka varētu pievērsties man jauniem autoriem, kas uzreiz izslēdza, teiksim, Balarda un Kortāsara kopoto stāstu ķieģeļus. Beigās paliku pie šiem darbiem:

1. Makss Berijs. Leksikons;
2. Tomass Mūrs. Rūpēs par dvēseli;
3. Hanna Ārente. Totalitārisma izcelsme;
4. Tatjana Tolstaja. Lūška;
5. Алексей Сальников. Петровы в гриппе и вокруг него;
6. Алексей Иванов. Географ глобус пропил;
7. Steven Erikson. Gardens of the Moon;
8. Brandon Sanderson. Way of the Kings;
9. Gay Longworth. Bimba;
10. Gene Wolfe. The Book of the New Sun (vai vismaz pirmā daļa);
11. Timothy Morton. Dark Ecology;
12. Lucia Berlin. A Manual for Cleaning Women;
13. Andrew Krivak. The Sojourn;
14. Kelly Link. Magic for Beginners;
15. Kate Zambreno. Green Girl;
16. Olga Tokarczuk. Drive Your Plow Over the Bones of the Dead;
17. Jorge Duarte. Crónica rosa;
18. Sara Mesa. Un amor;
19. Daina Chaviano. La isla de los amores infinitos;
20. Alejandro Zambra. La vida privada de los arboles;
21. Mariana Enríquez. Los peligros de fumar en la cama;
22. Samanta Schweblin. Pájaros en la boca.

Viss kaut kas vēl palika aiz borta, taču šis būtu labs sākums kaudzīšu placināšanai un neiestigšanai tikai jau zināmajos un iemīļotajos autoros, ko es, protams, turpināšu lasīt. Bildē daļiņa no iecerēm. Kā redzams, visi ķieģeļi nav palikuši ārpusē.

Vai jums ir kas piebilstams par kādu no šīm grāmatām vai autoriem?

Augusta plāni

Nu tad tā. “Cilvēku bez suņa” (cik žēlīgs nosaukums) gribēju lasīt jau jūnijā, tagad ir augusts un esmu tikusi līdz 55. lappusei. Diez kā neiet uz priekšu, bet pamēģināšu vēl. Īpaša iemesla lasīt šo grāmatu man nav, vienkārši latviski izdots skandināvu krimiķis.

“Lectura fácil” piesaistīja manu uzmanību kaut kur internetā. Uz aizmugurējā vāka tā nosaukta par cīņas lauku pret monogāmo un balto heteropatriarhātu, institucionālo un kapitālistisko retoriku, pret aktīvismu, kas izmanto “alternatīvās” drānas, lai nostiprinātu esošo stāvokli. Tāpat šis romāns ir par ķermeni un seksualitāti, sievietes vēlmēm un valodas revolucionāro spēju. Nevaru vien sagaidīt, kad sākšu lasīt.

“The Burning Season” vēsta par cīņu (tāds kareivīgs noskaņojums šomēnes) par Amazones lietusmežiem, kas dažreiz ir letāla. Man šķiet, ka reiz jau esmu to lasījusi, bet atkārtošana par ļaunu nenāks.

“The Universe Story” ir tīri izglītošanās nolūkos. Izskatījās pietiekami interesanta, lai to izņemtu no plaukta.

“A Snake’s Tale Full of Ants” — tas tāpēc, ka neko nesaprotu no mākslas, man vienmēr vajag, lai kāds mākslinieks vai kurators izskaidro.

“A Peculiar Peril” sola dažādus brīnumus, bet man patiesībā pietika ar autora vārdu, lai to nopirktu. Ceru, ka būs laba.

Par jūlija grāmatām arī taisos uzrakstīt, bet kaut kad vēlāk.

Jūnijā izlasītais un jūlijā lasāmais

Man ir parādījusies tieksme pārlasīt grāmatas, vai nu tāpēc, ka citādi tās velti stāv plauktos, vai arī atgriežos bērnībā vai iegrimstu vecumdienās, kas ir īstais atkal un atkal pārlasīšanas laiks. Domāju, ka šajā mēnesī arī izlasīšu visas vienpadsmit grāmatiņas, jo daļa jau ir kārtīgi iesākta.
No jūnija grāmatām izlasīju arī “The Trees”, taču par to vēl ceru uzrakstīt atsevišķi; ja nesanāks, to pievienošu nākamajai īso aprakstu kopai. “Pēdējo pasauli” iesāku lasīt, iemācījos divus jaunus apvidvārdus, taču mani tā neieinteresēja.

Lārss Keplers (Lars Kepler). Paganīni līgums. Tulk. Jānis Rozenbergs un Ieva Pudure. 2017. (2010.) Kad biju kādu laiciņu lasījusi, es zvanīju mammai un prasīju, vai viņai patika. Mamma atbildēja, ka tā esot laba grāmata, bet smagi lasoties, turklāt beigas esot tādas, kā viņa jau domājusi. Tad nolēmu vēl kādu brīdi palasīt. Vai nu pieradu, vai tulkotājs bija iesitis roku, katrā gadījumā es tiku līdz galam. Par detektīvu es to tomēr nesauktu, drīzāk par trilleri, jo starptautiskās ieroču tirdzniecības fonā jāseko līdzi tam, vai jaunai miera aktīvistei izdosies izbēgt no vajātāja ar nopietniem nolūkiem. Par laimi, vismaz policija ir viņas pusē. Nezinu, vai lasīšu vēl kādu Kepleru.

Дина Рубина. На солнечной стороне улицы. 2006. Dinu Rubinu gan esmu lasījusi diezgan daudz. Šajā romānā viņa, kā vienmēr, raksta par mākslu un māksliniekiem, bet galvenokārt atceras savu bērnības pilsētu Taškentu, sākot ar pēckara laiku (viena no galvenajām varonēm agrā bērnībā tiek aizsūtīta uz Taškentu, kad pārcietusi Ļeņingradas blokādi) un līdz mūsdienām. Daudznacionālā Taškenta arī ir pati galvenā varone, te gan jāpiebilst, ka grāmatā tā lielākoties ir krievu un ebreju pilsēta, paši uzbeki parādās tikai retumis. Kā allaž, Rubinas valoda ir plūstoša, krāsaina un tēlaina, bet to nav grūti saprast arī tādam cilvēkam kā man, kas to nepārvalda perfekti. Te viņa attēlo ne tikai mākslas, bet arī kriminālo pasauli, runā par cilvēku veiktajām dzīves ceļa izvēlēm, bērnības atmiņām kā nozīmīgai dzīves daļai.

Lorenzo Silva. El lejano país de los estanques. 1998. Šis esot populārs un ražīgs spāņu kriminālromānu autors, un ražīgam viņam vajadzētu būt, jo šo grāmatu sarakstījis mēneša laikā. Cik saprotu, tā ir pirmā apakšsērijā par jau iepriekš aprakstītu policistu un viņa jauno pārinieci, kas vēlāk, iespējams, kļūst par pārinieci arī citā nozīmē, jo šeit galvenais varonis vispirms sūkstījās, ka viņa tāda stīva un sazin vēl kāda, bet pēcāk, kad izmeklēšanas vārdā viņai jāuzcērtas, jāiet naktīs uz bāriem un dienās uz nūdistu pludmali un jāsavaldzina vīrieši, izmeklētājs atzīst, ka tas viņai padodas gluži labi. Šī līnija mani kaitināja, tāpēc arī slepkavības atrisināšana šķita baltiem diegiem šūta, un lasītājs nekādi nevar uzminēt, kas ir vainīgs. Tikko Vikipēdijā gan izlasīju, ka grāmata esot caurcaurēm meistardarbs, varbūt vienīgi izņemot tās beigas. Romānu lasīju pirms miega un pa maziem gabaliņiem, jo lasīšana nespēja sacensties ar gulēšanu. Varbūt došu Silvam vēl otru iespēju.

Rosa Montero. La ridícula idea de no volver a verte. 2013. Grūti klasificēt, bet es šo sauktu par eseju grāmatas garumā. Montero (ko esmu jau lasījusi un lasīšu vēl) no izdevniecības saņēma piedāvājumu uzrakstīt kaut ko — jebko — par Marijas Kirī dienasgrāmatu, ko viņa rakstījusi pēc vīra nāves. Montero arī bija nesen nomiris vīrs, tāpēc pa vidu apcerēm par zinātni, sievietes lomu tās vēsturē, izpatikšanu vecākiem un vienkārši Kirī biogrāfijas pārstāstam ir arī daudz dziļi personisku pārdomu par partnera zaudēšanu un mīlestību. Var just, ka rakstīts no sirds. Spēcīgs gabals. Ieteiktu izlasīt visiem, bet angliski, šķiet, grāmata nav tulkota, ir franciski.

Jūnija plāni

Lai gan no septiņām maija grāmatām izlasīju tikai divas un trešo vēl lasu, tomēr man vēl aizvien patīk izvēlēties lasāmās grāmatas — kā bibliotēkā, kas beidzot ir atvērta, — un salikt kaudzītē, kas ir kā tāds maziņš plauktiņš, kurā ielūkoties pašai un citiem. Mācos no kļūdām, šoreiz esmu izvēlējusies mazāku skaitu. Citos mēnešos pāri palikušās arī stāv un gaida savu kārtu, tāpēc iespējams, ka ne pārāk tālā nākotnē dažos vārdos parunāšu arī par daļu no tām.

Maijā izlasīju, lūk, ko vēl:

Fernando Clemot. El golfo de los Poetas. (2009.) Pirkta otrā Barselonas anarhistu grāmatnīcā. Autoram ir ļoti bagātīgs vārdu krājums, man tāds nav, varbūt tāpēc es labprātāk lasu detektīvromānus, kas nepretendē uz augsto mākslu. Ja būtu meklējusi visus nezināmos vārdus vārdnīcā un tos pierakstījusi, noteikti būtu paplašinājusi savu vokabulāru, taču tādā gadījumā es vēl būtu labi ja pusē. Romāns vēsta par padzīvojuša, īstermiņa atmiņu zaudējuša rakstnieka vizīti Itālijā, vietā, kur viņš reiz mīlēja sievieti, kas tagad visu laiku aizņem viņa prātu, lai gan sieviešu, vīriešu, tāpat arī alkohola un narkotiku viņam nekad nav trūcis. Rakstnieks mēģina noskaidrot, kas īsti tur notika pirms daudziem gadiem, un uzzina vairāk, nekā viņam būtu labpaticis. Taču viņa ciešanas mani atstāja vienaldzīgu, lai gan romāns ir ticis gana augstu novērtēts.

Delia Sherman. Young Woman in a Garden. (2014.) Daudzu gadu laikā tapušu fantāzijas stāstu krājums. Gandrīz katrs stāsts atšķiras no iepriekšējā gan ar balsi, gan darbības vietu, spoku stāstam seko stīmpanks, tad nāk mūslaiku raganas, tad Ņūorleānas mūziku un dejošanu mīlošie vilkači, nogrimuši kuģi, papīra golemi, īstas angļu fejas un nāras. Stāsti ir atzīstami nostrādāti un progresīvi, pasaule vienmēr ir attēlota pārliecinoši, tomēr man pietrūka spraigākas darbības un pārsteigumu, bija ļoti viegli nojaust, kā viss beigsies.

Es spriedīšu par tevi pēc grāmatplaukta

Grant Snider. I Will Judge You By Your Bookshelf. New York: Abrams ComicArts, 2020. 128 pp.

Grāntam Snaideram un viņa Incidental Comics sekoju jau labu laiku, šķiet, esmu kādreiz arī šeit viņu pieminējusi, tāpēc ziņa, ka viņam gaidāma jauna grāmata, turklāt tieši par grāmatām, mani iepriecināja, un es nešaubījos, ka man to vajag. Nu labi, tas varbūt ir par stipru teikts, pareizāk būtu — es to gribu.
Snaiders savos komiksos, kas lielākoties ir tikai lappusi gari un nevis veido secīgu stāstu ar notikumu, bet gan ir kā mirkļu fotogrāfijas, runā par grāmatām gan no lasītāja, gan rakstītāja skatījuma.
Kamēr autori (gluži kā blogeri) mokās ar mūžīgo iedvesmas meklēšanu un radošo krīzi, vēlmi iekļūt literatūras kanonā un interpunkcijas briesmām, viņu darbu lasītāji pārcieš alku pēc literatūras apsīkumu un neatrod vietu jauniem sējumiem, kurus noteikti vajag iegādāties, jauc realitāti ar fikciju, čiepj grāmatas no saviem bērniem un baidās iet uz bibliotēku, kur viņiem iekrājusies liela soda nauda par laikā nenodotām grāmatām, nu, jūs jau paši to visu labi zināt no savas pieredzes.

Tā tas izskatās.
Snaidera komiksos man patīk ne tikai viņa zīmēšanas stils, bet arī tikpat lakoniskie un trāpīgie, smieklu pilnie un gluži vai dzejiskie (nejaukt ar izpušķotiem) teksti, kas rosina uz pārdomām un jebkāda veida radošuma atmodināšanu. Viņš ir gudrs un labsirdīgs zīmētājs un domātājs. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties ļoti labvēlīgi noskaņotā burvju spogulī, kas atbild uz taviem jautājumiem, kurus nemaz neesi mācējusi uzdot.
Tematikas ziņā līdzīga ir latviski izdotā Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā”, taču tajā valda statisks attēls, kamēr Snaideram raksturīga idejas aplūkošana no visām pusēm, izvērstāka ieceres īstenošana, lasītāja vešana uz priekšu.
Es ļoti priecājos, ka nopirku šo grāmatu.

Maija grāmatas un īsumā par izlasīto

Aprīlī man tik raiti nevedās kā martā, no astoņām atlasītajām grāmatām izlasīju pusi, bet pārējās nolēmu uz brīdi atlikt malā, tāpēc kaudzītē šoreiz neviena grāmata neatkārtojas no iepriekšējiem mēnešiem. Šis tas tur ir vecs, šis tas — pavisam jauns. Tad vēl ir tāda lieta, ka esmu sapirkusi arī visādas e-grāmatas, ar Story Bundle vien tu, cilvēks, dabū uzreiz kādus desmit gabalus, un būtu reiz laiks ķerties arī pie tām, citādi nu jau man ir neērti pirkt jaunas. Un ko mēs varam mācīties no pandēmijas? Ka nevajag neko taupīt vecumdienām, jo kas zina, vai tās vispār pienāks. Nu, vismaz attiecībā uz grāmatām.

Disidentes. Antología de poetas críticos españoles (1990–2014). Ed. Alberto García-Teresa. 2015. Šo grāmatu nopirku Barselonas vecākajā anarhistu grāmatnīcā jau pirms dažiem gadiem, bet, kā jau tas parasti notiek, biju to tikai pašķirstījusi un palasījusi īsākos dzejoļus. Tagad godprātīgi to izlasīju no vāka līdz vākam. Mani mazliet pārsteidza spāņu disidentisko dzejnieku daudzums un tas, cik labi šo tēmu acīmredzot pārzina redaktors. Dzejniekus neizskaitīju, bet krājumā ir pāri par 400 lappusēm, autori sarindoti pēc dzimšanas gada (1931.—1992.). Sievietes ir nospiedošā mazākumā, taču viņas tomēr ir, un lielākoties tieši viņu darbi mani aizkustināja visvairāk, jo lielākā mērā skāra ne tikai smadzenes, bet arī sirdi.

Heli Lāksonena. Soul. Burkans. Undens. Atdz. Guntars Godiņš. 2019. Otrajai grāmatai pietrūkst pirmās pārsteiguma, turklāt nosaukuma pirmais vārds man visu laiku atgādina mūziku, nevis sauli, bet tas nu tā. Šai grāmatai ir lieliskas Viviannas Marias Stanislavskas ilustrācijas, kas izcili papildina tekstu. Dzejoļi joprojām ir sirsnīgi, asprātīgi un aktuāli, lūk, viens no tiem:

Padoms, kad i briesms, jeb uzmanīb, svešneks nāk!
Ja tu ieroug sveš cilvek, joz uz mežu tik ātr, cik kājs nes, neskates appakaļ, met čiekurs uz šo (šis skrien teu pa pēdam, skaidrs kā den), apgules zem pīladž sakn un gul tik ilg, kamer šis i pro. Ta tu būs drošiba.

Alan Rabinowitz. Beyond the Last Village: A Journey of Discovery in Asia’s Forbidden Wilderness. 2001. Rabinovičs apraksta savus ceļojumus uz Mjanmas neizpētītajiem apgabaliem, kur viņš atrod gan izmirstošu pigmeju cilti (viņi ir tik neglīti, ka paši nevēlas turpināt dzimtu), gan vēl nezināmu briežu sugu, kas gan, zoodārza direktoram par bēdām, ir ļoti līdzīga jau zināmajām, kā arī panāk jaunu aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu, sadarbojoties un pierunājot nemaz ne viegli pieejamās valsts iestādes un ministrus personīgi. Diemžēl dzīvnieku izplatību viņš noskaidro, uzpērkot no vietējiem medniekiem kaulus un ādas, ar iedzīvotājiem sarunājas ar veselas virknes tulku starpniecību un viņam trūkst humora dzirksts, kas to visu padarītu ar pārlasāmu piedzīvojumu stāstu. Biju gribējusi kaut ko dzīvīgāku.

Nicole Krauss. Forest Dark. 2017. Man ļoti patika Krausas The History of Love. Šis romāns paralēli vēsta par autorei ļoti līdzīgu (es pat iegūglēju, un patiesi, Krausa ir izšķīrusies) amerikāņu rakstnieci, kas, bēgot no radošās krīzes un jūkošās ģimenes, aizlido uz Telavivu, uz to pašu Hiltona viesnīcu, kurā dzīvojusi bērnībā, nododas filosofiskām pārdomām, bet tad satiek dīvainu vīru, kas viņu pievilina ar stāstiem par nepublicētiem Kafkas darbiem un aizsūta tuksnesī rakstīt grāmatu, un par bagātu ebreju, kas izdāļājis visas savas mantas un pazudis. Un par viņa ANO vai līdzvērtīga līmeņa sanāksmē pazudušo mēteli. Šī grāmata ir uzrakstīta pierastākā veidā un neatstāja to priecīgā pārsteiguma sajūtu, ko autores pirmais manis lasītais darbs. It kā bija labi, bet es zinu, ka viņa var labāk. Tomēr viss ir kārtīgi nostrādāts un patiks tiem, kas iecienījuši apcerīgu literatūru, kurā kaut kas arī notiek.

Helen Oyeyemi. White is for Witching. 2009. Ojejemi jau sen atradās manā lasāmo autoru sarakstā, bet pie viņas pieķēros es tikai šoziem, izlasot viņas jaunāko darbu Gingerbread, pēc kura īsti nevarēju saprast, vai man viņa patīk. Tādēļ, lai noskaidrotu šo jautājumu, izlasīju arī viņas trešo romānu, kas mani piesaistīja ar nosaukumu, un domāju, ka lasīšu arī ceturto. Grāmatu pamīšus stāsta pazudušas meitenes dvīņubrālis, draudzene un māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar ģimeni un dažiem spokiem, māja, kurai ir pašai savi plāni. Lasītājus var atbaidīt vai pievilināt fakti, ka galvenajai varonei ir ēšanas traucējumi un mīlestība pret citu meiteni. Šis nav ļoti baismīgs romāns, tikai vietām, es to lasīju pirms gulētiešanas, un murgi man nerādījās, un tā pievilcība slēpjas nevis spraigā sižetā, bet gan noskaņas radīšanā un mīlestības pilnās attiecībās arī ģimenes locekļu starpā.