Tava. Līdz nāvei

Клаудиа Пиньейро “Твоя“. Перевод: Мария Кузнецова. Астрель, 2010. (Claudia Piñeiro “Tuya”, 2006.) 191 стр.

“Mēs ar Ernesto jau mēnesi kā neesam mīlējušies. Vai pat divus mēnešus, īsti nezinu. Lai gan mani tas īpaši neuztrauca. Vakarpusē es jau esmu ļoti piekususi.” Nevainojama mājturība nav joka lieta, tāpat kā gandrīz divdesmit laulībā pavadīti gadi. Protams, Inese varētu apvaicāties vīram, kāpēc nekas nenotiek, taču līdzīgi kādreiz bija rīkojusies Ineses māte. Viņas vīrs paziņoja, ka nevarot ciest sievu, un aizgāja uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc Inese, kā visas sievietes to dara, sāk pārbaudīt vīra kabatas un noklausīties tālruņa zvanus. Un atrod mīlas vēstulīti, kam paraksta vietā ir ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds un tikai viens vārds: “Tava”.

Jo katru sievieti kādreiz piekrāpj. Tā ir kā menopauze: var sākties nedaudz vēlāk, bet nevienai nepaiet garām. Vienkārši dažas par krāpšanu var nekad neuzzināt. Tādām ir vieglāk, jo viņu dzīvē nekas nemainās. Citādi ir mums, kas esam atklājušas patiesību: mēs sākam sev vaicāt, kas viņa tāda ir, kur esam pieļāvušas kļūdu, ko tagad iesākt, piedot vai ne, kā atriebties par tādu izrīcību, un, no viena jautājuma pārejot pie nākamā, varam tā sapīties, ka vairs neatrodam atpakaļceļu.

Inese noklausās, kā vīrs sarunā naksnīgu randiņu, aizbrauc izspiegot un…

Es pazinu Alisiju, viņa sekretāri. Nekad nebūtu iedomājusies, ka šī sieviete var zīmēt sarkanas sirsniņas un rakstīt “Mīlu tevi” precētam vīrietim. Agrāk viņa man pat patika. Bagāta meitene, nekāda patosa, ģērbjas gandrīz tāpat kā es.

It kā ar to nepietiktu, vīrs ar mīļāko sastrīdas, pagrūž viņu, un Alisija ar galvu atsitas pret koku. Viss. Vairs nekādu zīmīšu nebūs.

Klaudija Pinjeiro ap romāna sarakstīšanas laiku

Un ko mājsaimniece? “Par sasistu tasīti neraud. Izmet lauskas un mazgā grīdu.” Sāk kalt plānus, kā noslēpt līķi un notikušo. Vīrs arī nav tik neaptēsts, kā Inese bija iedomājusies. Viņai jau vispār patīkot visam saskatīt labo pusi. Tikai šobrīd ģimenes dzīvē daudz sarežģījumu. Septiņpadsmitgadīgā meita ar māti nerunā, sēž savā istabā un ļauj tēvam sevi lutināt. Nu, un vīra romāns arī izrādās krietni juceklīgāks un bīstamāks nekā licies agrāk.
“Humors” varbūt ir par skaļu teikts, taču grāmatas sākums ir nenoliedzami smieklīgs. Inese savos vienkāršajos, īsajos teikumos (grāmatā nav daudz grūtāku vārdu par “vienādsānu trijstūri”, tāpēc tā viegli lasāma svešvalodā) stāsta vienu, bet pasaka pavisam ko citu. Starp Ineses stāstījumu un vēlāk arī izmeklēšanas dokumentiem ir īsas nodaļas, kurās runā viņas meita Lalī. Tieši runā, jo tur ir tikai dialogs, parasti telefonsarunas.
Pakāpeniski vieglo smieklīgumu pārmāc apjausma, cik ļoti viņi cits citam ir sveši un cik pazīstami tas tomēr šķiet. Ironiskā detektīvstāsta vietā stājas psiholoģiska drāma, pat traģēdija.

Pēc divdesmit gadiem laulība pārstāj būt tāda, kāda tā ir, un kļūst par tādu, kādu mēs to gribam redzēt. Daži pat neatšķir notikumus, kas patiešām ir bijuši, no tiem, kas tikai varēja gadīties. Atceroties ģimenes dzīvi, īpaši tik parastu, kāda ir mums, tik cieši savijas patiesība un izdomājums.

Manas simpātijas pret varoņiem stāsta laikā mainījās, un cerīgās beigas nāca diezgan negaidītas. Pati grāmata gan patika no sākuma līdz galam, un Pinjeiro es noteikti lasīšu vēl.

Siltās dziesmas draugam Atālam

Šausmīgi satrūkos, ieraudzījusi Austras biedrības emuāru jauno virsrakstu par veltījuma koncertu Valdim Atālam. Ap Ziemsvētkiem, ganīdamās Youtube Sīmaņa un Vijona laukos, es, protams aizgāju arī līdz Atālam un atklāju, ka pēdējā laikā tur uzradusies ne viena vien viņa dziesma.

Man gan šķiet, lai saprastu Atālu pa īstam, viņš ir jāklausās nevis ierakstā un pat ne koncertā, bet gan virtuvē, pie ugunskura vai pusmūrēta kamīna. Tad vārdi, kas, uzrakstīti uz papīra (Atālam ir iznākušas arī dažas dzejoļu un aforismu grāmatas), var šķist mazliet banāli, ir tikai un vienīgi dzīvi un silti, un smieklu pilni. Bet kur tie gadi, kopš viņš nav dzirdēts, lai gan ne kripatiņas nebūs samelots, ja teikšu, ka viņu mīlu viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurus satiekot, man ir ļoti paveicies.

Saver visu gaismu starā,
Tev ir dota tāda vara,
Tikai tev, kas gaismai tic.
Lai tā dzīvo tavā logā,
Lai tā tumsas acīm spītē,
Ej un citus iededzini,
Tikai tu un neviens cits.

“Cik sāpīga nāca ziņa, ka Valdis ir smagi slims. Jau likās, ka slimība ir pieveikta, jau Valdis bija redzams smaidam un dziedam vienā otrā pasākumā, jau šķita, ka ļaunākais ir aiz muguras, bet slimība tomēr ir atgriezusies. Bija paredzēts, ka 25. janvārī kārtējā dziesmu vakarā viesosies Valdis Atāls. Šoreiz Valdis nebūs. Bet dziesmas skanēs. Tās vienkārši nevar neskanēt. Dziesmās ir viss mūsu sirds siltums, mūsu domas un jūtas.

Trešdien, 25. janvārī, Teātra bārā (Lāčplēša ielā 26) pulksten 20 notiks veltījuma koncerts Valdim Atālam „Siltās dziesmas draugam”. Koncertā piedalīsies Ieva Akuratere, Kaspars Dimiters, Haralds Sīmanis, Anta Eņģele, Arnis Miltiņš, Egons Pičners, Uldis Kākulis, Ziedonis Stutiņš, Eduards Cauna un citi. Dziesminieku saime pulcēsies, lai ar dziesmām sūtītu siltumu, spēku un cīņassparu savam draugam, brālim, dziesminiekam Valdim Atālam. Koncerta laikā tiks vākti ziedojumi, kas tiks nodoti Valdim medikamentu iegādei un ārstniecības kursa turpināšanai. Visi mīļi gaidīti labo domu vakarā Valdim Atālam.
Ieeja par ziedojumiem.
Dziesmu vakarus rīko Teātra bārs sadarbībā ar Latvijas Mūzikas atbalsta fondu.”

Orsīnijas stāsti

Ursula K. Le Guin “Orsinian Tales“. Cover: Mary Schuck; photo: Rodger Tidman. New York: Perennial, 2004 (1976). 216 pp.

  Kaut kur Centrāleiropā ir tāda mazpazīstama valsts − Orsīnija. Patiesībā pasvešs ir tikai vārds, jo tās vēsture ļoti atgādina netālo kaimiņu, piemēram, Čehijas, Ungārijas, Polijas, pagātni. Ursula Le Gvina par Orsīniju ir sarakstījusi romānu „Malafrena“ (par 19. gs. sākuma revolucionāru) un vairākus stāstus.
    Autore apgalvo, ka stāstos izteiktas viņas izjūtas, uzzinot par Prāgas nemieru apspiešanu, un vienlaikus tos ietekmējusi Makartija laikos valdošā raganu (tas ir, komunistu) medību gaisotne. Taču to es uzzināju pēc grāmatas izlasīšanas. Paņemot rokās grāmatu, es neko konkrētu negaidīju, ja nu vienīgi to, ka man tā patiks tāpat kā citi Le Gvinas stāsti. Tāpēc jau pirmais stāsts „Strūklakas“ sagādāja pārsteigumu.
    „Viņi zināja – bija tam devuši iemeslu –, ka doktors Kerets Parīzē varētu meklēt politisko patvērumu.“ Tā nu Kerets gan tiek uz biologu kongresu, ļaujot valdībai palepoties, ka tā ir atļāvusi ierasties pat viņam, taču viņu visu laiku pavada cilvēki „bez vārda, bez sejas“. Un tad viņš ekskursijas laikā negaidīti attopas viens pats Versaļas dārzā. Tur starp kokiem, strūklakām un pamesto pili viņš atrod „savu ģimeni, savu mantojumu“ un nu spēj brīvi rīkoties. „Viņš, brīvs cilvēks, aizgāja pa savu ceļu un sev tīkamā laikā uz metro staciju, pats nopirka sev biļeti, pats atgriezās Parīzē.“ Bija 1960. gads.
    Stāsts ir tikai nepilnas piecas lappuses garš, turklāt puse no tā ir veltīta dārziem, tomēr tas apbrīnojami tieši trāpa kādā atkailinātā vietā un par nebrīvumu pasaka varbūt vairāk nekā jebkas cits, ko esmu lasījusi.
    No 1960. gada mēs pārceļamies uz 1150. gada ziemu, kad grūtā situācijā nācās izvēlēties starp nesen pieņemtās kristietības un vēl joprojām kalnos mītošo pagānu dievu aizgādnību. Tad nāk divi 1920. gada stāsti par mīlestību un to, ka nav nepiedodamu noziegumu. Pat slepkavu var mīlēt vairāk par visiem citiem. Sāpīgāk ir tad, ja iemīlas neredzīgs cilvēks. Ogļraču pilsētiņā viņam nav nekādu nākotnes izredžu. Šķiet, ka ģimeni viņš nevar atļauties, ka tas būtu pāridarījums mīļotajai meitenei.
    Galvenā grāmatas tēma ir nebrīve. Vai nu gluži vienkārši nav naudas, vai valsts iekārta ir tāda, kas neko neļauj, un cilvēki nesaredz ceļu prom pat tad, ja to neapsargā vīri, kas šauj bez brīdinājuma un reizēm arī bez iemesla. Viņi ir ieslēgti bezcerībā.

Ko mēs iesāktu ar brīvību, ja mums tā būtu, Kosta? Ko ar to ir izdarījuši Rietumi? Apēduši. Iestūķējuši vēderā. Liels, brīnumains vēders, lūk, kas ir Rietumi. Virsū ir gudra galva, cilvēka galva, ar cilvēka prātu un acīm – taču viss pārējais ir vēders. Viņš vairs nevar paiet. Viņš sēd pie galda ēzdams, ēzdams un izgudrodams mašīnas, kas viņam dotu vairāk ēdiena, vēl vairāk ēdiena. [..] Tur viņš sēd, un šeit esam mēs, mums vēderā nav nekā cita kā vien gaiss, gaiss un vēzis, gaiss un niknums. Mēs vēl varam paiet. Tāpēc esam iejūgti. Iejūgti svešā arklā. Kad saožam ēdienu, mēs brēcam un spārdāmies. – Tomēr vai mēs esam cilvēki, Kosta? Es šaubos.

    Tā runāja Stefana Fabres vectēvs, kas nomira deportācijas laikā vilcienā, bet tēvu kopā ar četrdesmit diviem citiem cilvēkiem nošāva pēc 1956. gada sacelšanās. Es jau teicu, ka Orsīnijas vēsture nav sveša. Reizēm gan šis tas šķiet pārspīlēts, piemēram, valdības papīru aizpildīšana, kad 1965. gadā veikalā nopirka spuldzīti. Tik skarbi noteikti nebija pat Albānijā.
  Kad ārs ir tik naidīgs, paliek tikai citi cilvēki. Savējie. Reizēm tas izdodas, viņi attiecībās atrod pajumti un kādu nieku svaiga gaisa. Citreiz ne.

Mēs viens otram esam viss, kas mums tagad atlicis. [..] − Nē, mums vairs nav pat tā.

  Un vēl ir brīvība radīt, zinātnieku un komponistu brīvība. Pat tad, ja tevi nošauj tagad vai varbūt nošaus pēc pāris gadiem. Pat tad, kad nav ne laika, ne spēka. Tev, tieši tev, tas ir vissvarīgākais darbs.

Kāds labums no mūzikas? Nekāda, Gaije domāja, un tur jau tā lieta. Pasaulei, valstīm un armijām, rūpnīcām un Vadoņiem mūzika saka: „Jūs esat nebūtiski,“ – un, augstprātīga un maiga kā dievs, cietējiem tā saka tikai: „Klausies.“ Jo nav svarīgi tikt izglābtam. Mūzika neko neglābj. Žēlsirdīga, vienaldzīga, tā atņem un sagrauj visus patvērumus, cilvēku būvētās mājas, lai viņi varētu ieraudzīt debesis.

    Ak jā, Gaijem bija trīsdesmit gadu un četras pašsacerētas dziesmas, viņam bija slima māte un sieva, un bērni, un darbs, un viņam bija jāuzraksta mesa, ko nez vai kāds atskaņos. Bija 1938. gads.

Jā, es varu tev pateikt, kas tas ir, tā ir ābola sēkliņa. Bet vai varu teikt, ka no tās izaugs ābele? Nē! Tā kā nav brīvības, mēs domājam, ka pastāv likums. Taču likuma nav. Ir augšana un nāve, prieks un šausmas, bezdibenis, un pārējo mēs izdomājam.

    Grāmatu var pašķirstīt šeit.

Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
- Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.

Dr. Ausmoņa klīnika

Pēteris Pūrītis “Dr. Ausmoņa klīnika“. Il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2011. 208 lpp.

Pēdējā laikā esmu izlasījusi kādas trīs grāmatas, ko varētu saukt par farsu. Jāatzīst, vislabāk ar to bija ticis galā Kristofers Mūrs, taču Pūrīša apcerējumā par veiksmi un tās piesaistīšanu, Līvu republikāņu armiju (LRA) un tās nesaskaņām ar potenciālajiem cīņu biedriem ĪRA, azartspēļu un medicīnas uzņēmumu slēpto darbību, dzeltenās un sarkanās krāsas ietekmi, reklāmistu nedienām un vēl visādiem sīkumiem, kas galu galā mūs ir noveduši tieši tur, kur tagad atrodamies, tātad šai romānā ir īpaši prieciņi latviešu lasītājiem, kādus neviens amerikānis, lai cik talantīgs būdams, mums nesagādās. Pūrītis raksta par Rīgu, nevairoties pieminēt vārdus un vietas, kas pēc dažiem gadiem jaunākiem cilvēkiem, iespējams, vairs neko neizteiks. Toties es atplauku, ieraugot piesauktu Induli Emsi un uzzinot, ko nozīmē “Elvi”:

Tā gluži vienkārši ir Latvijas nosaukuma starptautiskā abreviatūra LV, izrunāta angliski. Arī sauklis “Par savējiem” nebija tukša reklāma, tā bija patiesība. “Elvi” bija Latvijā lielākā veikalu ķēde, kas piederēja vietējam kapitālam, tāpēc bija izvēlēta kā slepenais Drošības policijas (DP) sadarbības partneris nacionālo interešu aizstāvībā.

Visvairāk man patika LRA smagā un neviena latvieša nenovērtētā un pat nepamanītā darba apraksts:

Ja cilvēki domā, ka .. plūdus izraisījušos ledus gūzmojumus Daugavā nav krāvuši simt cilvēku ārkārtīgi smagā darbā visas nakts garumā, bet tie izveidojušies paši no sevis… ja domā, ka mūzika, ko spēlē “Līvi”, nav radīta nolūkā spīdzināt latviešus, bet ir itin jauka… tad neatkarīgās lībiešu republikas izveide kā bija, tā arī paliek nereālas fantāzijas līmenī.

Ja par ledus kraušanu būtu vairāk, es aizmirstu grāmatas ievadu, kurā runā kāds nezināmas izcelsmes subjekts. Tā vismaz biju sapratusi no pāris recenzijām, kurās ievada noslēpumainība bija īpaši uzsvērta. Vienā gan bija atklāts, kas tas ir par tipu, tāpēc bažījos, ka man atņemts pārsteigums. Ne vella. Jau pirmajā lappusē ir viegli uztverami mājieni par vēstītāja identitāti. Diemžēl mani kaitināja autora nekonsekvence, nespējot atcerēties, ko varonis zina un saprot. Lūk, piemērs:

Pirms gada? Ko tas nozīmē? Varbūt kāds kaitinošs vecvārds iepriekšējam pilnmēnesim? Nu nē. [..] Klusas dusmas manī uzsprāga kā aizaizpērnā ievārījuma burciņa pagrabā.

Vai šādi:

Kas ir kaķis, to mēs gan zinājām. Tas bija gigantisks dzīvnieks, kuram patika mūs nēsāt. Mums gan nepatika, ka mūs nēsā, tāpēc mēs bēgām un visādi spirinājāmies pretī. Taču diezgan bieži kaķim izdevās kādu no mums aiznest tik lielu gabalu, ka aiznesto vairs nekad neredzējām. Nu, un kāds kaķim no tā labums? Visticamāk, viņš ir ārkārtīgi stulbs radījums, ja reiz bezjēdzīgi nēsā mūs apkārt, nevis meklē un ēd saknes, sēklas un, ja paveicas, kādu vaboli vai slieku, kā dara visi normālie dzīvnieki.

Kādā sakarā runātājs pēkšņi aizdomājās līdz ēšanai, ja pirms tam stāstīja par spēlēšanos, ko?
Taču tas ir tikai ievads. Tālāk seko ironiskais stāsts par to, kas un kā Latvijā taisa politiku. Viegli lasāms, visi gali beigās diezgan negaidīti saiet kopā, nekā žēlabaina vai pārāk asiņaina, lai gan teroristu un līķu netrūkst. Daudzviet šķiet, ka te pēc autora ieceres būtu jāsmejas, taču man smiekli nenāca. Gribētos spēcīgāk, absurdāk un fantastiskāk, taču ir piemīlīgs Pēteris Pūrītis (PPP) jeb, kā rakstīts uz vāka, “jauks farss”. Bet farsam jau nu gan nav jābūt jaukam! Dodiet man nejaucības, pat ja tās ir karojoši veģetārieši (grāmatā ir pieminēti, bet nav parādīti darbībā) vai neizturamā folkmetāla grupa “Pērkoņkuce” (vai varbūt “Pērkonkuce”, jau aizmirsu, ak, mana caurā galva…).

Izlasīt vērts kaut tikai tāpēc, lai atsvaidzinātu priekšstatu par latviešu literatūru.
Ļoti izstiepts klips no grāmatas atvēršanas redzams “Dienas” TV. Man nepietika pacietības noskatīties.