Spāņi, spāņi, spāņi

Tam sasodītajam rudenim aiz loga ir vismaz viena laba blakne: tuvojas septembris, kad es atkal iešu mācīties spāņu valodu. (Ir arī sliktā puse: man vajag jaunas kurpes, ko varētu nēsāt pie svārkiem, un svārkus, ko valkāt pie neesošajām kurpēm. Šausmas. Tā es drīz sākšu nodoties pārdomām, vai esmu pietiekami sievišķīga.) Un to es ļoti gaidu. Starp citu, ceru šonedēļ pabeigt savu šogad piekto grāmatu spāņu valodā un, to lasīdama, esmu sapratusi, ka nemaz jau tik zems līmenis man vairs nav, es saprotu tādus vārdus kā irbe un karātavas, turklāt otro atceros no kādas nodarbības. Piedevām ar diviem gadiem kursos izrādījās gana, lai Spānijā gan es visu saprastu, arī tobrīd, kad trīs runātīgas večiņas reizē stāstīja ceļu un pie reizes apsprieda jautājumu, vai es paspēšu aiziet un visu aplūkot pirms slēgšanas, gan spāņi saprastu mani.
Tāpēc, ja kāds vēlas apgūt spāņu valodu, es silti iesaku “Senecu“. Palūkoties, kā tur izskatās, varēs nākamnedēļ, kad “Senecas” telpās Barona ielā 62, 4. stāvā, notiks dažādi bezmaksas pasākumi (spāniski ar tulkojumu latviski), tikai iepriekš jāpiesakās: seneca@seneca.lv, tālr. 26713037.
Visas nedēļas garumā būs iespēja iepazīties ar centra filmu un grāmatu krājumu, kļūt par “ClubSeneca” biedru, kā arī veikt bezmaksas zināšanu līmeņa pārbaudi un pieteikties brīvajām vietām grupās regulārajos spāņu valodas kursos rudens semestrī no 1. septembra.

Pirmdiena, 25. augusts, plkst. 16.30 vai plkst. 18.30.
Spāņu valodas meistarklases (bez priekšzināšanām)
Aicinām iepazīt šo skaisto valodu īpašā meistarklasē, kurā pasniedzējs spānis sniegs praktisku ieskatu spāņu valodas pamatos un iepazīstinās ar spāņu kultūru. Meistarklases ilgums 60 min.

Otrdiena, 26. augusts, plkst. 18.30.
Al Andalus – arābu mantojums Spānijā
Ibērijas pussalā arābi valdīja 800 gadus. Kādas liecības ir saglabājušās par arābu kultūru, valodu un paražām? Kā tās ietekmēja spāņu kultūru? Nāc un iepazīsti Ibērijas pussalā dibināto arābu valsti “Al Andalus”, kuras ietekme vēl aizvien ir jūtama gandrīz katrā Spānijas nostūrī.

Trešdiena, 27. augusts, plkst. 18.30.
Meksika – ārpus ierastajām tūristu takām
Dzirdot vārdu Meksika, prātā nāk burritos un meksikāņu seriāli. Taču Meksika ir kas vairāk. Aicinām iepazīt šo valsti un tās kultūru ārpus ierastajām tūristu takām un no latviešu skatupunkta – kopā ar Ingrīdu Raini, netradicionālas tūrisma aģentūras “Meksika.lv” vadītāju, kura pati jau ilgāku laiku dzīvo šajā valstī.

Ceturtdiena, 28. augusts, plkst. 18.30.
Camino de Santiago – Santjago ceļš
Aicinām iepazīt slaveno Santjago ceļu, kuru veic ne tikai svētceļotāji, bet arī tie cilvēki, kuri meklē atbildes vai jaunu pieredzi. Savos iespaidos dalīsies arī Zane Eniņa, kura šo ceļu veica 2013. gadā.

Piektdiena, 29. augusts, plkst. 18.30.
Nezināmie Spānijas nostūri
Aicinām iepazīt neparastākās Spānijas vietas ārpus ierastajiem tūrisma maršrutiem kopā ar visiem mūsu centra pasniedzējiem.

Posted in Kas cits | Tagged | Komentēt

Traktāts par veltīgu cīņu

Margerita Jursenāra. Aleksis jeb Traktāts par veltīgu cīņu. Tulk. Gita Grīnberga, il. Māris Sīmansons. R.: Atēna, 2008. (Marguerite Yourcenar. Alexis ou le traité du vain combat. 1929.) 111 lpp.

Man ir aizdomas, ka tuvākajā laikā es varētu pievērsties īsiem franču romāniņiem. Lielākoties par mīlestību. Šis gan ir pilnīgi par pretējo — par mīlestības neesamību — un uzrakstīts kā ļoti gara vēstule, ko samērā jauns cilvēks raksta savai nesen noprecētajai sievai un bērna mātei, lai paskaidrotu, ka pamet viņu, jo nekad nav un nevar būt mīlējis, bet viņa ir tik jauka, ka to noteikti sapratīšot.
Atzīšos, ja es būtu Monika, Alekša sieva, es, vēl neizlasījusi vēstuli līdz galam (to es tomēr noteikti izdarītu, jo kāpēc gan nepamocīties, ja ir tāda iespēja?), dotos uz virtuvi un pēcāk uzmeklētu laulāto draugu, lai nomētātu viņu ar duncīšiem. Kaut arī Aleksim it kā vajadzētu just līdzi, tomēr viņš ir viens no nesimpātiskākajiem grāmatas galvenajiem varoņiem manā dzīvē. Protams, tas arī tāpēc, ka es vairāk iejutos Monikas ādā, kurai viņš ir sabojājis dzīvi, un es teiktu, ka apzināti, lai gan negribot, bet arī citādi es visu laiku jutu “esmu tik smalks” noskaņu (“Marija domāja, ka mīl mūziku; viņa patiešām to mīlēja: nelaimīgā kārtā viņai bija ļoti slikta gaume.” Un štrunts, ka tā noteikti arī bija) un gļēvulīgu nastas uzgrūšanu tikai uz sievietes pleciem. Objektīvi spriežot, upuri, protams, ir abi, un te nu ar duncīšiem vajadzētu nomētāt visus tos, kas apgalvo, ka zināmas noslieces ir nedabiskas un dziedināmas un ka laulība tam ir īstā vieta. Kā redzams, man ir asinskārs noskaņojums, kas ir dīvainas sekas lasīšanai, bet nu lūk, vienmēr var sagaidīt vēl kaut ko jaunu, lai cik daudz grāmatu jau nebūtu pieveikts.

Lasu visu to pašu.

Klausos dziesmu, ko varētu dziedāt Monika. Dziedātāja, ko man bija tā laime šovasar dzirdēt Rīgā, atvadās no mīļotā, kas viņai padarījis dzīvi rūgtu, jo māte viņam piedzimstot nav iedevusi sirdi, kas spētu mīlēt, tāpēc lai nu viņš iet un meklē sev citu meiteni, jo šai viņš ir miris. Ļoti optimistiska dziesmiņa.

Posted in Latviski | Tagged , , | 6 komentāri

Melnais kino

Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām. Uz vāka: kadrs no Orsona Velsa filmas “Lēdija no Šanhajas”. R.: Dienas Grāmata, 2014. 255 lpp.

  Viņnedēļ Knuts Skujenieks teica, ka latvieši vispār esot nekulturāla sabiedrība, un taisnība vien viņam bija. Piemēram, par kino es nekā daudz nezinu, lai gan ik pa laikam skatos un reizēm pat it kā izbaudu. No otras puses, noskatoties pa kādai filmai, palasot pa grāmatai un tā joprojām (man šķiet, ka mākslas tomēr nav iespējams strikti nodalīt, vismaz es nevaru, tas ir, man tuvākā ir literatūra, taču šī pamanās pa vienu vai otru taciņu aizvest gan līdz mūzikai, gan kino, un otrādi, viss ir savijies un papildina cits citu), neziņā palikt nav iespējams. Lai gan nevienu no ASV klasiskajām film noir neesmu redzējusi (tā, tas nu ir pateikts), tomēr to nosaukumi man nebija sveši un es aptuveni zināju, kas no tām sagaidāms. Mūsdienu filmas ar noir iezīmēm ir cita lieta, kurš gan nezina Linču, brāļus Koenus vai Almodovaru? (Jēziņ, izrādās, ka Lubenei jau 20 gadu! Kas to būtu domājis!) (No otras puses, sagūglēju citu atsauksmi, kurā jaunais cilvēks pēc grāmatas izlasīšanas bija sapratis, ka film noir nozīmē amerikāņu melnbaltās filmas, bet UbiSunt recenzentei grāmata šķiet pārāk pļāpīga, jo Rietuma izstāsta filmu sižetus un beigas. Nu labi, ir jau arī cilvēki, kas atsakās no “Annas Kareņinas” lasīšanas, kad negribot uzzinājuši, ka — MAITEKLIS! — galvenā varone izdara pašnāvību. Kāda vairs jēga lasīt, vai ne?)
 Grāmatas pamatā noteikti ir Rietumas disertācija, un tas reizēm varbūt mazliet sarežģī lietas (nu labi, es vienkārši nezinu, cik garš normāli ir viens uzņemtais kadrs, tāpēc, lasot par trīsarpus minūšu garām epizodēm, varu tikai nojaust, ka tas ir daudz) un autorei liek paslēpties tekstā. Vārdu “manuprāt”, ja nekļūdos, viņa ir izmantojusi tieši vienu reizi, bet tieši to jau es gribētu zināt: ne tikai dažādu kritiķu un teorētiķu atšķirīgos viedokļus, ar kuriem Rietuma mūs godprātīgi iepazīstina, bet arī viņas pašas domas un secinājumus, neslēpjoties aiz objektīvisma maskas, jo vairāk tāpēc, ka dažās nodaļās tiek pausti pretrunīgi uzskati. Turklāt grāmatā uzsvērts, ka viena no film noir raksturīgajām iezīmēm ir tieši režisoru autorība, personiskais stils, subjektīvisms. Bet nu noslēgumā viņa it kā visu pasaka.
 (Vēl mani ļoti kaitināja vārds narācija, nez, kā tas nākas, ka vēstītāju nesauc par naratoru?)
 Visādi citādi bija interesanti un izglītojoši, un glīti. Daudzās fotogrāfijas sniedz priekšstatu par aplūkoto filmu vizuālajām īpatnībām, lai gan, protams, prasīties prasās, lai grāmatu papildinātu disks vai interneta vietne ar filmu fragmentiem. Grāmata rada vēlmi iet uz kino, un es pieņemu, ka tagad mazliet citādi skatīšos arī pārējās filmas, vairāk uzmanības pievēršot tam, kā tas viss ir uztaisīts, kompozīcijai, gaismām, skatu punktam.
 Kā film noir atšķīrās no toreiz valdošā Holivudas stila, kā tas ir ietekmējis latviešu teātri utt.Dita Rietuma īsumā izstāsta šeit.

Lasu:
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos par melno karogu. Spāņu valoda ir ievērojami paplašinājusi manu muzikālo karti, Rebeka Leina ir no Gvatemalas, un vispār repu/hiphopu (un arī to nemāku atšķirt, būs kaut kas jāpalasa, vismaz vikipēdija) es nemaz neklausījos, līdz atklāju latino.

Posted in Latviski | Tagged | 6 komentāri

Mazdrusciņ porno

Sasha Grey. The Juliette Society. Hachette Digital, 2013. 320 lpp.

Skaidra lieta, ka uz blogosfēru var paļauties visos dzīves gadījumos. Piemēram, šoziem tā mani negaidīti apgādāja ar pornogrāfiju, kas, es atļaušos, uzskatīt, laiku pa laikam ir nepieciešama vai ikvienai meitenei (vismaz spāniski es joprojām esmu čika, skaidrs?), jo īpaši tādā gadījumā, ja nāk no kādas inteliģentas personas — pat ja tā nav īsti zinājusi, ko dara.
Un vēl jo vairāk tādā gadījumā, ja ar to var izdaiļot dzīvi tajās tumšajās istabās:

Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Jo, runāsim atklāti, par spīti visai pornogrāfijai, romāniņš mazliet uzsit asini, bet vēlmi ievilkt kolēģi kādā tumšākā stūrītī vai atdoties visam birojam pēc kārtas neizraisa vis. Kaut vai tāpēc, ka man apkārt ir tikai simpātiski ļaudis, bet ne ar vienu grāmatas personāžu es seksu negribētu un parunāties negribētu, un vispār neko negribētu.

Tik tālu ar rakstu darbiem es tiku ziemā. Tagad, kad grāmatu atceros miglaini, varu tikai skumji nopūsties: nu kāpēc, kāpēc pornogrāfijai vienmēr jābūt tik garlaicīgai? Rakstītais vārds turklāt ir baudāmāks par filmām, kas man parasti apnīk jau pēc piecām minūtēm, jo nepārprotami nav domātas sievietēm. Nē, nu var jau būt, ka ir kāda, kuru uzbudina ainas, kurās cita beibe atsūkā svešam vīrietim. Mani ne. Turklāt tagad, atskatoties uz savu pagātni (ak, cik labi, ka šis tomēr ir vairāk vai mazāk anonīms blogs), man ir skaidrs, ka tās seksuāli neapmierinošās attiecības bija stipri pornofilmu iespaidotas.

Nu jā, neko jaunu Grejas jaunkundze nav izgudrojusi, visas tās pašas vecās fantāzijas, un ambīcijas atmaskot sabiedrības augstākos slāņus (pieņemsim, ka viņai tādas bija) arī nekur tālu neaizveda. Bet lasīt varēja, turklāt viņa dažas reizes izmantoja sarežģītus terminus un runāja par kino. Īstu, nevis porno.

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Lasu visu to pašu.

Klausos fantastiskas dziesmas fantastisku versiju ar ak, kādu video:

Posted in Angliski | Tagged , , , , | Komentēt

Mūza un

Charles de Lint. Muse and Reverie. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 350 pp.

  Nekur no de Linta prom netikt. Tā vismaz man šķita, kad pabeidzu pēdējo grāmatu, kas man bija mājās. Bet nu jau dažas dienas ir pagājušas un es vēl neesmu devusies iepirkt kārtējo kaudzīti (ko es noteikti reiz šā kā tā izdarīšu, jo — vai es jau pieminēju glītos vākus? Retorisks jautājums, protams). Varbūt šobrīd de Lints savu darbiņu ir paveicis, vismaz uz kādu laiku.
Šī doma mani noveda pie nākamās. Laikam nekad vēl nebiju tik intensīvi un apzināti lasījusi daiļliteratūru tīri praktiskos nolūkos. Kā jau teicu, sanāca labi, bet man radās jautājums, vai tā ir pareiza izturēšanās pret literatūru, varbūt es to šādā veidā, ak, es nezinu, teikt, ka zaimoju būtu pārāk skaļi, varbūt es to uztveru pārāk patērētājnieciski? No otras puses, vai tas būtu tas, ko es visu laiku esmu neapzināti darījusi, proti, atradusi grāmatās savus līdz galam neizdzīvotos vai pat nemaz neiesāktos stāstus, bez kuriem jūtos nepilnīga? Droši vien abos apgalvojumos ir sava daļa taisnības, bet es beigās nolēmu, ka viss kārtībā gan ar mani, gan literatūru, gan mūsu attiecībām. Ha! Skaidrs, ka mākslai jārada katarse. Ja vēlaties, sauciet to par biblioterapiju.
  Šajā, piektajā Ņūfordas stāstu krājumā, atšķirībā no jūnija beigās un jūlija sākumā lasītā “Dreams Underfoot” nebija neviena stāsta, kas gluži vai neomulīgi sasauktos ar manām šībrīža izjūtām vai pārdomām, taču te ir pāris stāsti, kuros tiek dota iespēja labot pagātnē izdarīto, kādā brīdī rīkoties citādi. Reizēm tas kaut ko maina uz patīkamo pusi, bet reizēm tā izrādās vēl lielāka kļūda nekā agrāk. Vienā no šiem stāstiem autors pat izteikti atgriežas pie savām šausmu literatūras saknēm. Spoku, miroņu un krakenu netrūkst arī pārējos darbos, bet nu ir viņš pozitīvs, ir.

2014-08-10 19.01.46 Lasu… sen nav bijusi šāda fotogrāfija, vai ne? Izrādās, man to mazliet pietrūkst. (Nabaga Kalvino kopā ar mani iekļuva negaisā un nu ir mazliet noplucis.)

 

Klausos (ak, par spīti visam, man ir rudenīgs noskaņojums, kas vedina domāt par neesošo “Arsenālu” un “Arēnu”; lai gan, kā citādi, ja dārzā zied flokši un krīt gatavi āboli?):

 

Posted in Angliski | Tagged , , , , , | Komentēt

Midlseksa

Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa. Tulk. Valda Melgalve. Il. Iveta Zāģere. R.: Valters un Rapa, 2006. (Jeffrey Eugenides. Middlesex. 2002.) 661 lpp.

Pret tik biezu grāmatu autoriem mani vienmēr pārņem godbijība, it sevišķi, ja tie vēl izrādās lasāmi (un šis ir lasāms, loģiski, neba nu E. man no saviem plauktiem būtu izvēlējusies ko sliktu), jo, ja es rakstītu romāniņus, tie noteikti nebūtu garāki par apjomu, ko es spēju izlasīt vienā dienā. Tiešām nesaprotu, kā viņi spēj savaldīt un sakārtot visu šo tekstu.
“Midlseksa”, kā uz to oriģinālā norāda nosaukums, diemžēl latviski tas ir pazudis, ir stāsts par kādu cilvēku, kas atrodas pusceļā starp dzimumiem, par hermafrodītu, kas piedzimis un uzaudzis kā meitene, bet pusaudža gados kļūst par vīrieti. Uz grāmatas beigām šī līnija man sāka šķist interesanta, nu, tur pirmā mīlestība un tā, kas tāpat jau ir diezgan sarežģīta parādība, šādos apstākļos vieglāka vis nekļūst, bet tāpat skaisti un, kā jau piedienas, nolemti.
Tomēr pavisam negaidīti daudz vairāk par mani piesaistīja tā daļa, ko varētu nosaukt par vēsturisko. Vispār, ja tā padomā, abas gan stāsta par to pašu, par citādo, svešo, nesaprotamo, reizēm pat briesmoni. Vēstītājs/a ir Smirnā dzimušu grieķu amerikāņu pēctecis/e, un piespiedu emigrācija un pakāpeniskā iedzīvošanās ASV bija traģiska, taču vienlaikus, kā jau kārtīgam grieķim pieklājas, izstāstīta, neaizmirstot komiskumu. Turklāt 20. gs. pirmās puses ASV netrūka revolucionāru procesu, un grāmatā ir gan Fords, gan Melkolms X, gan sekss.
Un negaidīti erotiskas ainas.

Un tad, nespēdams pretoties nepārvaramam impulsam, viņš pieliecās uz priekšu, piespiežot klarnetes paplašināto galu Tesijas kailajam ceļgalam, un skaļi un gari nopūta vienu pašu noti.
Viņa iespiedzās, atraujot ceļgalu.
— Tas bija fa-bemols, — Miltons teica. — Vai gribi dzirdēt fa-diēzu?
Tesija vēl turēja plaukstu pie dūcošā ceļgala. Klarnetes vibrācijas bija radījušas trīsas arī augstāk gurnā. Viņai bija jocīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu smieties, bet viņa nesmējās. [..]
Un tā tas sākās. Viņš spēlēja Begin the Beguine Tesijai pie atslēgas kaula. Viņš spēlēja Moonface pie viņas gludajiem vaigiem. Piespiedis klarneti tuvu pie sarkanajiem kāju nagiem, kas viņu tā apžilbināja, Miltons nospēlēja It Goes to Your Feet. Tādā slepenībā, ko viņi nevienam nevēlējās atklāt, Miltons un Tesija nolīda klusākajās mājas vietās, un tur, mazliet paceļot uz augšu svārkus vai novelkot zeķi, vai reiz, kad neviena nebija mājās, pavelkot uz augšu blūzi, lai mugura būtu kaila, Tesija ļāva, lai Miltons piespiež klarneti viņai pie ādas un piepilda augumu ar mūziku. Iesākumā viņai tikai kutēja. Bet pēc laiciņa notis ieplūda dziļāk miesā. Viņa juta, kā sāk vibrēt muskuļi, kā tie viļņveidīgi pulsē, līdz sāka skanēt arī kauli un iekšējie orgāni dūca līdzi.

Lai viss neizklausītos pārlieku jauki, pateikšu, ka rakstnieka Eina Renda pieminēšana mani nepatīkami pārsteidza (uzvedinošs mājiens: viņa tomēr bija sieviete), un, “Mūsu ķermeņi, mēs pašas” nav nekāda brošūra, bet gan kārtīga grāmata, kas noderētu ikvienai pusaugu meitenei un sievietei arīdzan. Un vāka rozes gan ir skaistas, taču kāds tām sakars ar iekšā rakstītajiem vārdiem?
Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos dziesmu ar Žila Verna tekstu:

Posted in Latviski | Tagged , , , , , | 1 komentārs

Par kleitiņām

Ketlīna Tesāro. Elegance. Tulk. Ieva Elsberga. R.: Zvaigzne ABC, 2005. (Kathleen Tessaro. Elegance. 2003.) 232 lpp.

Vispār es tiešām tikai gribēju pasūdzēties par kleitiņām. Kā reiz rakstīja kāds latviešu poēts, tu vēl neesi teikusi, ka iesi projām, bet es jau ļoti gaidu tevi atpakaļ. Nu lūk, mani ir pārņēmušas skumjas, ka es pat nepagūšu parādīt pasaulei visas savas skaistās vasaras kleitiņas, kad pienāks rudens un man atkal nebūs, ko vilkt mugurā, jo rudens drēbes tak es jau jūnijā nonēsāju! Lūk, ciešanas, sāpes un panika!
Un, lai to visu te ierakstītu, es atcerējos, ka laikam jau tai pašā jūnijā izlasīju lubeni par ģērbšanos. Vienu no neglītā pīlēna stāstiem, kur neievērojama amerikāniete, kas pārcēlusies uz dzīvi Londonā un pat kašmira džemperī tērptu angļu vīru dabūjusi, cieš savas vīramātes, izbijušas modeles, dēļ. Seksa arī viņai nav, jo, kā drīz vien izrādās, viņa ir noprecējusi geju, kam beidzot šīs laulības apnīk, un tad nu jaunajai sievietei ir citi ciešanu iemesli, līdz viņa atrod antikvariātā grāmatu, kurā aprakstīts, kā kļūt elegantai, cītīgi seko grāmatas un labākā drauga, cita geja, tā, kas par modi, kosmētiku un ģērbšanos zina visu, padomiem, līdz dabū sapņu darbu un sapņu vīrieti. Un jaunu garderobi, protams. Starp citu, to darbu es viņai nedotu (no maza teātrīša kasieres par sab. att. spec. Karaliskajā operā? Bet nu forši, ka viņa ar kasieres algu spēja izdzīvot un vēl doties uz La Perlu iepirkt veļu) un to vīrieti no augstāko aprindu ģimenes lai jau viņa ņem, he he, pat ja viņš ir brīnišķīgs pianists.
Par to veļu. Vai tas tiešām kādu spēj priecēt?

Veikalā iepērkas vīrietis un sieviete. Viņi ir skaists pāris — jauneklīgi, droši vien itāļu izcelsmes, tērpti nevainojami pašūtos tērpos, kādus gatavo Itālijā. Vīrietis izvēlas savai dāmai uzlaikošanai vairākas biksītes — niecīgi zīda stringi, gurnu biksītes un mazītiņas biksītes ar aukliņām, kamēr skaistule purina garos, tumšos matus un izskatās drīzāk garlaikota, it kā šie tā iepirktos katru dienu un viān labāk gribētu būt mājās un skatīties televīziju. Es jūtos drusku kā lūriķe, tā skatoties, bet tomēr ievēroju katru veļas gabalu, kuru itālis izvēlas. Vai šis ir tas, kas patīk vīriešiem?
[..] Es pagriežos un apskatu sevi no aizmugures. Nav ne vainas. Drusku pagoros. Tiešām jauki. Es saīsinu krūštura lencīti. Aizskardama maigo zīdu, iekārtoju krūtis tā, ka tās izskatās augstākas, un atzinīgi uzsmaidu savam spoguļattēlam. Un tad es pamanu, ka aizkars nav līdz galam aizvērts un izskatīgais itālis, gaidīdams no blakus kabīnes iznākam sievu, mani diezgan nekaunīgi vēro.
Es redzu viņu un viņš redz mani. Tomēr vīrietis nekustas un nenovērš skatu. Tā vietā viņš uzsmaida un viegli pamāj. Sieva šo sauc, un vīrietis mierīgi atbild, acu nenolaidis.
Sirds dauzās, esmu pietvīkusi, taču tai pašā laikā neparasti mierīga. Mans veselais saprāts protestē: “Kā viņš uzdrošinās?” — tomēr esmu slepeni satraukta un uzbudināta.

Itālis, protams, ne jau veļa.
Secinājums? Man no tā visa nekas nespīd, jo es no tā visa neko negribu.

Lasu visu to pašu.
Klausos:

Posted in Latviski | Tagged , , , | Komentēt