Hadriāna atmiņas

Published 14.12.2014 by Lasītāja

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Folka mūzikas saknes

Published 08.12.2014 by Lasītāja

Rīt, 9. decembrī, plkst. 18.30 visi interesenti ir laipni aicināti piedalīties Spānijas vēstniecības Latvijā organizētajā spāņu dzejnieka un tulkotāja Fruela Fernandesa (Fruela Fernández) lekcijā “Folka mūzikas saknes: Dienvidspānijas reģionu manifests”, kas notiks Zirgu pastā (Dzirnavu 46). Ieeja brīva. Lekcija notiks angļu valodā.

Diors par Dioru

Published 07.12.2014 by Lasītāja

Kristiāns Diors par Dioru. Tulk. Ineta Strazdiņa, il. Aija Andžāne. R.: J.L.V., 2013. (Christian Dior & moi. 1956.) 280 lpp.

  (Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)
 Gluži nejauši garāmskrienot bibliotēkā no plaukta paķertā grāmata izrādījās interesantāka, nekā es biju gaidījusi. Diora kleitas man saistās ar kaut ko varbūt arī glītu, bet galīgi nevalkājamu un droši vien neērtu, nu, ko var iesākt sieviete, kurai mugurā ir kas šāds(Junon, 1949.)? Skaisti izskatīties, jā, protams, nostāties dramatiskā pozā… bet kā viņa vispār apsēžas? Un 80 metrus auduma arī var iztērēt krietni saprātīgāk, un vienu kleitu izšūt veselu mēnesi… Ar adatu. Bet nu, protams, viņš zīmēja kleitas pavisam citām sievietēm turklāt tajos laikos, kad “kāda tu skaista šodien” esot nozīmējis “tev glīta cepure”. Turklāt es uz vecumu laikam kļūstu iecietīgāka (to jūs man neatgādiniet, ja?!)…
 Lai nu kā, stāsts par to, kā kleitas tapa, bija diezgan aizraujošs ne tikai tāpēc, ka tas notika sen, tagad tā vairs noteikti nav un ir taču interesanti ielūkoties tur, kur citādā veidā tas neizdosies. Man patika tas, ka tekstā, ko, ļoti iespējams, patiesi rakstījis pats Diors, bija caurcaurēm jūtams, ka viņam ļoti patika kas, ko viņš darīja, un cilvēki, ar kuriem kopā viņš strādāja. Pat ja tā bija apzināta tēla veidošana, Diors tomēr spēja saukt vārdā savas šuvējas, piegriezējas, protams, modeļu demonstrētājas, un ieskatīties radošajā procesā arī ar viņu acīm. Un tas man šķiet ļoti svarīgi.
 Grāmatas sākumā man pietrūka izklāsta, kā autors vispār nonāca līdz savam darbam, bet to, kā izrādījās, viņš vienkārši bija pietaupījis beigām, kurās ļoti īsi, tomēr piemin arī divdesmito gadu jauno mākslinieku un mūziķu bohēmu, mākslas galerijas direktora postenī pavadīto laiku un lielo ekonomikas krīzi, kas tāpat tika aizvadīta, līksmi nodzerot pēdējos pāris frankus.

Lasu: neko.

Klausos:

Snuff, snuff

Published 30.11.2014 by Lasītāja

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos:

Kaudzes. Bildes

Published 09.11.2014 by Lasītāja

2014-11-09 12.13.23Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits. Porno. Bildes. Grāmatu amatierporno (jo fotoaparāta bateriju man bija slinkums lādēt, šitās ir telefonbildes, un kā nu saule spīdēja, tā spīdēja.) Kokaīna nav, piedodiet.

2014-11-09 12.13.47 Plauktu trūkuma un parocīguma dēļ es savus fiziskos vēlmju sarakstus sakrauju uz dīvāna malas. Reizēm kaut ko no turienes izlasu, reizēm apslauku putekļus, reizēm visu pārkārtoju, taču ne viena vien grāmata tā ir nostāvējusi gadiem ilgi. Liela daļa ir kādreiz iesākta vai pat diezgan tālu aizlasīta.

2014-11-09 12.14.20 Un kas jums no tā visa šķiet interesants, kas varbūt ir lasīts vai ko jums arī kārojas (uz man aizdoto grāmatu īpašniekiem pēdējā jautājuma daļa, protams, neattiecas)?

2014-11-09 12.14.54(Kaut kā šķībi viss sakārtojies, bet lai nu paliek.)

2014-11-09 12.15.48

2014-11-09 12.16.04

Nekas

Published 01.10.2014 by Lasītāja

Carmen Laforet. Nada. Vāks: Egon Schiele, Mujer sentada, 1917. Barcelona: Ediciones Destino, 2004 (1944). 276 pags.

 Vispirms pieskaņota reklāmas pauze. Kā jau daži būs pamanījuši, es mācos spāņu valodu. Nu lūk, cilvēki no Séneca kopā ar dažiem citiem ļaudīm ir parūpējušies par tiem, kas grib kaut ko saprast Spānijā vai Portugālē. Īsais bezmaksas kurss eBridge2 pamatā ir domāts profesionālo programmu studentiem, kuri gatavojas uzsākt praksi kādā no šīm zemēm, tāpēc tajā ir aplūkotas tādas tēmas kā dzīvokļa meklēšana, pirmā darbadiena un sarežģījumi darbā, taču nodaļas par pārvietošanos ar vilcienu vai auto, iepirkšanos, ēšanu un medicīnisko palīdzību var noderēt ikvienam, jo kaut mazdrusciņ saprast, kas rakstīts, ir labāk nekā nesaprast vispār neko. Projekta vietnē atrodams spāņu un portugāļu valodas pašmācības kurss valodas pamatu apguvei ar dialogu, uzdevumu un bilžu vārdnīcu palīdzību, mobilās aplikācijas ikdienas situāciju atrisināšanai, kā arī noderīga informācija par šo zemju kultūru, kas palīdzēs to iepazīt vēl pirms došanās prom un ātrāk integrēties vietējā sabiedrībā. Spāņi savukārt tur var apgūt latviešu un poļu valodas pamatus.
 Es visu neesmu izpētījusi, lai gan, eh, portugāļi… (labi, kādreiz), taču šo to jaunu iemācījos.

 Nu ja, un grāmata, par kuru gribēju mazliet pastāstīt, sākas ar to, ka tās vēstītāja, cerību pilna, ar vilcienu iebrauc Barselonā, lai mācītos universitātē. Jau pēc dažām lappusēm viņu pārsteidz jaunā mājvieta, kas nepavisam vairs nav tāda, kāda saglabājusies bērnības atmiņās. Māja ir spocīga, radinieki ir vairāk vai mazāk nojūgušies, biedējoši un naida pilni, bet ik pa laikam arī intriģējoši un dīvaini pievilcīgi. Pievilcīgāki par meitenes bohēmiskajiem draudziņiem, bet ne par viņas studiju biedreni Enu.
 Laforeta romānu sarakstīja, pati vēl būdama studente, un ar to arī pamanījās iekļūst Spānijas literatūras vēsturē. Vēlāk viņa pievērsās katoļticībai, apprecējās, dzemdēja piecus bērnus un sarakstīja ne vienu vien romānu un stāstu, bet šķiet, ka tas vairs nebija tas. Žēl, jo es gribētu vēl, grāmatas pēdējo trešdaļu izlasīju vienā elpas vilcienā vakarā. Starp citu, tieši beigas man nedaudz sagādāja vilšanos, likās nevajadzīgi un klaji dramatiskas, bet citādi šī man šķita viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Ja nu kas, Nada ir pieejama angliski.
 Cik man zināms, maskulīnajā Franko Spānijas literatūrā tā izcēlās ar svaigo jaunas meitenes balsi, precīzu viņas izjūtu tēlojumu. Andrea kādā brīdī apgalvo, ka esot trīs tipu cilvēki: vieni piedzimst, lai dzīvotu; citi — lai strādātu; vēl citi — lai uz visu noskatītos. Viņai pašai dzīvē esot sīka novērotājas lomiņa. Tā nu viņa novēro pilsētu (tā kā esmu tur bijusi, mazliet varēju iztēloties, pa kurām ielām viņa staigā, un bija dīvaini lasīt, kā pašreizējais caurcaurēm komerciālais tūristu rajons tolaik ir bijis tāds zaņķis, kurā vientuļai meitenei labāk nespert kāju), novēro izmisuma un nabadzības māktos cilvēkus (pēc Pilsoņu kara tur tiešām brālis ir nostājies pret brāli, lai gan viens bez otra nespēj dzīvot), sīkburžuāzijas iznīkšanu, bagāto jaunekļu koķetēšanu ar trūkumu un mākslu, sieviešu stāvokļa un iespēju lēnās pārmaiņas, pati savu degradēšanos bada un apkārt valdošās agresijas un apātijas ietekmē. Vienlaikus viņa piedzīvo kaislīgu draudzību un arī pieaug. Un viss tas ir uzrakstīts niansēti, gandrīz redzami, bet bez poetizēšanas vai izpušķojumiem.

Šobrīd lasu tikai mazo, līdzi nēsājamo grāmatiņu:
Antonio Skarmeta. El cartero de Neruda.

Klausos brazīļu dziedātāju:

Visi mūziķi ir…

Published 07.09.2014 by Lasītāja

Fransuāza Sagāna. Akordi. Tulk. Mirdza Ersa, il. Aija Andžāne. R.: Jumava, 2013. (Françoise Sagan. La laisse. 1989.) 175 lpp.

 Kaut kā īsie franču romāniņi par mīlestību ir izrādījušies stipri līdzīgi. Arī šī galvenais varonis un vēstītājs ir mūziķis, nu jau jāsaka, izbijis reiz daudzsološais pianists, kas ļāvis sevi apprecēt bagātai jaunkundzei un, nejuzdamies īsti laimīgs, uzgrūž atbildību uz sievas pleciem. Vinsentam gan nenāk ne prātā sievu idealizēt, viņš tai piedēvē visas sliktās rakstura īpašības, kādas vien spēj izdomāt, un sūdzas, ka tiekot turēts īsā pavadiņā (skat. oriģinālo nosaukumu) un saņemot pārāk mazu kabatas naudu. Grāmatā attēlots brīdis, kad Vinsentam parādās izdevība atklāt savu īsto seju, ko viņš arī spoži izdara.
 Laikam lieki teikt, ka es vēstītājam ne drusciņas neticu.
 Sagānu es ļoti sen nebiju lasījusi, un iespējams, ka gaidīju to, ko viņa nemaz nevar dot. Katrā ziņā es pievīlos jau no pirmajām lappusēm, jo valoda man šķita tik stīva un neizteiksmīga, ka arī no Vinsenta mutes man tādu negribējās dzirdēt. Ar teikumiem kaut kas nebija kārtībā (jā, es zinu, ka šis nav nekāds arguments, tikai nepamatota sūkstīšanās un Spīganai, piemēram, ir paticis). Un, ja šādas frāzes kā “yo ritorno” vai “por el vuestro telephono, es aqui” var mierīgi iztulkot gramatiski pareizi un iekavās piebilst, ka tās ir spāņu valodā, vienkārši spāņu, nevis lauzītā, nepareizā vai izklausās līdzīgi spāņu val., tādā gadījumā es neticu arī tulkojumam.

Lasu:
Carmen Laforet. Nada;
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos:

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 91 other followers