Ziniet, pie spāņu bērniem dāvanas nonāk Zvaigznes dienas rītā, kad austrumu ķēniņi/gudrie apveltīja vienu mazu zīdainīti ar mirtēm mirrēm un vīraku utt. Tad nu es izmantoju izdevību un ceru, ka dažiem šodien izdosies sagādāt ja ne prieku, tad vismaz pārsteigumu. Dāvanas!

Andrim, ja nav vēl lasīti, mazdrusciņ nejaukie un dīvainie Etgara Kereta stāstiņi, kas latviski pieejami krājumā “Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”.

Asmo es gauži ceru uzsēdināt uz vēl neizdotās “Annihilation” by Jeff VanderMeer. Ja patiks, drīz vien būs vēl divi turpinājumi (bet pati tā arī nevaru izlemt, kurš vāks man labāk patīk. Ak, mūžīgās sāpes). Ļoti drīz.
Man no viņa: “Uranium” by Tom Zoellner. Kas gan var būt nopietnāks par kodolieročiem?

Baltais runcis, izrādās, lasa arī dzeju, tad nu viņam Antonio Mačādo “Lakstīgalas māceklis” vai, ja šī 1985. gadā izdotā grāmata nav atrodama vai nepatīk, varbūt izdodas atrast vēl vecāko Federiko Garsijas Lorkas “Kliedzienu“.

Doronikei iedošu to argentīniešu rakstnieces Claudia Piñeiro grāmatu, ko pati lasu jau kopš vasaras: “Las viudas de los jueves”. Ir iztulkota krieviski, ir internetā (Клаудиа Пиньейро, “Вдовы по четвергам”), ir arī filma.
Viņa man uzdāvināja Migela de Unamuno “Miglu” vai Krisa Stjuarta “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”.

E., kas mācās valodas, jau ir dabūjusi Mark Haddon “The Red House” un Jeanette Winterson… hmm, man sāk likties, ka nevis “The World and Other Places”, kā bija domāts, bet gan “Art & Lies”, ko es pati neesmu izlasījusi. Nu nekas.
Viņa no sava plaukta man laipni izcēla Jūdžinidesa Džefrija “Midlseksu” (664 lpp.), Borisa Viāna krājumu krieviski (638 lpp.) un atsvaram – Andras Manfeldes “Dzimtenīti” (133 lpp.).

Evijai man padomā nesen latviski izdotā Ludmilas Uļickas “Mēdeja un viņas bērni“.

Jānis U. simt gadus neko nav rakstījis, bet vienalga dabūs China MiévilleLooking for Jake and Other Stories”.
Vispār viņš man kādreiz laipni piedāvāja “The Long Earth”. Terry Pratchett and Stephen Baxter.

MsMarii atkal tiek tas, kas mani jau sen interesē, bet ko tā arī neesmu lasījusi: Viļņā dzīvojošās krievu rakstnieces Лена Элтанг romāns “Каменные клены“. Vienīgi viegli laikam nebūs.
Viņa man piedāvāja izvēlēties starp Всеволод Крестовский sarakstīto “Петербургские трущобы” un Umberto Eko “Ķēniņienes Loanas mistisko liesmu”.

Sibillai, kas gribot vairāk lasīt svešvalodās, Lekarē dēla Nick Harkaway citādais spiegu romāns “Angelmaker”. Var dabūt Rozē, var – legāli vai nelegāli – internetā, var, ja ir pacietība gaidīt, sarunāt manu eksemplāru, kas šobrīd tiek lasīts ārzemēs un atpakaļ neatgriezīsies vismaz līdz Lieldienām.
Viņa man uzdāvināja Amosa Oza “Melno kasti” un vēl filmu piedevām.

Sisyphus Filipa Rufa “Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve“. Laikam jāmeklē b-kā.
Tas par “The Juliette Society” by Sasha Grey.

Spīganai es varētu mēģināt iemācīt mīlēt Hulio Kortasāru. Ja viņai nepatika “Kāds, vārdā Lūkasss”, varbūt tomēr patiks gana atšķirīgās “Citas debesis“?
No viņas man tikušas Īana Tregillisa “Rūgtās sēklas”.

Ja nu kādu esmu aizmirsusi, vēl jau būs citi svētki.

 Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu. Piemēram, uzskriet. MsMarii man gan laipni novēlēja, lai šogad mazāk skriešanas, bet es kā gāju, tā atgriezos pēc četrām stundām (slikta doma, ja līdzi ir tikai maza ūdens pudelīte un nekā salda; toties galva pamatīgi izvēdināta). Tātad, ja var ticēt līdzībām, šogad viegli ļaušos pavedināties, pēcāk kārtīgi pieēdīšos un, ak vai, atkal gatavošu ēst.
Es gribētu arī reizēm kaut ko ierakstīt blogā. Piemēram, par tām četrām grāmatām, ko izlasīju decembrī.

  1. Junot Díaz. The Brief Wondrous Life of Oscar Wao. Šī ir dikti jauka, skumja un sāpīga grāmata par puiku, īstu SF gīku, kam neveicas ne mīlestībā, ne literatūrā, un par Dominikānas diktatūru, un tā ir pilna ar spāņu vārdiem, un man tā būs jālasa vēl kādu reizi.
  2. Stefan Themerson. The Mystery of the Sardine. Johoho, man ir vēl viena Temersona grāmata, un saprast tajā, nē, šajā neko nevar, tas ir filosofiski politisks detektīvstāsts, kurā uzsprāgst melns pūdelis un tiek pierādīts, ka Eiklīds ir īsts ēzelis, un jā, nekur es nelikšos bez literatūras (kaut vai tādēļ, ka bez divām minētajām Temersons paspēja sarakstīt vēl dažas grāmatas, tikpat nekaunīgi dīvainas un nelasāmas, tavu laimi!).
  3. Graham Joyce. Some Kind of Fairy Tale. Gandrīz Ziemassvētku stāsts par feju aizvestu – vai varbūt smagu psiholoģisku traumu piedzīvojušu – meiteni un to, ko viņas pazušana un atgriešanās nodara ģimenei un mīļotajam; gandrīz labs stāsts.
  4. Horhe Luiss Borhess. Smilšu grāmata. Ā, Borhesu es diez ko nemīlu, bet, pārlasot pēc ilgiem gadiem, nemaz tik ļauni nebija, tomēr man joprojām pietrūkst kaut kā, kas viņu padarītu par piedzīvojumu, kas uzrunātu un neatstātu vai vienkārši ļautu saskatīt to, kas no manis joprojām slēpjas. Varbūt, kad būšu vecāka un gudrāka…

 Tas par decembri. Viņgad kopumā es paguvu izlasīt 85 grāmatas, kas ir dikti, dikti maz, ja salīdzina ar to, kas mani vēl gaida (un, ja šitā turpināšu, nekad nesagaidīs). Varbūt vajag mazāk vienkārši figņas un vairāk pseidointelektuālās. Ā, vēl man stāv viena iesākta grāmata angliski un, tā kā esmu tik haotiska, kādas trīs spāniski. Šajā valodā man nevienu viņgad neizdevās izlasīt, bet šogad, jā, šogad būs cita lieta. (Jā, paldies par apvaicāšanos, mācībās man iet tā neko, pasniedzējam, šķiet, ir apnicis pie mājas darbiem rakstīt klāt “labi” dažādās variācijās, pēdējo – un noteikti vienīgo – reizi bija “fantastiski”.) Esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski un divas – krieviski. Lūk, arī šos skaitļus šogad gribu redzēt citādus. Bet vispār plānu man nav, tikai ceru, ka gribēšu lasīt un pa laikam arī rakstīt.
 Kas vēl? Paspēju Rotko muzejā aplūkot Pētera Martinsona izstādi, nez, kā lai sev dabū kādu vārnu un lauvu? Daudz iespaidīgāk par turpat izstādīto Dalī. Man nenoliedzami ir tricepsi. Vakar pārbaudīju – uz galvas stāvēt arī joprojām māku. Šovakar varētu vēl mazdrusciņ palasīt, mazlietiņ mājasdarbus papildīt un tad doties gulēt. Filmas atstāsim uz citu dienu, vēl jau viss gads priekšā.

Skatos, ka pēdējā laikā esmu rakstījusi apskaužami regulāri, proti, vienu ierakstu mēnesī. Un tā nu ir sanācis, ka šī reize ir pienākusi un es varu izteikties uzreiz par trīs mēnešos izlasīto. Tas man atsauc atmiņā kādu vakaru, kad steidzos uz kursiem (ar neizpildītiem mājasdarbiem) un mani apturēja divas jaunkundzes, kas gribēja iedot “Sargtorni”, “ko brīvajā laikā palasīt”. Jehova mans liecinieks, ka es viņām ne drusciņas nepateicu, ko domāju par šo ideju, lai gan sakāmā man nebūtu trūcis.

  1. Jeff VanderMeer. The Day Dali Died. Grāmatiņā ir īsiņi stāstiņi un ne pārāk gari dzejoļi, kuros atklājas retāk redzētas autora šķautnes, tomēr, vai varbūt tieši tāpēc, ar šo sējumu es neieteiktu sākt iepazīšanos ar dīvainās, tumšās un bezkaunīgi snobiskās fantāzijas autoru.
  2. Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. Nez, cik daudzām sievietēm ir izdevies Kinga romānu izmantot gluži praktiskos nolūkos, nu, nevis kā tējas krūzes paliktni, bet gan kā iedvesmas avotu, lai beidzot aizietu no vardarbīga vīra? (Tas, protams, jāpajautā gūglei.) Ceru, ka vismaz dažām. Bailīgi īsti nebija, pretīgi un mitoloģiski gan.
  3. N. Scott Momaday. House Made of Dawn. Baidos, ka šīs grāmatas uztvere stipri cieta no tā, ka es to kādu mēnesi staipīju līdzi (ne vairāk kā 300 lpp.), cenšoties vakarā mājupbraucot kaut ko saprast. Lai nu kā, tas ir indiāņa (latviski šitā vēl drīkst teikt?) sarakstīts romāns par kādu citu indiāni, kaktusiem, vardarbību, seksu, bezizeju un ciešanām.
  4. Lārss Keplers. Hipnotizētājs. Viss, ko var gaidīt no skandināvu kriminālliteratūras, tostarp daudzu un dažādu zivju ēdienu uzskaitījums un kāļu sautējuma piesaukšana. Labi, bet kaut kādā ziņā paredzami, par spīti negaidītajiem sižeta un iespējamā vainīgā pavērsieniem. Protams, Umberto Eko teiktu, ka tāda jau ir kriminālromāna būtība.
  5. Ians Renkins. Krusti un mezgli. Kaučkāds krimiķis. Ā, par armijniekiem.
  6. Nick Harkaway. Angelmaker. Visjaukākā un smieklīgākā izklaide no te uzskaitītajām iespējām, lai arī trūkumu šajā fantāzijas/tvaikpanka spiegu romānā ir papilnam.
  7. Людмила Петрушевская. Жила-была женщина, которая хотела убить соседского ребенка. Angliski iztulkota, šī grāmatiņa 2010. gadā saņēma Pasaules fantāzijas balvu, bet nu es nezinu, uz mani jaunsacerētie stāstiņi par miroņiem, kas iejaucas vēl nenomirušo dzīvēs, lielu un, galvenais, paliekošu iespaidu neatstāja, un kad vēl stāstos parādījās morāle… bet nu slikti ar’ it kā nebija, un vāks gluži glīts.
  8. Terry Pratchett. Eric. Šī laikam vienprātīgi tiek atzīta par vienu no sliktākajām Prečeta grāmatām, bet ziniet, šī variācija par Fausta tēmu vismaz ir īsa, tajā ir papagailis, elle un caurcaurēm noderīga pamācība, ko iesākt, ieraugot misionāru.
  9. Simona de Bovuāra. Uz sliekšņa. Man tā vien šķiet, ka pret sievietēm B. jaukundze izturējās vēl sliktāk nekā pret vīriešiem, literatūrā, protams.
  10. Ians Rankins. Atmaskot Džeku. Vēl viens krimiķis, ko sacerējis gana zināms britu autors, šoreiz par politiķiem un salīdzinoši augstām aprindām, bet nu man ar diviem viņa darbiem laikam pietiks.
  11. Terry Pratchett. Wyrd Systers. Raganām man vajadzētu patikt, bet nu sasodīts, es vīlos, varbūt tāpēc, ka man nebija īstā noskaņojumu, bet varbūt tāpēc, ka šī ir no pirmajām cikla grāmatām, nu, tādā gadījumā dikti jauki, ka lasu P. kā pagadās, neliekoties ne zinis par hronoloģiju utt.

Nu tā kaut kā. Nelasās man. Lai gan šomēnes atradās grāmata, kas šo sausuma periodu pārtrauca, tā ka, ej nu sazini, varbūt atkal kļūšu par Lasītāju. Visus izaicinājumus un dāvanas gan es atstāšu uz nākamo gadu, ak, piedodiet, ja varat, un, nu jā, ja šogad arī kāds man vēl gribēs kaut ko dāvināt, mīļuprāt pieņemšu, tikai vēl joprojām nezinu, vai pati saņemšos ko sagudrot. Ja man sevi šobrīd būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tas būtu — pārgurusi.

Sharp Biscuit — Some Thoughts on Translating. Notes from a guilty business by MICHAEL HOFMANN.

 But that’s the problem: whose words are you going to use, if not your own? Reprising Buffon, Wallace Stevens said: “A man has no choice about his style.” Why shouldn’t it be just as true of a translator as of  John Doe, author? Is it imagined that you take a dictionary to an original, and make fifty or hundred thousand hermetically separate 
transactions, translating, in effect, blind, and into a language not yours and no one else’s? Is that a book? Every word taken out of its association-proof shrink-wrapping? I don’t see how a personal vocabulary and personal grammar and a personal rhythm — at least where they exist, in anyone evolved enough to have them — are to be excluded. Chocolates carry warnings that they may have been manufactured using equipment that has hosted peanuts; why not translations too? But then not just “has written the occasional modern poem” but also “likes punk” or “early familiarity with the works of Dickens” or even “reads the Guardian” or “follows the Dow” or “fan of P.G. Wodehouse.” (Yes, dear reader, these are all me.) But we are all contaminated.

P.S. Vēl viens jauks citāts: “Akismet has protected your site from 6,666 spam comments already.
There are 6 comments in your spam queue right now.”

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

septembris13 Augusts, ziniet, bija liecība, ka plānot nav vērts, jo no pieticīgi izvēlētajām septiņām grāmatām izlasīju trīs (Lācītis pārmaiņus mani garlaikoja un krita uz nerviem, bet tas notika jau šomēnes; lai nu kā, viņu es tālāk nelasīšu), vai ka uzmanīgāk jādomā, ko saka, jo es zināju, ka tas būs saspringts mēnesis, taču nevarēju iedomāties, kādā mērā un veidā tas izpaudīsies.
 Tak attiecībā uz septembri man ir papilnam vēlmju. Es gribu iet uz kino, varbūt apmeklēt kādu Dzejas dienu pasākumu, festivālam “Survival Kit” šogad ir interesanta programma, un gribu lasīt. Daudz lasīt. Turklāt pēc ilgāka pārtraukuma man ir vēlme pēc fantastikas, fantāzijas, kaut kā tāda. Tas nozīmē, ka es varētu neoficiāli piedalīties tumšās literatūras R.I.P. izaicinājumā. Galu galā no šīs kaudzītes kaudzes tur iederas i Kings, i Kuncs, i Kārtere, i droši vien arī Vandermiers utt. Kā jau septembrī piedienas, tur ir arī pāris dzejoļu grāmatas. Nupat iekrita acīs (hmm, vai šis ir nevēlams kalks?) daži bioloģiskas noslieces darbi. Un vēl šis tas.
 Bet tātad augusts.

  1. Biruta Baumane. Sarunas ar sevi. Īsas skices ziņkārīgiem cilvēkiem, kurās darbojas, glezno, raksta un uzdzīvo daudzi latviešu mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki utt.
  2. Džūlija Gārvuda. Netraucē man spēlēties. Romantika, psihopāte, iemīlējies algots slepkava, pakaļdzīšanās – normāli uzrakstīta, bet muļķīga grāmata.
  3. Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. Kā autors, aizbildinoties ar zinātniskā darba rakstīšanu, dzēra alu, aptina piemineklim kaklu ar šalli, apmeklēja sen slēgtas metro stacijas, slimnīcas, padomju armijas barakas, slepenus valdības bunkurus, uzskrēja debeskrāpjos, nokāpa pazemē un kāds no tā sabiedrībai labums.
  4. Mārgarita Drable. Zelta karaļvalstis. Mazliet vecmodīga, pozitīva un gudra grāmata par sievieti, kam ir gan smadzenes, gan izturība, gan bērni, gan mīlestība.

 Starp citu, nesen kolēģis izstāstīja, ka viņa tēvs kolekcionējot grāmatas. Pirms kāda laika esot vienu pārdevis par 500 latiem. Atcerējos, ka es jutos pārsteigta, kad amazonē ieraudzīju kāda kaudzītē iekļuvušā autora citu grāmatu, kas man ir, tirgojam par pārsimt mārciņām. (Ja kas, cena kopš tā laika ir kritusies, jo neba es viena to atklāju, turklāt manējais eksemplārs ir diezgan nolasīts.) Un tad vēl viņš esot apmeklējis citu krājēju, kam ar grāmatām piekrauts pilns šķūnītis un garāža. Fū, man līdz tam vēl tālu jo tālu. Un tā kā augustā uzzināju, ka pavisam netālu no manis dzīvo kāds rotkalis, kura darbi man patīk un ir par saprātīgu cenu… nu, man tagad būs daudz kārdinājumu.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 83 other followers