Sausums

J G Ballard “The Drought”. Flamingo, 2001 (1965).

  Šī grāmata ir no tām, kas man uzkrājušās izlasītas, bet šeit nepieminētas. Šķiet, ka nupat ir pēdējais laiks par to parunāt.
  Tie, kas lasījuši latviski izdotos Džeimsa Greiema Balarda darbus “Kristāla pasaule” un “Nogrimusī pasaule”, zinās, kas gaidāms no “Sausuma”. Postapokaliptiska distopija: pasaulei ir gandrīz pienācis gals, tie, kas vēl nav miruši, cīnās par izdzīvošanu.
  Šoreiz iznīcību ir atnesuši okeānos izgāztie bīstamie atkritumi, kuru dēļ uz ūdens virsmas izveidojusies plēvīte, kas neļauj ūdenim iztvaikot. Neveidojas mākoņi, visu spoži apspīd saule, un nav lietus. Izsīkst upes, pazeminās gruntsūdens līmenis, nokalst augi, cilvēki paliek bez dzeramā ūdens un ēdiena. Principā ticams scenārijs, lai arī postoša sausuma cēlonis mūsdienās būtu kas cits.
  Kad izsmelti pēdējie ūdens krājumi, gandrīz visi ļaudis dodas uz okeāna krastu, kur lai nu kāds, bet tomēr ir šķidrums. Taču izrādās, ka valdība pludmali ir nožogojusi un vēl nostādījusi sardzē bruņotus kareivjus. Jāgaida, kamēr jaunās destilēšanas iekārtas būs attīrījušas pietiekami daudz ūdens. Protams, naktī vadzis lūst, cilvēki citiem pāri galvām dodas uz krastu, armija šauj… Maza daļa tiek pie kārotajām vietām ūdens tuvumā, un arī šis mazumiņš drīz vien krietni saruks.
  Tomēr būtībā Balardu interesē psiholoģija, tas, kā ārējā vide ietekmē cilvēku domāšanu un attiecības. Viņa rakstības stils atgādina izkaltušo, ar sāli klāto ainavu, kāda pēc dažiem gadiem paveras jūras malā. Galvenais varonis it kā saplūst ar apkārtni, zaudē individualitāti, sadrūp laikā. Viss kļūst pelēcīgs, domas neskaidras. Paliek tikai izdzīvošanas instinkts, kas spiež pavadīt dienas, meklējot zivis, aļģes un kādu peļķīti ūdens — vienmēr par maz. Citi cilvēki savukārt ir pakļāvušies spēcīgākajiem līderiem un ziedojuši savu personību, lai varētu piederēt pie kādas no reliģiski militārajām grupiņām.
  Smaga, nomācoša lasāmviela. Liek domāt, ko es varētu darīt, kā rīkotos tādā situācijā. Cik ilgi izturētu nesabrukusi. Un tā noskaņa, gluži vai sajūtamās ainavas, sāpes acīs no spožās saules (mākoņu taču nav), kas atspīd sāls kristālu klājumā…
  Iespaidīgi.

 

Lasāmais adventes kalendārs un mazliet slenga

  Blandīdamās pa internetu (daudz darāmā, bet nekam īsti negribas ķerties klāt), uzgāju adventes kalendāru fantastikas cienītājiem. Britu žurnāls “Interzone” ik dienu publicē saiti uz kādu ļoti īsu stāstu. Tajos, ko aplūkoju, bija zombiju Salavecis, laikā ceļojošas žurkas un astronomiska poēzija.
  Savukārt laikrakstā “The Guardian” publicēts saraksts ar šīs desmitgades labākajiem jaunvārdiem. Tā vismaz šķiet raksta autoram. Es teikšu, ka interesanti.

 

Neibarts

Aivars Neibarts “Aiz septiņām mūžībām“. Rīga: MežaParks, 1999.

  Kā jau solījos, Neibarta dzimšanas dienu sestdien pieminēju ar pantiņiem. Paņēmu to grāmatu, kas bija nolikta visparocīgāk un ko agrāk varbūt pat nebiju izlasījusi no viena gala līdz otram. Tas pat ir ļoti ticams, jo šis man nešķiet veiksmīgs krājums.
  Te ir daudz dzejoļu, kas tikai ieskicē kādu ainiņu, bet tā pa īstam neko nepasaka. Īpaši tas duras acīs nodaļā, kas lasāma no grāmatas otras puses un saucas “Nepieskaitāmās amuletu miglas ziepes”. Apmēram tā tur Ņurbulis izpaužas, saliek kopā neierastus jēdzienus un absurdus salīdzinājumus. Ir gan smuki, gan dzīvīgi, taču šie dzejoļi iedarbojas tikai mazās devās. Kādā žurnālā tie būtu tieši laikā, tāpat arī krājumā starp citiem, intensīvākiem tekstiem, bet cits pēc cita tie ātri sāk garlaikot.
  Arī “100 ņurbuļi vienrindnieki” varēja palikt, kur bijuši, piemēram, “tulpju karš ar ģeorģīnēm”. No otras puses, tādas izteikas kā “pieckuprains zalktis” vai “akmens putns lido zemzemē” būtu gluži spēcīgas, ja vien nebūtu iejauktas pa vidu visām pārējām rindiņām, kur tām nepietiek telpas.
  Grāmatas sākumā ir arī tādi dzejoļi, kuros parādās Neibarta nopietnā puse, es pat teiktu, pilsoniskā stāja. Padomju laikā publicētajos dzejoļos Neibarts izsmēja mietpilsoņus un birokrātus, šeit viņš vairāk pievēršas čekistiem, miličiem, pilsonim dzenītim un Kremļa ēnai. Ir mazliet dīvaini lasīt patriotisku Neibartu, karoga un valsts apdziedāšanu, bet toreiz ap 1990. gadu tiešām bija tādi laiki. Tagad viņš atkal varētu lūgt piedošanu, “ka ikvienā Latvijas rajonā vēl brīvi neavarē latviešiem tik ļoti nepieciešamās, mīlīgās atomelektrostacijas un tālab ik ozolzarā nožēlojamo zīļu vietā vēl nedeg tūkstošiem un tūkstošiem Iļjiča spuldzīšu”, nu, ja ne ikvienā novadā (neaizmirsīsim reģionālo reformu), tad vismaz Burtniekos un Zilajā kalnā gan.
  Vispārliecinošākie man tomēr šķiet konkrētam laikam nepiesaistītie dzejoļi, piemēram, šis:

gaisos skrēja
dūjiņas dujas
skrēja skrēja un
piekusa
dūjiņas dujas un uz
zobena spices
nolaidās un dūdoja
dūdoja līdz
aizmiga
dūjiņas dujas un
šaisaulē vairs
nepamodās jo
zobens šis
negriež
baltu smilti

  Tāpēc lasiet Neibartu, bet ar šo grāmatu labāk nesāciet, ņemiet kādu no iepriekšējiem krājumiem, starp citu, tajos ir arī skaisti mīlas dzejoļi.

 

Sasodīti labs pasākums šovakar

  Šopēcpusdien uzzināju lūk, ko:

Rex Torņakalnensis Aivars Neibarts svin savu 70. dzimšanas dienu. Varbūt tur, tajā caurumā, debesīs, kas Āžu bulvārim tieši blakus… Bet mēs aicinām jūs svinēt Ojāra Vācieša mājā Aivaram Neibartam veltītajā izstādē un dzimšanas dienas sarīkojumā.
Izstādes atklāšanas sarīkojumā piedalīsies Sarmīte Neibarte, dzejnieka draugi un kolēģi. Muzicēs Valts Pūce un “Marana”. Apgāds “Neputns” atvērs jauno Aivara Dzejtaureņa dzejoļu krājumu “Taureņkaraļvalstība”.

  Sasodīts, būtu to dzirdējusi agrāk… Neibartu es vienkārši mīlu (kā nu ne, viņš bija maķenīt resns, bārdains un labi audzināts), jauno grāmatu gribu (dažus taureņdzejoļus viņš man paspēja nolasīt savā slapjajā dikcijā), un “Marana” man tagad visu laiku skan ausīs (“ceļš es būvēju/ ceļu iz gaisa zila/ ceļš apput pats/ pats iz sevis/ uz ceļa kā uz sola/ sēž filozofi/ un domīgi kāju pēdas/ savas plikās aplūko/ kuras ceļa zvaigznes/ saskrambājušas”. Pareizo dalījumu rindiņās tagad neiešu meklēt). Bet paspēt vairs nevaru.
  Tad nu droši vien rīt lasīšu pantiņus un svinēšu Neibarta dzimšanas dienu. 70? Cik viņu zināju, Aivars vienmēr ir izskatījies aizmūžīgs, kādi nu tur gadi.

P.S. Tas, ka Vikipēdija, meklējot Neibartu, pārjautā: “Vai jūs domājāt Neimanis?” ir kauna traips visiem latviešu literatūras studentiem un viņu pasniedzējiem. Meklējiet šeit un lasiet Bereļa blogā!

 

Divas novecojušas sēru vēstis

  Šonedēļ uzzināju par divu ievērojamu rakstnieku nāvi.
  29. novembrī nomira Roberts Holdstoks. Viņš vislabāk pazīstams ar grāmatu “Mitago mežs”, kas 1985. gadā saņēma Pasaules fantāzijas balvu un ir izdota latviski. Man ļoti patīk mitago cikla ideja par mežu, kurā atdzīvojas cilvēku zemapziņā dusošie arhetipi, par mitoloģijas un psiholoģijas sajaukumu, taču pati grāmata diemžēl neaizrāva. Tomēr daudziem cilvēkiem tā ir viena no mīļākajām fantāzijas grāmatām. Tās fragments oriģinālvalodā lasāms šeit.
  Dienu vēlāk nomira laikam jau visslavenākais serbu rakstnieks Milorads Pavičs. “Hazāru vārdnīca” ir manuprāt brīnišķīgi iztulkota latviski (serbu valodu es, protams, nemāku), turklāt lasītājam iespējams salīdzināt, kā to darījis Vinifreds Kraučis (kas diemžēl nepaguva pabeigt tulkojumu) un kā – Uldis Bērziņš. Man šī grāmata sniedza daudz prieka. (“Rīgas Laiks” 2006. gada februārī publicēja Ilmāra Šlāpina rakstu par “Hazāru vārdnīcu” un interviju ar M. Paviču.)

 

Paratstarpjulabumu

  New York Times Magazine publicētas rakstnieka Keileba Kreina (Caleb Crain) žēlabas par to, kā angļu valodu kropļo nosacīti jaunais niķis vārdu vidū rakstīt lielos burtus (kam, izrādās, ir doti vairāki apzīmējumi: camel case, intercaps un incapping). Viņš aicina visu zemju rakstniekus cīnīties un nepakļauties iPhone un MasterCard darboņiem, kas uzskata, ka valodas likumi uz viņiem neattiecas.
  Kreigs raksta, ka 2. gadsimtā latīņu rakstu valodā pārtrauca lietot atstarpes starp vārdiem. Lasītpratēju nebija daudz, un valdošā šķira nebija ieinteresēta, lai viņu kļūtu vairāk. Lai saprastu vielaidus rakstīto tekstu, nācās lasīt skaļi. Atstarpes atgriezās tikai 7. un 8. gs. Īrijā un Anglijā, kur priesteriem aizvien grūtāk kļuva izrunāt tekstu svešajā mēlē, ja vārdi nebija skaidri atdalīti. No tā labumu guva ne tikai mācītāji un mūki, bet arī plašāka sabiedrības daļa. Lasot klusībā, vieglāk varēja iepazīties ar ķecerīgiem tekstiem, un tieši atstarpes esot pavērušas ceļu ironijai, pornogrāfijai un sirdsapziņas brīvībai.

 

Mūžīgā pārnākšana

Bernhards Šlinks “Pārnākšana”. Rīga: AGB, 2007. No vācu val. tulkojis Jānis Krūmiņš. (Bernhard Schlink “Die Heimkehr”, 2006.)

  Man vienmēr ir šķitis, ka būt vācietim ir smags liktenis. Galu galā, visi taču zinām, ko viņi izdarīja pagājušajā gadsimtā, lai cik sen tas arī nebūtu bijis. “Pārnākšana” vēsta tieši par šo vēstures posmu.
  Grāmata sākas ar galvenā varoņa atmiņām par bērnības vasarām, kas pavadītas pie vecvecākiem Šveices laukos. Dzīve tur arī pēckara gados ir sakārtota un plūst tikpat rāmi kā grāmatas valoda. Vecvecāki rediģē lubenes, stāsta mazdēlam par viņa tēva bērnību, kļūdainiem tiesas spriedumiem un to, kā netaisns lēmums reizēm sniedz lielāku labumu nekā taisnīgs spriedums. Šo aizrautību ar taisnīguma jautājumiem manto arī mazdēls.
  Paaudzies lielāks, viņš izlasa kādu rediģējamo romānu, ka vēsta par gūstā saņemta vācu kareivja atgriešanos mājās, Odiseja ceļu izdzīvojot Krievijas plašumos. Manuskriptam trūkst beigu, un Pēteri tas tik ļoti ieintriģē, ka viņš sāk meklēt vispirms grāmatu, tad tās autoru un visbeidzot pats savu pagātni.
  Ja runa būtu nevis par Pēteri, bet par Annu, grāmatu pat varētu pieskaitīt tipiskai sieviešu literatūrai, kas vēsta par pūliņiem atrast savu ideālo partneri (un, to atrodot, “divatā gājām uz operu, lai gan man vairāk patika koncerti, un uz koncertiem, lai gan viņai vairāk patika opera, nelaidām garām nevienu afrikāņu filmu, ko rādīja televīzijā vai kino, cepām kanēļzvaigznītes, mandeļu un riekstu cepumus, piparkūkas un kopīgi apmeklējām jogas kursu”), vilšanos, jo Barbara izrādās precējusies, sarežģījumiem darbā un slēptām nesaskaņām ar māti. Taču fašisma ietekmi savā dzīvē izjust nākas vīrietim, kas apzināti ļaujas kārtējai odisejai, līdz sieviete liek beidzot pašam izdarīt izvēli starp mūžīgo dreifēšanu un viņu, noskaidrot savu attieksmi pret ļaunumu, netaisnīgumu un meliem.
  Sarežģītie un sāpīgie jautājumi ir izteikti ļoti plūstoši uzrakstītā grāmatā, ko no sirds iesaku izlasīt.