dzīvība tītīga krūtīs man

Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Atdz. Uldis Bērziņš, il. Aldis Aleks. Adria, 2008. (Mehmet Yaşın. Yenişehir’de Eski Şarkılar.) 111 lpp.

 Pirms dažām dienām Elīna meklēja grāmatas, kuru darbība norisinās Kiprā. Labi atminējos, ka esmu lasījusi kāda Kipras turka dzejoļus, pameklēju internetā, šo to atradu, bet nejutos īsti pārliecināta, ka tas ir tas, ko domāju. Gluži vai nejaušs skatiens grāmatplauktā apliecināja, ka patiesi, manis lasītā grāmata ir cita. Šī te.
 Kad nu biju to atradusi un izvilkusi no skapja, es to, protams, atvēru (tāpēc noslaucīt grāmatām putekļus ir tik neizpildāms uzdevums) un izlasīju. Dzejoļi joprojām bija tikpat labi, kā man palikuši atmiņā, tomēr neesmu droša, ka būtu prāta darbs tos ieteikt potenciāliem tūristiem. Es vismaz apsvērtu dzīvības apdrošināšanu, jo to mājvieta ir konkrētāka par Kipru – tā ir demarkācijas līnija, pie kuras šauj un mirst. Dzejnieks gan pasaciņas vien raksta. Varoņpasakas.

Neviens to neatmin mans ģenerāli
kā mūsu iela saukta
kad vēl nebija kritušo varoņu

 Vai “Klusējot stāstāmā pasaka”, kas beidzas šādi:

Dievs atrada sauju pelnu
tik nedomājiet ka neieraudzījis
vairs ne Korānu ne talismanu
Dievs sūtīs viņu uz elli!
Dievs nopūtās:
Tik rūgtā nāvē mirušam
vieta bez šaubām debesīs
ja man tās debesis būtu.

Šo pašu dzejoli grāmatā var aplūkot oriģinālā vai varbūt vienā no oriģinālvariantiem, kas, sajukušā valstī dzīvojot, uzrakstījies/uzzīmējies vairākās mēlēs uzreiz. (Piedodiet, nebija skenera pa rokai.)

Un tad – trīs valodas reizē lauzās manos dzejoļos
ne Turki vairs saprata, ko gribu teikt
ne Hellēņi, ne Tie pārējie –
bet netaisos pārmest Nevienam, tas bija kara laiks.

 Nezinu, vai esmu sapratusi, ko Jašins grib sacīt, bet man viņa dzejoļi šķiet apbrīnojami gaiši, pat tie par karu, kas turklāt neaizņem visu mazo izlasi, tajā ir arī šis tas cits.

Pret vakaru jasmīnkūpošos mākoņos lido
viegla spalviņa
aizlido mana mīļā Vectantiņa tik 85 gadiņus jauna!

 Tāpat nezinu, vai tas ir Bērziņa pirksts (jo viņš nav vienīgais, kas atdzejojis), tak visai turku dzejai, ko man nācies lasīt, piemīt kas savdabīgs, kāda vienojoša noskaņa, ko var iepazīt lielajā izlasē “Baložu pilni pagalmi” vai kaut vai grāmatas vārdā nosauktās grupas dziesmā ar Orhana Veli Kanika vārdiem “Tava māja”, ko jūs noteikti zināt.

 Iespējams, tas atlasītāju gaumes un autoru kopējo iedvesmas avotu un literāro paraugu dēļ.
 Lai nu kā, “Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas” var mierīgi ieteikt arī tiem, kam no dzejas bail, jo tās ir saprotamas ikvienam, vienkāršā formā un lielākoties nesarežģītiem vārdiem sarakstītas, un runā par to, par ko reizēm vajag paklausīties.

 ”Read Harder” 13. (grāmata, kuras darbība noris Vidējos Austrumos) un 21. (grāmata par politiku) punkts.

Aiz stikla

Pēters Brūveris. Aiz stikla: dzeja un atdzeja. Il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. 151 lpp.

    Lasot Brūveri, es aizdomājos, kāpēc viņa un Bērziņulža tekstos mani netraucē centieni rakstīt tā, it kā pēdējos 70 vai cik tur tos gadus ortogrāfijas normās gandrīz nekas nebūtu mainījies, visi šie ŗ, “mūzejiskie putekļi” un citas neierastās vietās ieliktas vai neieliktas garumzīmes, lai gan citkārt tādas izdarības mani ērcina. Izdomāju, ka manu attieksmi nosaka Brūvera valoda kopumā, ainava, kurā ŗ, gluži tāpat kā pa kādam leišu vai prūšu, vai vēl kādam nesaprotamam vārdam, iekļaujas pavisam dabiski, neatstājot ne samākslotu, ne augstprātīgu iespaidu. Arī kultūratsauces un citāti, ar kuriem blīvi piepildīti dzejoļi un kuru lielāko daļu es droši vien ne tikai nesaprotu, bet pat nepamanu, neliek lasītājai justies kā mazai muļķītei, kas bāž degunu inteliģentākiem un izmeklētākiem cilvēkiem paredzētās vietās, nē, es jūtos kā apciemojusi diezgan padrūmu, tak gaužām lādzīgu vīru, ar kuru sarunājoties, iespējams, pat jūtos mazdrusciņ gudrāka, nekā patiesībā esmu. Bet ne jau gudrības dēļ es pie viņa eju. Vienkārši šķiet esam labs cilvēks. (Un valoda dzīva. Var papriecēt ausi.)
    “Aiz stikla” pat nav īpaši drūms krājums. Nepievēršas izkautajiem prūšiem vai negribētām un skarbām ziemeļzemēm. Protams, kā nu dzejniekam nerakstīt par nāvi, bet…

Bet vēl viena stīga tev paliek
Kad nekur vairs nav iespējams doties
Un to stīgu sauc apvārsni
Plakstieniem aizdaroties

    Ai, šis pants bez pārējā dzejoļa skan pārāk saldi, gandrīz kā nodziedāta “Ziemassvētku dziesmiņa” (arī no šī krājuma), kurā grūtāk saklausīt mazliet sāpju un ironijas.

    Bet mazliet greizs smaids (vai smīns) autora bārdā pavīd bieži, neļaujot visu ieskaut saltajam stiklam. Turklāt pat caur stikla sienu, kas atsvešina un nošķir, reizumis tomēr izdodas izspraukties cauri — ja ne pašam, tad mirušajiem draugiem, kam patīk dzīt jokus. (Kirils Pelns — tēls vairākos dzejoļos. Dzīvs.)

ai jauki gan ka valstī pelni tādi kulturāli
kas dienas vada nedumpojoties bet sevī gruzdot
ja viņi neleksies tad sasniegsim mēs liberālu tāli
un viņus teatrāli traktēs Ķimele vai Gruzdovs

    Gadās pat pa kādam negaidītam caurcaurēm romantiskam brīdim.

skatu rūtī es šo rītu
tā kā tikko atsūtītu
Ziemassvētku atklātnīti
ko man zīmējusi Tu

    Nu jā, es domāju, ka Brūveri ir vērts lasīt.
    Kārļa Vērdiņa recenzija ir publicēta šeit.

Megrē

Žoržs Simenons “Siluets logā. Providensas strūdzinieks”. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Māris Sīmansons. Rīga: Artava, 1993. 251 lpp. (Georges Simenon “L’ombre chinoise” (1932), “Le charretier de “La providence”” (1933).
“Megrē un nonāvētā meitene. Megrē Ziemsvētki”. 1994. 303 lpp. (“Maigret et la Jeune Morte” (1954), “Un Noël de Maigret” (1951).)

Par komisāru Megrē Žoržs Simenons no 1929. līdz 1972. gadam sarakstīja 75 romānus un 28 stāstus. Iespaidīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās nav vienīgās viņa grāmatas. Tiesa, vismaz pirmie romāni nav gari un vairāk atgādina garstāstus.
Abos trīsdesmitajos gados sacerētajos romānos Megrē vēl ir pavisam jauns, viņš nav nedz tik ļoti pieķeries savām pīpēm, nedz arī allaž sarunājas ar sievu. Megrē kundze tur tika piesaukta tikai reizi vai divas. “Providansas strūdziniekā” Megrē, dzenoties pakaļ aizdomās turētajam, lietainā dienā ar divriteni nobrauc ap septiņdesmit kilometru, jo mašīnas viņam nav. Romāns vispār ir kā gabaliņš nu jau tik senas, neiedomājamas pagātnes, un dzīve preču liellaivās mani piesaistīja vairāk nekā kriminālā intriga.
Nemainīgi paliek “lipīgi pelēcīgie ģimenes stāsti”, saltums un nodevība it kā tuvāko cilvēku starpā, kas reizēm sabiezē tik ļoti, ka tiek izdarīti noziegumi vai kāds tāpēc kļūst par upuri. Pat ja tas nenotiek, tāpat ir nepanesami smagi. Romānā “Siluets logā” Megrē sarunājas ar sievieti, kas aizgājusi no neveiksminieka vīra pie daudzsološāka kandidāta, bet nu ir vīlusies jaunajā naudas pelnītājā, kuram viņa to visu laiku pārmet.

Viņš jutās noguris kā pēc grūtas noziedznieka pratināšanas. Galvenais — viņš juta nenosakāmu riebumu, kāds cilvēku pārņem, kad viņš spiests ielūkoties tādos dzīves nostūros, par kuriem nemēdz domāt. Tas nebija dramatiski. Tas neiesvēla sašutumā. [..] Un tomēr pēc šīs sarunas viņš nespēja tikt vaļā no pretīguma sajūtas.

Komisārs Megrē. Autors: Pieter d'Hont.

Divdesmit gadus vēlāk sarakstītajos darbos Megrē jau ir slavens komisārs, kuru apskauž viens otrs kolēģis, piemēram, inspektors Loņons, kas kopā vai drīzāk vienlaikus ar Megrē izmeklē Ventimijas laukumā atrastās meitenes slepkavību.

Viņš vai mira aiz noguruma, bija slims un galīgi sanīcis. Trijās naktīs viņš nebija gulējis vairāk kā septiņas vai astoņas stundas. Un tomēr vajadzēja ļaut viņam turpināt tādā pašā garā. Taču viņš tik un tā uzskatīs sevi par upuri, par nabaga cilvēku, kuram atstāj visnepateicīgākos darbus, bet pēdējā mirklī atrauj uzvaras laurus.

Gandrīz tā arī notiek. Viņi noskaidro nezināmās vārdu, adresi un skumīgo dzīvesstāstu (jauna meitene, kas ieradusies Parīzē ar vienu vienīgu paššūtu kleitu un kam tur veicas vēl sliktāk nekā Loņonam), bet Megrē vienmēr ir solīti priekšā. Luīzes un Loboņa stāsti sacenšas gan par lasītājas, gan Megrē līdzcietību.

Gadiem ilgi Luīze bija stūrgalvīgi meklējusi savu vietu, nekādi to neatrazdama. Apmulsusi svešā pasaulē, viņa visiem spēkiem pieķērās pirmajai, kas pagadījās, un tā viņu bija pagrūdusi uz nepareiza ceļa.
Viņa viena pati sastinga naidīgā Visumā, kura spēles noteikumus veltīgi pūlējās izprast.

Tik daudz bezcerības… Labi, ka pēc tam ir Ziemsvētku stāsts, kurā kādu Megrē pretējā namā dzīvojošu meitenīti naktī apciemo Ziemsvētku vecītis. Viņš ne tikai atnes lielu lelli, bet arī uzlauž grīdu. Dzīvokļa saimniece ir pārliecināta, ka tas ir tikai joks, bet viņas kaimiņiene, kurai beidzot ir iespēja uzrunāt jauko komisāru, un Megrē zina labāk. Protams, atklājas noziegums, taču sirsnības šajā stāstā ir vairāk.

Bet kur gan tagad pērnie sniegi?

Fransuā Vijons (François Villon) “Dzeja“. Atdz. Cecīlija Dinere, il. Lilija Dinere. Rīga: Liesma, 1987.

Ap Ziemsvētkiem, kad nekādu sniegu tiešām nebija, es uzrakstīju īsu rindkopu par to, kā nelasu Vijonu. Pirms paguvu nospiest pogu “Publicēt”, tā vairs nebija patiesība, tāpēc izdzēsu visu, izņemot dziesmas. Fransuā Vijons, jau sen kā mirušais sliktais franču puika, man saistās tieši ar dziesmām, jo vispirms viņu izdzirdēju Haralda Sīmaņa balsī:

Bet zemesmātei cienasts jauks
Būs manas izmocītās miesas.
Tur tārpiem nebūs daudz, ko grauzt,
Tās allaž bija pārāk liesas.
Es — izbadojies zemes viesis.

Grāmatu dabūju tikai pēc tam, un liela daļa teksta lasot skan ausīs. (Šeit bija paredzēts lielīgs stāsts, ka man ir Sīmaņa Vijona cikla kasete, kuru tik labi uzlikt pirms gulētiešanas un tad klausīties tumsā. Diemžēl tas tagad ir nevis lielīgs, bet gan nostalģisks stāsts, jo kasete, izrādās, ir sākusi vilkties… Tai nav ne astoņpadsmit gadu, un jau šitā.) Reizēm tas ieskanas arī tāpat vien, bez īpaša iemesla.

Stāsts par Vijonu ir bezgala vienkāršs. Fransuā piedzima ap 1431. gadu trūcīgā ģimenē, vēlāk viņu adoptēja tēvocis Gijoms de Vijons un aizsūtīja uz Sorbonnas universitāti, kur jauneklis ieguva mākslas zinātņu maģistra grādu un kļuva par pasniedzēju Navarras koledžā. Tad viņš uz ielas sakāvās. Kautiņā nomira kāds garīdznieks. Vijons aizbēga no Parīzes, klaiņoja, dziedāja krogos, tad izlūdzās apžēlošanu un 1456. gadā sarakstīja “Mazo testamentu” — dzejojumu, kurā izdāļā savu neesošo bagātību, dāsni apveltot nelabvēļus:

Mans universitātes grāds
Ar augsto zinātnieka godu!
Es, žēlsirdības skubināts,
To diviem skolnieciņiem dodu,
Jo viņiem katrs sīkums noder!
Tiem krekla nav, ne bikšu kājās:
Man plikus nācās satikt šodien
Tos diezgan apšaubāmā mājā.

Tajā pašā gadā ap Ziemsvētkiem Vijons ar drauģeļiem uzlauza un aplaupīja Navarras koledžas kapelu. Atsākās viņa klaiņošanas gadi, pavadīti kopā ar zagļiem un ielasmeitām, un, ļoti iespējams, kādu brīdi arī dzejnieku aizbildņa Orleānas prinča Šarla namā.
Kloda Debisī dziesma ar Vijona tekstu:

1461. gadā viņu atkal apcietināja un atbrīvoja. Vijons sacerēja savu slavenāko darbu, “Lielo testamentu”. Taču nekas nemainījās, nākamajā gadā viņu apcietināja un notiesāja uz nāvi pakarot. Vijons vēlreiz izlūdzās apžēlošanu: nāvessoda aizstāšanu ar desmit gadu trimdu un trīs dienas brīvībā pirms tam, lai varētu atvadīties no radiem. 1463. gada janvārī viņš pazuda.

Karstasinīgajai dūru vicināšanai par iemeslu droši vien bijusi kāda daiļā dāma. Mīlas lietās allaž gadās kādas nepatikšanas. Vijons zināja: “Es esmu mīlas moceklis / Un tikšu svētiem pieskaitīts.”

Sirds mana nemaldīgi jūt,
Ka cits ap viņu luncinās.
Vēl tikai siļķes žāvētas
Var raisīt tādas uguns slāpes.
To visu ciest! Dievs augstākais,
Jel žēlo, remdē manas sāpes.

Un nemaz nav labāk iemīlēties atsaucīgākā būtnē, jo atnāk sasodītā nāve un viņu aiznes sev līdz.

Par abiem mums bij viena sirds,
Nu puse jau noasiņoja,
Bez mīļotās aizeju bojā,
Esmu atspulgs, kas ūdenī mirdz.

Kaut arī mani šis jautājums šobrīd nenomāc, skaidrs, ka es saprotu viņa secinājumu: “Tas laimīgs, kas nav mīlēt spējīgs.”

Mīlestības dzejoļi droši vien nekad nenovecos, un Vijona sāpes un kaislības vēl šobaltdien ir tikpat asas kā toreiz. Tāpat viņa klausītāji noteikti labi saprata klaidoņa dzīves tēlojumu, kas reizēm ir bezcerīgs, taču lielākoties dumpiniecisks.

Jo liela nabadzība gan
(Šis vards ir manī iesēdies)
Ar likumpantiem nesaskan.

Vēl viens franču variants. Peste Noire stāsta, kas jādara ar Francijas ienaidniekiem:

Nevar nepieminēt nāves deju, kas vienmēr noris turpat blakus:

Ikviens no nāves vairījies;
It visus aiznesuši vēji.

Mūsdienu gotiem, ja kāds vēl ir saglabājies, vajadzētu patikt.

Latviešu izdevumu Lilijas Dineres ilustrāciju dēļ (tās skatieties šeit) var lasīt arī kā mākslas grāmatu.

Bulats Okudžava:

Lūk, kā to dzied Akuratere:

Daudz skaistu dziesmu ar Vijona vārdiem ir sacerējuši ungāri. Lūk, gandrīz viņš pats, tikai novecojis, dzied laikam jau “Balādi par nenozīmīgām pazīmēm”:

Es zinu: blēdim mutē žargons,
Es zinu vamzi, pogas redzot,
Es zinu: mūks ir Dieva sargos,
Es zinu tumsu, sveci dedzot,
Es zinu kungu, kalpu redzot,
Es zinu naidnieku, kas neviļ,
Es zinu vīnu, mucu redzot,
Es zinu visu, bet ne sevi.

Nerrs aplī skrien un skrien bez sāta,
Tik tuvojas, cik atkal aiziet,
Tik dauza to, līdz pieaug prātā.
Nāk ilgi Jaungads, ātri aiziet.

Vijona dzejoļi franciski lasāmi šeit.

Un vēl viens Sīmanis:

Īstais darbs

Gary Snyder “The Real Work: interviews & talks, 1964-1979“. Edited with an introduction by William Scott McLean. Cover photograph by the Cherokee Labor Brigade; design by Hermann Strohbach. New York: New Directions Publishing, 1980.

Pārkravājot grāmatskapi, izcēlu laukā vairākas sen lasītas grāmatas. Tik sen, ka Snaidera (jeb, kā izrunāja pārdevēja Kauņas grāmatnīciņā, Sņīdera) grāmatā bija saglabājusies biļete – tikai par vienu latu – uz Radio kora 60 gadu jubilejas koncertu 2000. gada decembrī un vēl vecāka vilciena biļete, uz kuras kāds laipns cilvēks uzrakstīja vilcienu pienākšanas un atiešanas laikus tajā reizē, kad es braucu uz Budapeštu, Varšavā iekāpu vilciena nepareizajā galā un nonācu Prāgā. Budapeštā tiku nevis no rīta, bet pusnaktī, toties pa ceļam dabūju redzēt mazliet Žilinas un Bratislavas. Snaideram, kas bītņiku laikos ar preču vilcieniem un stopējot braukāja pa Ameriku, droši vien patiktu tāds mazs ceļojums.
Pati grāmata ir par vēlāku laiku, kad bohēmu bija nomainījis budisms un zemnieka dzīve. Dažāda garuma – no trim līdz 46 lappusēm – priekšlasījumos un intervijās Snaiders runā par dzejošanu un atdzejošanu, par augstās mākslas kā cilvēces gara glabātājas nozīmīgumu, par meditēšanu un dzīvi dzenbudistu klosterī, par Japānas subkultūru, par lauku darbiem vasarā un grāmatu lasīšanu ziemas noslēgtībā, bet galvenokārt – par piederību noteiktai vietai, tās iepazīšanu, iemīlēšanu un atbildību, par dzejnieku kā šamaņa pēcteci, par viņa vietu kopienā. Lasot rodas sajūta, ka tu klausies gudrā un labsirdīgā cilvēkā, ar kuru būtu ļoti patīkami vakarā pasēdēt virtuvē, dzerot tēju, runājoties un smejoties. Vienīgā problēma, ka mūsu bioreģioni atrodas tik tālu viens no otra, bet te var līdzēt Youtube.

Snaiders ir autors, ko nevar nepieminēt angliski rakstoši literatūrzinātnieki, runājot par ekodzeju (ecopoetry). Viņu lielā mērā ir ietekmējusi indiāņu kultūra, bet, kā apgalvo Snaiders, nav svarīgi, kāda ir tava ādas krāsa, svarīgas ir tavas attiecības ar zemi. Ja cilvēks jūtas piederīgs kādai vietai, iepazīst to, zina, kādi ir tās augi, dzīvnieki un minerāli, cenšas atrast labāko veidu, kā dzīvot gudri un saudzīgi, tā, lai pēc tūkstošiem gadu tur varētu dzīvot viņa pēcnācēji, – tādā gadījumā cilvēks domā kā iedzimtais.
Tā kā par indiāni tomēr ir jāpiedzimst, Snaiders, kas bija „sācis apjaust, ka varbūt no ceļa nogājusi ir visa rietumu kultūra, nevis tikai kapitālisms; ka mūsu kultūras tradīcijā ir zināmas pašiznīcināšanās tieksmes” un kas bija uzzinājis, ka Japānā joprojām ir dzīvas budistu tradīcijas, devās turp. Jau kādus 60 gadus viņš ir praktizējošs budists, tomēr – vai tāpēc – ne bez skepses.

Izrādās, viena no „Pasaules reliģiju” galvenajām funkcijām ir lielākā vai mazākā mērā uzturēt vai pastiprināt sabiedrību, kurā tās darbojas. Pat tās, kas par savu uzdevumu sauc cilvēku atbrīvošanu no ilūzijām, ir atklājušas, ka nepieciešami kompromisi, lai to mazā subkultūra nezaudētu ēkas un zemes, par kurām neliek maksāt nodokļus, un lai sabiedrība tām atļautu pastāvēt kādā kaktiņā. Tāpēc arī klosteros ir celibāts. Ja tur dzimtu bērni, viņi kļūtu par cilti. Cilts būtu vairāk ieinteresēta sabiedrības pārveidošanā, tā patiešām būtu kā dadzis acī. Ja tā nav sangha, kur valda celibāts, tādā gadījumā tā ir alternatīva sabiedrībai, alternatīva, kas var būt pārāk bīstama.

Un vēl:

Amerikāņiem ir pieejams ūdeņainu ideju lielveikals, tās ir atšķaidītas un saldinātas tieši tāpat kā viņu pārtika. [..] Viena neveselīga parādība Amerikā ir tā, ka vesela civilizācija cenšas nestrādāt – īpaši uz to uzķeras jaunatne. Mēģinot izvairīties no darba, notiek trīskārša atsvešināšanās: pirmkārt, tu mēģini no ārpuses iegūt enerģijas avotus vai resursus, kas to paveiktu tavā vietā; otrkārt, tu vairs nezini, ko var paveikt tavs ķermenis, no kurienes rodas ēdiens un ūdens; treškārt, tu zaudē spēju strādājot atklāt prāta un ķermeņa vienotību.
Amerikāņiem, kas devušies pa garīguma taku, milzīgu problēmu rada tas, ka viņi to dara ar galvu, nevis rumpi. Pat ja viņi to dara ar galvu un rumpi, tas notiek ērtos apstākļos, kur ēdienu pienes uz paplātes.

Sarunu grāmata mazāk izglīto, lai gan šo to par 20. gs. amerikāņu dzejas virtuvi un citiem jautājumiem var izlasīt, tā vairāk atgādina jau zināmo (ir taču pagājis jau krietns laiks, zaļais dzīvesveids ir padarīts par obligātu modes tendenci, tikai, jā, atšķaidīts un saldināts) – tā, ka rodas vēlme dzīvot mazliet citādi.
Snaidera paaudze esot atklājusi, ka dzejniekam nav jābūt nesaprastam. Ja tev ir ko teikt, klausītāji atradīsies.
Grāmatu var pašķirstīt Gūglē, pāris Snaidera dzejoļus internetā var lasīt arī latviski “Jaunajā Gaitā”.

Ierakstīts tevī

Dženeta Vintersone “Ierakstīts tevī“. Tulk. Silvija Brice, il. Kristians Šics. Rīga: Kontinents, 2001. (Jeanette Winterson “Written on the Body”, 1992.)

Ar šo grāmatu esmu izgāzusies. Vispirms jau, izlasījusi trešdaļu, uzdūros pazīstamam tekstam. Ar laiku sapratu, ka šo grāmatu jau tiešām esmu reiz lasījusi, tikai neko neatceros, izņemot pāris spilgtu vietu. Arī šoreiz es to izlasīju tik ātri, ka nepamanīju ko ļoti būtisku.
Stāsts vēsta par mīlestības zaudēšanu, par jūtām, kas īsti izplaukst un tiek novērtētas tikai tad, kad tās ir apdraudētas. Pēc neskaitāmām dēkām ar precētām sievietēm tiek satikta Luīze. Vēl viena precēta sieviete. Taču šoreiz iemīlēšanās ir negaidīti pa īstam. Luīze pamet vīru, vēža pētnieku Eldžinu, lai būtu kopā ar mīļoto, kas atstāj savu draudzeni Džeklīnu (viņas sāpju pilnā atriebes aina bija iegūlusi man atmiņā), un kādu brīdi viss ir skaisti. Tad Eldžins uzmeklē Luīzes mīļāko, lai pavēstītu, ka Luīzei ir leikēmija, ko var izārstēt tikai viņš. Nākas izdarīt smagu izvēli.
Lai gan šāds satura izklāsts un izdevēja vārds mudina domāt ko citu, patiesībā šī ir t. s. mākslinieciskā literatūra. Es pat teiktu, ka pārlieku: krāšņās valodas kļūst par daudz, aiz tās viss pazūd un top grūti saprotams kā izpušķotiem burtiem rakstītie teikumi uz grāmatas vāka. Lūk, garš, bet zīmīgs citāts:

Pirkstu artikulācija, kurlmēmo vloda, kas uz ķermeņa uzraksta ķermeņa ilgas. Kas tev iemācījis rakstīt ar asinīm uz manas muguras? Kas tev iemācījis pārvērst savas rokas par dzelzīm, ar kurām iededzina zīmes? Tu esi iekveldinājusi savu vārdu manos plecos, apzīmogojusi mani ar savu zīmi. Tavi pirkstu spilventiņi ir pārvērtušies iespiedblokos, tu nodrukā vēsti uz manas ādas, tu iedrukā nozīmi manā ķermenī. Tava Morzes ābece iejaucas manos sirdspukstos. Pirms satiku tevi, mana sirds pukstēja vienmērīgi, es uz to paļāvos, es biju aktīvajā karadienestā un ieguvu spēku. Tagad tu maini tās pukstus pati ar savu ritmu, tu spēlē mani kā mūzikas instrumentu, tu bungo mani, līdz es saspringstu.
Ķermenī ir ierakstīts slepens kods, kas redzams tikai noteiktā apgaismojumā; tajā ietverts viss, kas sakrājies mūža gaitā. Vietumis palimpsests apstrādāts tik daudzos slāņos, ka burti atgādina neredzīgo rakstu. Man patīk saritināt savu ķermeni, paslēpjot to no ziņkārīgām acīm. Nekad neatritināties par daudz, neizstāstīt visu stāstu. Es nezināju, ka Luīzes rokas pratīs lasīt. Viņa ir pārtulkojusi mani pati savā grāmatā.

Skaisti, gandrīz kā dzeja prozā. Taču tādā garā ir sarakstīta visa grāmata. No vienas puses, teksts aizrauj sev līdzi kā negaidītā, visu pārņemošā mīlestība. No otras – es to izlasīju virspusēji, pārāk reti apstājoties padomāt, par to, cik lielā mērā var ticēt šiem vārdiem un kas aiz tiem slēpjas. Nepamanīju, ka Luīzes mīļotajam cilvēkam, kas visu izstāsta, nav ne tikai vārda, bet arī dzimuma.
Tas pat ir smieklīgi, jo par dzimumu es iedomājos gan, kad atmiņas pievērsās bijušajai mīļākajai Ingei, zvērinātai holandiešu romantiķei un anarhofeministei, kam “viņas komandieris pavēlēja viņai uzspridzināt [Eifeļa torņa] liftu, lai neviens vairs vieglprātīgi nebrauktu augšā pa erekciju”. Ko? Kāds vēl anarhofeministes komandieris? Grrrr[l]. Varbūt Inge tomēr bija, teiksim, feministe maoiste? Tad vismaz varētu domāt, ka Vintersone domājusi “komandiere”, ko Brice nav atģidusi.
Kāpēc es stāstītāju nešaubīdamās uztvēru kā vīrieti par spīti diezgan nevīrišķīgajai izteiksmei (ja tā tagad padomā) un pat vieglajam izbrīnam, ka Vintersone šoreiz nav pievērsusies viendzimuma mīlai? Nu, kāpēc lai vīrietis neciestu pēc katras neveiksmīgas mīlas dēkas, kāpēc lai viņš neiemīlētu kādu stiprāk kā dzīvību, kaut arī baidās no ilgstošām saistībām, kāpēc lai viņš neupurētos, kāpēc lai viņš nerunātu dzejā? Īpaši, ja viņš ir biseksuāls un tulko romānus no krievu valodas. Patiesībā uz to mudina arī tulkojums, kurā personai N. sievietes ir mīļākās, bet, tiklīdz runa ir par draudzību, tā visi ir draugi, nav nevienas draudzenes. Arī fiktīvā laulības pārkāpšanas ainā pašā grāmatas sākumā darbojas sieviete un mīļākais, “ir glaimojoši ticēt, ka tu un vienīgi tu, dižais mīlnieks, esi varējis to izdarīt”.
Nākamreiz, ja tāda pienāks, gribētos izlasīt grāmatu kā sievietes stāstu. Taču skaidrs, ka Vintersone ir gribējusi pateikt tieši to, ka mīlestībā nav svarīgi, kas ko mīl, būtiskas ir pašas jūtas un tām līdzi nākošā atbildība, cilvēku pārvērtība un uzdrīkstēšanās.
Grāmatas fragments angliski lasāms šeit, klausāms šeit.

Latviešu šausmu stāsti

Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze“. Rīga: Liesma, 1987.

 Ja man prasītu nosaukt kādu latviešu rakstnieku, kas sacerējis šausmu stāstus, es pieminētu Gunti Bereli un tad mēģinātu izlāpīties ar Viļa Plūdoņa balādēm, kas Bereļa stāstus sit pušu. Taču ir arī Vladimirs Kaijaks.
 Viņš savos stāstos iepīt šausmu elementus ir pamanījies jau astoņdesmitajos gados, kad pieklājās rakstīt reālistisku literatūru. Interesantajā pēcvārdā Andris Jakubāns aizstāv grāmatu no potenciāli neapmierinātajiem lasītājiem, kam tā būs šķitusi “neparasti šaušalīga” vai kas grāmatu neiemīlēs, jo “Kaijaks sirdsapziņu un citas tamlīdzīgas cēlas lietas tēlo nevis kā jaunas, skaistas un romantiskas meitenes, kuras sadzirdējušas debesu balsis, bet gan kā visai dīvainus un visnotaļ nepatīkamus večus”.
 Protams, mūsdienās tiek atzīts arī nepatīkamo veču un ne tik augstās mākslas šarms, tāpēc stāstos šaušalīgā drīzāk var šķist par maz, nevis par daudz. Pēc grāmatas izlasīšanas nepiemetas bailes no tumsas, grabināšanās gar logu vai kā tamlīdzīga. Kaijakam fantastiskie motīvi tomēr lielākoties ir mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, nevis sižeta pamats. Pat stāstā “Pilsēta, kuras nav”, kura galvenais varonis Ariels, sailgojies pēc pirmās mīlestības Initas, nokļūst zaļu cilvēku sargātā neesošā pilsētā un dabū izdzīvot otru dzīvi, to, kas būtu ar Initu, — pat šajā stāstā ziņkārīgais jautājums, kā būtu, ja to tiešām varētu izdarīt, atkāpjas psiholoģiski filosofisko pārspriedumu priekšā. Nospriedu, ka man labāk patīk, kā to mēdz dēvēt angliski, literārā fantastika un fantāzija, nevis reālistiskā daiļliteratūra, kas šo to aizņēmusies no tā saucamajiem zemajiem žanriem.
 Tas gan nenozīmē, ka neiesaku Kaijaku. Krājuma pirmais stāsts “Šnorhs” ir satīrisks gabals par noslēpumainu radību, kas iet cauri slēgtām durvīm un visur rada nekārtību: izvazā arhīvu, saplēš izžauto veļu, naktīs bāriņā šķindina pudeles… Vārdu sakot, ja Šnorha nebūtu, tas būtu jāizdomā.
 Pēc šī vieglā ievada seko nopietnāki darbi. Titulstāsts par dārznieku, kas grib selekcionēt visskaistāko un visizturīgāko rozi pasaulē, “pēc kuras nekāda citas rozes nav iespējamas”, ir patiesi iespaidīgs, lai gan cieš no pārlieku tiešas moralizēšanas un spriedelēšanas:

Vai var radīt skaistumu, par kuru nekas skaistāks nav iespējams? Vai skaistumam ir robežas? Tā domādams, dārznieks nāca pie slēdziena, ka šādu robežu nav. Šī atziņa viņu apbēdināja. Ja galējs skaistums un pilnība nav iespējami, vai tad viņa darbs nav veltīgs un bezjēdzīgs? Kāda jēga iet pa ceļu, kas nekur nebeidzas, kam nav ne sākuma, ne beigu? Mūžīgs ceļš uz pilnību, kura nekad nav sasniedzama.

 Dārznieks savu mērķi tomēr sasniedz, un tas, protams, izrādās atšķirīgs no gaidītā. Skaistumam un izturībai līdzi nāk vēl pāris neparedzētas īpašības, kas var atnest lielu nelaimi. Pēcvārdā dārznieka mūža darbs salīdzināts ar atombumbas radīšanu un zinātnieku atbildību par saviem eksperimentiem; man tagad lasot nāca prātā gēnu inženierija, kas neapšaubāmi ir dārzkopībai tuvāka nozare. Lai nu kā, morāle ir skaidra: “cilvēks var iznīcināt arī planētu, uz kuras pats dzīvo, bet kura nav viņa roku darbs”. Turklāt viscēlāko nodomu vadīts. Tikai šo secinājumu lasītājs būtu varējis izdarīt arī pats, autoram nepasakot visu priekšā.
 ”Uzbrukums” ir klasisks kara stāsts ar ievainotu sarkano strēlnieku, kas gaida kara beigas, bet sagaida pats savu galu un kaut ko mazliet vairāk. Kara stāstus es gandrīz vai nespēju lasīt, jau tā trauksmes sirēnas un pat zemu riņķojošas lidmašīnas man liek domāt par uzlidojumu. Rādiet vēl bērniem padomju kara filmas…
 ”Zirneklis” ir viens kārtīgs maniaks, kas nespēj gūt sāta sajūtu un ir spiests aprīt arvien jaunus un lielākus upurus. Tad viņš ierauga jaunu un skaistu sievieti, un zirnekļa apsēstība kļūst gluži seksuāla: “Viņš alka šai miesai pieskarties, sajust pulsējošo dzīvību starp saviem žokļiem un kājām, tai piekļauties un izsūkt to.” Sargieties no briesmām, kas uzglūn no krūmiem! Taču īstos zirnekļus nost nemaitājiet, tāpat jau viņi cieš no tā, ka nav glīti un pūkaini.
 Grāmatu noslēdz jau pieminētais “Vecis”, kas klimst, slāj, steberē, reizo, kudlo un visādi citādi staigā apkārt pa depresīvu kolhoznieku ciematu un ar savu paskatu vien bāž ciematniekiem acīs viņu netikumus. Vai kādam no tā kļūst labāk? Velns viņ’ zin’. Taču stāstā ir spilgi uzzīmēta tolaiku ainava ar visaptverošu sabiedriskās mantas izzagšanu un pilnīgu atbildīguma trūkumu, ar kandžas dzinējiem un no šīfera sanaglotiem aizgaldiem.